Ko mēs varam gūt, lasot Lūcija Annēja Senekas «Vēstules Lucīlijam par ētiku»
Lai gan šī lieliskā antīkās literatūras pērle manā grāmatplauktā ir pasen un tikpat sen ir vēlme par to rakstīt, tā līdz šim arī nebiju saņēmies un pieķēries šīs idejas realizācijai. Tagad, kad atkal esmu mājās viens un varu nedalīti visu uzmanību veltīt kāda ārkārtīgi vērtīga ieraksta tapšanai, jāizmanto moments. Uz galda blakus datoram man stāv glāze baltvīna, fonā skan Palestrīnas dziedājumi, ir attiecīgs noskaņojums iedziļināties kādā patiešām vērtīgā grāmatā un tās vēstījumu nodot arī jums, mana bloga lasītāji. Līdz mūsdienām vien neliela daļa antīko domu ir nonākušas un Senekas «Vēstules Lucīlijam par ētiku» ir viens no pilnvērtīgākajiem seno domātāju, stoicisma filozofijas apkopojumiem, kurā nav senu, bet ir tikai mūžam aktuālu domu plūdums un kuru varam izmantot arī savas dzīves un ieskatu harmonizēšanai.
Pašā iesākumā jau jāuzteic grāmatais gaumīgais noformējums, kas noteikti nav mazsvarīgi šādai tik ārkārtīgi domu ietilpīgai grāmatai. Skaists vāks, tāpat arī izmantots augstvērtīgs, nedaudz bēšs papīrs un izvēlēta atbilstoša burtu garnitūra, lai piedotu maksimāli viedu efektu, kas, manuprāt, dizaina izstrādātājiem ir lieliski izdevies. Mani patiesi tas no sirds uzrunāja. Grāmatas pēdējā lapā, pirms atvadu sveiciena «Paliec sveiks!» ir nopublicēta visa informācija par šo atkārtoto tulkojuma izdevumu, kā arī par izmantoto papīru un burtveidolu. Patīkami, ka grāmatas vizuālā veidola noformētāji nav piemirsuši ieintriģētus lasītājus informēt par it kā nebūtiskām detaļām. Par to nudien uzteicams ir Latvijas Zinātņu akadēmijas apgāds, kur arī šis izdevums ir tapis un kura grāmatnīcā izdevums par visizdevīgāko cenu iegādājams.
Grāmatas ievadā lasāmi gan Viļa Zariņa, gan tulkotāja Ābrahāma Feldhūna priekšvārdi, kuros gūstama detalizēta informācija gan par Senekas dzīvi un attiecīgā laikmeta politiskajām norisēm, gan arī par pašu darbu un tā sarakstīšanas kontekstu un vēsturi. Jāsaka, ka man samērā liels pārsteigums bija tas, ka Seneka bija dzīvojis diezgan askētisku un pieticīgu privāto dzīvi, neraugoties uz saviem augstajiem un ar diezgan lielu imperatora labvēlību apveltītajiem amatiem, taču nevar laikam noliegt, ka filozofam nepiedienas būt pārēdušamies, jo tad domas nesniedzas pareizā virzienā un lidojumā. Seneka savu dzīvi izbeidza pēc Nērona pavēles, pats sev atņemot dzīvību noasiņošanas jeb vēnu atvēršanas rezultātā. Daudzi no Senekas darbiem līdz mūsdienām nav saglabājušies. Seneka, līdzīgi kā citi romiešu filozofi, savā dzīvē pārņēma grieķu filozofiju, tādējādi tālāk attīstot stoiķu filozofiju, «bet jau kopš jaunības bija labi informēts arī par citu virzienu, it īpaši epikūriešu, pītagoriešu un kiniķu uzskatiem».
Vilis Zariņš par noderīgo iepazīšanos ar šo darbu saka tā: «Mūsdienu latviešu lasītājam iepazīšanās [ar šo darbu] var būt derīga un rosinoša ļoti daudzos aspektos. Pirmkārt, jau paviršas iepazīšanās līmenī lasītājs tur atradīs daudz skaistu, dažādiem dzīves gadījumiem piemērotu teicienu, kas liek padomāt, vienalga, vai mēs tiem piekrītam vai ne. [..] Otrkārt, ļoti derīga ikvienam var būt iepazīšanās ar vēstulēs izteiktajiem padomiem. [..] Treškārt un galvenokārt, «Vēstules Lucīlijam» ir lieliska antīkās pasaules un antīkās kultūras enciklopēdija. [Tas] būtiski paplašinās ikviena lasītāja redzeslauku.»
Grāmatā publicētas 124 vēstules, kuru tematika ir tverama no satura rādītāja un, kā norāda tulkotājs, «izvēlēties vēstules tādam lasījumam [izlases veidā] ļauj satura rādītājā minētā vēstuļu tematika». Zemāk pievienots vēstuļu satura rādītājs, lai šī ieraksta lasītājs aptuveni noprastu, kāda tematika ir skarta šajā grāmatā.
