"Auni un ārsti" - romāns, kas izlasāms vienā naktī...

Attēlā: grāmatas vāka fragments

Latviešu autores Liānas Miķelsones otrā grāmata "Auni un ārsti" ievilka mani sevī un šo darbu izlasīju vienā naktī. Līdzīgi tas notika arīdzan ar iepriekšējiem autores darbiem "Pasaki Lukrēcijam..." un "Vai nāks Tava valstība?". Kādēļ grāmatai tāds nosaukums "Auni un ārsti"? Ārsti vēl būtu tā kā zināmi un saprotami, jo pati autore ir ārste ķirurģe ar lielu dzīves un darba pieredzi, bet auni - kādēļ tie? Atklāšu nelielu noslēpumu un pateikšu priekšā - auni tādēļ, ka grāmatā galvenās varones ģimene nodarbojas ar aitkopību... Auni šajā darbā ne vienu vien smieklīgu epizodi sagādā, dažviet lasot, smējos ļoti gardi. Autorei nudien padodas gan literārās izteiksmes līdzekļi, gan plūstoša valoda un tas, manuprāt, ir pats būtiskākais, kas tad arī lasītāju ievelk šajā darbā.

---

"... blenž kā auns uz jauniem vārtiem."

Par auniem un ārstiem lasīju ar patiešām lielu garīgu baudījumu, jo grāmatā tēlojums ir tik dzīvs, tik reālistisks, tik īsts kādu to spēj uzburt tāds rakstnieks, kuram ir šī pieeja "Lielajai Bibliotēkai", kā autore pati izteikusies kādā radiointervijā. Uzrakstīt romānu, kurā ievīts autores pašas ārstes praksē un kolēģu ārstu praksē piedzīvotais, nav itin nemaz tik viegli, jo savienot medicīnas racionālo ar literatūras un valodas sniegto iespēju tēlaino reti kad izdodas. Liānai Miķelsonei tas izdodas un tieši tādēļ tas ievelk, piesaista un sniedz iespēju izstaigāties pa autores domu takām caur grāmatas lappusēm. Šo to zinot no medicīnas, šo to esot pašam savā studiju un medicīnas darba praksē piedzīvojušam, varu tikai uzteikt dakteres Miķelsones spēju to pārnest literāri augstvērtīgi baudāmi, jo, laikam tas mediķu ciniskais humoriņš, tomēr diezgan bieži nespēju valdīt smieklus par grāmatā rakstīto. Jā, grāmatu lasot, sava jautrība arī garantēta! 

"Es sēdēju uz baltā soliņa un domāju augstas domas, tik augstas un spožas kā zvaigznes, kā mīlestība un labi padarīts darbs."

Ir arī otra puse. Gan grāmatas vēstījumam, gan jau arī pašai medicīnai. Un tā ir tēma par nāvi un miršanu. Un te nu vietā jāsaka, ka autore pret šo dzīves un medicīnas daļu prot, māk, spēj izturēties ar ārkārtīgi lielu pietāti. Grāmatā nav nekādu banalitāšu, neviena neiederīga vārda, kas kaut kā bez nopietnības iztēlotu nāvi. Nav! Viss ir ar ārkārtīgu cieņu un viedumu pret šo, daudziem tik ļoti, jā, netīkamo, arī neizprotamo, fenomenu. Medicīnas darbā bez šīs parādības, es pat teiktu - Būtnes, nu nekādi neiztikt, to autore lieliski apraksta arī šajā grāmatā. Jo autore grāmatas raksta, ieliekot tanīs daudz savas dzīves un darba pieredzes, un to var just, pat saredzēt un sadzirdēt. It īpaši to saredzēju un sadzirdēju es, jo vide, apstākļi un darba specifika ir samērā labi zināma, izprotama, atpazīstama. Tieši tas varbūt bija tas veiksmes un atzinības faktors, ka mani aizrauj medicīniska satura daiļliteratūra un tomēr - atklāti un neliekuļojot varu sacīt, ka ārste un rakstniece Liāna Miķelsone ir nozīmīga zvaigzne pie latviešu literatūras debesīm. Jo viņas darbi ir īsti, nesamāksloti un spējīgi ievest lasītāju grāmatās darbojošos tēlu pasaulē, kā arī sniedz neskaitāmas viedas, filosofiskas atziņas un dzīvesgudrību!

