Benedikts XVI "Jēzus no Nācaretes" II daļa
Fotokolāža - Didzis Kukainis (blogeris Didzis)
Kad pirms diviem gadiem, 2014. gadā, Rīgā latviski tika izdota Jozefa Racingera (pāvesta Benedikta XVI) grāmata "Jēzus no Nācaretes", precīzāk - šīs triloģijas pirmā daļa, kādas iekšējas pārliecības dēļ jau tad sapratu, ka tā ir kas vērtīgāks par tās visnotaļ necilo plāno vāku ievākojumu, kuru ir vērts lasīt, iepazīt un caur pāvesta dāvāto apceri tuvināt savu izpratni dziļākai un personiskākai Jēzus dzīvesgājuma un visu mūsu pestīšanas vēstures notikumu hronoloģijas integrēšanai savā kristieša dzīvē un personībā. Par šo pirmo grāmatu esmu uzrakstījis arī nelielu atsauksmi, kas lasāma šeit. Lai arī tanī laikā, kad tapa pirmās grāmatas apskats, studēju katoļu universitātē, tomēr joprojām palieku pie uzskata, ka emeritētais pāvests Benedikts XVI ir ieklausīšanās un viņa kā teologa darbi ir lasīšanas vērti, kaut vai tā viena iemesla dēļ, ka tie ir ārkārtīgi intelektuāli piesātināti, kam nepieciešama nopietna smadzeņu kapacitāte un tādēļ tas ir vēl lielāks izaicinājums ikvienam, kam interesē nopietni un dziļi biblistikā un senajās valodās sakņota teoloģija. Protams, nevaru nepiebilst, ka daži protestanti uz visu katolisko raugās ar dziļu nicinājumu vai vismaz aizdomām, tomēr lasot un izzinot darbus intelektuāli, nešaubos, ka tiek bagātināta ikviena teologa, garīdznieka un Jēzus personības cienītāja dvēsele un prāts. Tādēļ iesaku iepazīt arī nupat latviski izdoto šīs sērijas 2. grāmatu "Jēzus no Nācaretes. No ieiešanas Jeruzalemē līdz augšāmcelšanai", par kuru nedaudzos vārdos ieskicēšu arī šajā ierakstā.
Patiesi, šī grāmata, triloģijas "Jēzus no Nācaretes" 2. daļa nudien ir meditācijas vērta. Vēl īpašāk piemērotu šim Lieldienu laikam, kad ar tuvojošos svētdienu visā kristīgajā Baznīcā tiek ievadīta Jēzus tuvojošos ciešanu un Augšāmcelšanās nedēļa, to padara tas, ka šī grāmata ir tieši par šo laiku - no ieiešanas Jeruzalemē līdz pat augšāmcelšanai. Godīgi jāatzīst, ka šī ir vienīgā kristīgā un Jēzus dzīves Ciešanu nedēļas notikumus atainojošā grāmata, kuru esmu no vāka līdz vākam izlasījis tieši šajā Lieldienu un tuvojošās Ciešanu nedēļas laikā, bet tas īstenībā ir nācis pat par svētību - caur intelektuālu un garīgu dvēseles baudījumu, kādu to mums piedāvā nu jau emeritētais pāvests Benedikts XVI, esmu pilnībā ar savām domām iegrimis Jēzus dzīvē un nodevies meditācijai par to, jo "Viņš ir miris arī par mani un atdevis Sevi, lai visus vilktu pie Tēva".
Jā, protams, Benediktu XVI uzskata par ļoti baznīciskumā balstītu teologu, tomēr lasīšanas gaitā būtiskākais ir kas cits - prast palūkoties nevis uz to, ka grāmatas autors ir pāvests un katoļu teologs, bet ieskatīties caur grāmatas lappusēm mūs uzrunājošajās Jēzus acīs un Viņa aicinājumā - nāc, lasi, ieskaties, padomā, lūdzies un, galvenais, tici, jo Es visus esmu izglābis un nu darbojos neredzami, lai stiprinātu tevi un itin visus būt nemitīgā tuvākmīlestības ceļā kā Es to savulaik sludināju. Draugs, nekas nav mainījies, Es un Vēsts esam nemainīgi - mīli Kungu un tuvāko kā sevi pašu!
Lasīšanas gaitā šur un tur, protams, es nepiekrītu pāvesta traktējumam, visnotaļ, tomēr, jāsaka godīgi, ciktāl šī grāmata satur informāciju par Jēzus dzīvi un darbiem, tur man iebildumu nav, tā visnotaļ ir balstīta Svētajos rakstos, to grieķu tulkojumā, tomēr iebildumi man ir pret ko citu - pāvests pa visām varītēm, visur kur vien var, piesauc pāvestības pretenzijas kā Kristus iedibinātu tradīciju, kas nodota Pēterim un ka tā ir absolūta Kristus vēlme un caur pāvestību "lai visi būtu kā viens". Nu šī lieta man nav gluži akceptējama, bet tas nemaina visnotaļ grāmatas kristoloģisko kvalitāti.