Un tagad laiks nedaudz ieskatīties dažos no vieduma apcirkņiem, kuri lasāmā veidā tverami caur Senekas vārdiem šajā grāmatā. Kā rakstīts par stoicisma būtību un esenci, tad «stoicisms māca, ka cilvēks var paļauties vienīgi pats uz sevi, taču ne jau tik daudz uz savām spējām pārveidot īstenību, cik uz attīstītiem un kultivētiem īpašiem apziņas stāvokļiem, kas domas vēsturē ieguvuši nosaukumu - stoiciskā pozīcija. Tā ir māksla intensīvos garīgos pūliņos nostiprināt nesatricināmu nelokāmību par spīti jebkādiem nelabvēlīgiem dzīves un eksistences apstākļiem, izmainot nevis pasauli ap mums, bet mūsu attieksmi pret to. Un bieži vien ar to pietiek, lai cilvēks ne tikai izdzīvotu, bet arī saglabātu, kā māca grieķi, «nomodu un vertikālu stāju».» (Marks Aurēlijs, «Pašam sev», Avots, priekšvārds)
Viens no padomiem no pašas 1. vēstules:
«Tā ir mūsu kļūda, ka nāvi redzam tikai nākotnē; liela tās daļa jau ir aiz mums. Mūža gadi, kas mums aiz muguras, pieder nāvei. Tāpēc dari. [..] saturi kopā visas savas stundas! Ja tavās rokās ir šī diena, būsi mazāk atkarīgs no nākamās. Kad dzīvi atliek, tā aizjoņo garām. [..] Un cilvēki ir tādi nejēgas, ka, ieguvuši ko pavisam mazvērtīgu, lētu un katrā ziņā lēti aizstājamu, viņi ļauj sev uzstādīt rēķinu, bet neviens, kas saņēmis laiku, neuzskata, ka ir kādam ko parādā, kaut gan tas ir vienīgais, ko nespēj atdot atpakaļ arī pateicīgs cilvēks.»
Te padoms no 2. vēstules, par «Lasāmvielas atlasi»:
«Liels grāmatu daudzums tikai rausta mūs uz visām pusēm. [..] Tāpēc vienmēr lasi atzītus rakstniekus, bet, ja kādreiz sagribējies piesērst pie citiem, atgriezies atkal pie iepriekšējiem. Gādā ik dienas sev kādu līdzekli pret nabadzību, kādu - pret nāvi, tāpat pret pārējiem ļaunumiem un, pārskŗējis daudz kam pāri, izvēlies vienu, ko tai dienā apgūt.»
Tā varētu no katras vēstules citet un citēt, bet, vai tad būtu jēga grāmatu un gudrību iepazīt? Tādēļ vēl daži padomi no grāmatas beigu vēstulēm un katram pašam jālūko pēc iespējas savu dzīvi piepildīt ar šo vēstījumu, kuru mums Seneka atstājis.
Ieskats 76. vēstulē jeb «Mācīšanās vecumā»
«Kas vainas maniem gadiem? Vai ir vēl kas muļķīgāks nekā negribēt mācīties tikai tāpēc, ka neesi ilgi mācījies? [..] Nevienam gudrība netiek gadījuma pēc. Nauda nāks pati no sevis, amatu piedāvās, ietekmi un stāvokli varbūt uzspiedīs, bet tikums no gaisa nenokritīs, nedz to iepazīst ar nelielām pūlēm, ar niecīgu darbu. Taču ir vērts papūlēties, ja grib iegūt visus labumus uzreiz. Labums ir tikai tas, kas tikumisks, bet tajās lietās, ko cildina ļaužu valodas, neatradīsi nekā patiesa, nekā droša.»
Ieskats 92. vēstulē «Tikums un laimīga dzīve»
«Kas ir laimīga dzīve? Drošība un pastāvīgs dvēseles miers. [..] Gudra vīra garam jābūt tādam, kāds pieklātos dievam. [..] Kas ir pats galvenais tikumā? Tam nevajag nākotnes, un tas neskaita savas dienas; tas mūžīgos labumus noved līdz pilnībai visīsākajā laikā.»
Ieskats 109. vēstulē «Gudrā noderīgums citam gudrajam»
«Krietnie ir viens otram noderīg, jo viņi liek lietā savus tikumus un saglabā gudrību tās stāvoklī. [..] Turklāt viņi nodos viens otram savas zināšanas par dažādiem jautājumiem, jo gudrais nezina visu un ja, pat zinātu, cits varētu izdomāt un norādīt īsākus ceļus, pa kādiem vieglāk novest galā visu darbu.»
Mīļie draugi, šis ir vien mazs ieskats Senekas literārajā mantojumā. Patiešām mazs ieskats. Taču ļoti būtisks. Jo sniedz ieskatu tajā, kas ir patiesi nozīmīgs un patiesi svarīgs mirkļos, kad jāizšķiras par Likteni, par savu un citu. Vai gudrais pieļaus neadekvātus lēmumus? Nedomāju viss... Taču ir jālasa Senekas darbi, tāpat Marka Aurēlija un citi, lai patiesi saprastu stoiķu filozofiju.
Paliec sveiks! Tā atsveicinājās stoiķi, tā šajā ierakstā vēlu jums un patiesi, patiesi novēlu jums iepazīt Seneku! Lai dievi uz to mudina!