Gnozeoloģija un izziņas process cilvēkā (3. daļa, nobeigums)
Homo religiosus - Mirča Eliade, filosofs: "Nekad nav eksistējušas tautas bez reliģijas, un es esmu pārliecināts, ka tāda tauta nemaz nevar eksistēt. Ja tomēr eksistētu kāda gluži nereliģiska tauta, tā jau dažu paaudžu laikā ietu bojā aiz garlaicības, neirozes vai arī sevi iznīcinātu kolektīvā pašnāvībā."
Cilvēkā ir ielikta tiecība uz Dievu, uz reliģiozo a priori, vēl pirms pieredzes; ar sajūtām tver pasauli. Cilvēkā ir saistība ar Esamību, jo prāts ir dabiski apdāvināts pazīt Patiesību, kā arī mēs redzam, ka pasaule pati pauž, ka tā ir nepietiekoša, lai eksistētu => no tā izriet, ka tā ir atkarīga no pārpasaulīgās Būtnes.
Iekšējā pieredze - tā notiek iekšējībā, neveidojas no sajūtām, bet tikai dvēselē. Mēs neredzam, bet zinām, ka ir (piem., mīlestības jūtas - kā zinām, ka viņas ir mūsos? No izpausmēm). Griba mūsos ir, bet redzam tikai izpausmes. To varam redzēt, ja intencionalitāti vēršam uz sevi iekšējībā. Dievu varam pieredzēt TIKAI iekšējā pieredzē -> leģitīms filosofisks pierādījums. Pieredze = atkārtojamība. Ja mīlestībā, pazemībā vēršamies pie Tēva, mēs iekšējā pieredzē apzināmies, ka Dievs ir! Tā var izskaidrot gājumu no: cilvēks -> Atklāsme -> teoloģija.
Cilvēks ir radīts, pakārtots Dievam kā bezgalīgajam Labumam un kā vienīgajam Mērķim. Materiālās vērtības ir pakārtotas cilvēkam, tās jāizmanto saskaņā ar morālisko (sirdsapziņas) kārtību transcendentā Mērķa sasniegšanai. Sirdsapziņa ir cilvēka iekšējā, dabiskā balss, liek darīt labu, bēgt no ļauna. Tā ir ontoloģiska kārtība, tā saskan ar racionālo dabu. Ja cilvēks ieklausās sirdsapziņā, viņš atrod Dievu kā Augstāko Mērķi un Labumu.
Ja cilvēks nebūtu ontoloģiski saistīts ar Mērķi, viņš nekad nespētu tam tuvoties un to sasniegt.
Dievs kā Augstākais Likumdevējs mūsos ir ielicis sirdsapziņu, kurā tad cilvēks arī dzird Dieva balsi, šī visautoritatīvākā Likumdevēja balsi.
Dabiskā reliģija ir katrā cilvēkā; atvērts Atklāsmei, bet tikai ar gribu cilvēks noslēdzas vai atveras tai -> izskatot visus argumentus ar prātu, cilvēks pieņem Atklāsmes reliģiju. Atklāsmes reliģija nav pretdabiska, bet Pārdabiska! Atklāsme noskaidro un padziļināti izskaidro cilvēka reliģiozitāti (homo religiosus). Atklāsmes reliģija nav būtiski atšķirīga no dabiskās reliģiozitātes!