"Ķirurģiju [es pat teiktu, ka medicīnu - piezīme mana, D.K.], nevar apgūt kā amatu. Ķirurģija ir apziņa tevī un tavās rokās, tavos pirkstu galos. To nevar iemācīt, tas vai nu ir, vai nav dots cilvēkam, to var tikai katrs pats atmodināt sevī. Un tikai tad, kad jutīsi, ka esi drīzāk gatvs nomirt nekā atlaist savas rokas viskritiskākajā brīdī, kas otram var maksāt dzīvību, tikai tad tu būsi ķirurgs [arī - Ārsts - D.K.]."

Grāmatā "Auni un ārsti" viss ir aprakstīts tā, kā tas mēdz dzīvē notikties un gadīties... Nosaukumi, vietas un kas tāds ir pamainīti, bet notikumi, pieļauju, ir pat makten reālistiski, tā nu tas varētu būt arīdzan visnotaļ noticis. Man medicīniska satura daiļliteratūrā uzrunā tieši tas, ka tā nav fantāzija, ka tas ir reāls darbs, reāli cilvēki, reālas nāves - ka tas viss ir "apvārdots" un ielikts grāmatā, nodots tālāk pasaulei un cilvēkiem. Tas ir talants un Liānai Miķelsonei tāds ir ne vien ķirurģijā, bet ārī literatūrā, it īpaši - medicīniska satura daiļliteratūras tapināšanā!

Lasot šo grāmatu, laiku pa laikam vietumis atzīmēju citēšanas vērtus fragmentus. Starp tiem izlasīju arī šādu: "Slimnīcā viss notiek kā dzīvē. Es pa šo laiku jau biju paspējusi iemācīties ne par ko nebrīnīties un daudz ko izlikties neredzam." Jā, šie vārdi mani diezgan personiski uzrunāja, jo pēkšņi atausa atmiņā kādreiz man sacītie vārdi, ko man medicīnas studiju laikā sacīja kāda cienījama medmāsa jau cienījamos gados: "Nekad nebrīnies par to, ko medicīnā redzēsi un piedzīvosi, jo tajā tu redzēsi visu - visu dzīves, cilvēku, rīcības, izturēšanās un notikumu spektru. Tādēļ nebrīnies un iemācies daudz ko izlikties neredzam, palaižot to garām, lai tas tevi neskar!" Diezgan stoiciski vārdi, tikai tagad tos tā pa īstam novērtēju, jo varbūt, ja būtu tos ņēmis vērā drusku agrāk, es joprojām strādātu medicīnas lauciņā? Ehh, kas to lai zina kā būtu, ja būtu...

"Vienīgais, ko toreiz domāju, - kāpēc viņš kliedz mirušā klātbūtnē. Vai tad neviens to viņam nav teicis, ka nāve mīl klusumu? Aizejošā dvēsele negrib, ka to traucē ar skaļumu. Un to, ka mirušā dvēsele vēl bija ar mums, es jutu viennozīmīgi. Logā plīvoja baltais aizkars, tas cēlās un plaka bez skaņas, it kā gaitenī kāds aiz nekā nedarīšanas stāvētu un virinātu durvis. Logā bija nakts, varēja redzēt, kā mēness apgaismo ezeru - tik rāmu un dziļu kā nebūtība. Arī laukā nebija skaņu, vismaz es tās nedzirdēju. Man tikai šķita, ka lejā, slimnīcas dārzā, kāds stāv, nedaudz aizslēpies aiz vecās ābeles, un māj man ar roku. Slaids, melns stāvs, kam seja piesegta ar gaisīgu plīvuru..."