Grāmatas lasīšanas gaitā mana sirds visnotaļ priecājās par to augsto teoloģiskās domas lidojumu un valodas bagātību, caur kuru par Jēzu un viņa dzīves notikumiem lasītājam pavēsta Benedikts XVI - visas savas abas brīvdienas veltīju, lai iedziļinātos pāvesta darbā un nu, kad esmu to pabeidzis, drusku māc tāda kā mazuma piegarša, bet, manuprāt, tas nozīmē vēl tikai to, ka Ciešanu nedēļas notikumi un meditācijas par tiem varētu būt lielisks iemesls, lai šos notikumus kopā ar Jēzu kontemplētu caur pāvesta grāmatas intelektuālo teoloģijas valodu.
Pāvests Benedikts XVI caur šīs grāmatas lappusēm lasītāju ieved nepārprotamā pārliecībā - Jēzus ir Draugs IKVIENAM. Jo īpaši - pasaules vajātajiem, nesaprastajiem, cietējiem un atstumtajiem. Un šeit parādās tas, ka lai arī cik Benedikts XVI nebūtu baznīcisks, viņš nevar atkāpties no Kristus tuvākmīlestības galvenās auditorijas - pasaules atstumtajiem un cietējiem. Kur cilvēku vidū Jēzus ir klātesošs darbībā un patiesā akceptēšanā, tur ir redzama pati īstākā dzīvā Dieva klātbūtne. Protams, mums gribas sacīt, ka tā ir šeit vai tur, bet tā ir sastopama tik reti, ka pat daudzas reliģiskās kopienas to neataino tā, kā to darītu Jēzus.
Grāmatas teoloģija un Jēzus personības un Dieva Dēla atainojums vārdos nekad nevarēs aptvert pilnīgi visas Viņa dimensijas, jo Dievs, kā mēs zinām, ir netverams un, ko māca arī šī grāmata, Viņš nav kaut kur zvaigznēs vai uz citas planētas, Viņš ir visur ikdienas klātesošs visiem. Domāju, ka daudziem Kristus un Dieva skeptiķiem, izlasot šīs pāvesta Benedikta XVI sarakstītās grāmatas par Jēzu un notikumiem, kuri mainīja pasaules redzamo un neredzamo vēsturi, daudzi jautājumi noskaidrotos un dziļi mītošā ticība tiktu atmodināta... Tas tā - draudzīgs ieteikums, draugi! ;)
Pāvests Benedikts XVI un viņa pārstāvētā intelektuālā vācu teoloģijas skola pieprasa sagatavotu vai vismaz atvērtu prātu, jo Racingers ne ar ko neattaisno kaislīgu, pat apokaliptisku jūsmošanu par Jēzu vai Viņa eshatoloģisko nākšanu. Kardināls Racingers, vēlākais pāvests Benedikts XVI skaidri norāda uz to, ka pat Jēzus no ikviena sekotāja, no ikkatra mācekļa pieprasa skaidru prātu un modrību, nepadoties visādām ietekmēm, sargāties no visādiem viltus mesijām un solījumiem par drīzu pasaules galu un tā joprojām. Šeit parādās tas, ka kristietību, ja patiesi vēlas, var saprast racionāli, pieņemt to par savas dzīves racionālu mēru, balstīt tajā savu dzīves domāšanu, jo kristietība un Jēzus personas ielaišana savā dzīves telpā - tā nav šizofrēnija, bet gan viena no saprātīgākajām lietām, ko kāds var izdarīt.
Kad lasīju šo darbu, padziļināti sekoju līdzi grāmatā izmantotajām atsaucēm, pārbaudīdams tās savā Bībeles grieķu teksta leksikonā un vārdu skaidrojumā, iedziļinādamies Jēzus laika domāšanā, mēģinādams saprast kontekstu un Viņa Vēsti šodienas gaismā, tieši man un visiem tiem, kurus uzrunā mani bloga ieraksti un te nu varu sacīt - draugi, nebīstieties, lai kā tur arī nebūtu, pāri visam šajā pasaulē valda Dieva visaptverošā un mūžīgi neizsīkstošā beznosacījumu Mīlestība, Jēzus ir visu mūsu Draugs un caur Viņa krusta nāvi, kas ataino patieso agapē, cilvēks ir ievests patiesajā dievišķībā.
Un, visbeidzot, jāsaka arī kāds vārds par to, ko pētīdams un padziļināti lasīdams šo darbu, sapratu, kā teikt, "starp rindiņām", kaut gan dažviet, vispār kā par brīnumu, pāvests šo to pat atklāti paudis - piemēram, par cilvēka nepieciešamību pēc attīrīšanās, kas ir absolūts Vecās Derības koncepts, baznīciskuma pārstāvju ieviests (apzināti atstāts, lai manipulētu?). Ieklausieties: "Lai cilvēks varētu nostāties Dieva priekšā, būt kopībā ar Dievu, viņam ir jābūt "tīram". Bet, jo vairāk viņš nonāk gaismā, jo vairāk jūtas sasmērējies un jūt nepieciešamību attīrīties. Tāpēc reliģijas IR RADĪJUŠAS (!) [izcēlums mans - D.K.] "šķīstīšanas" sistēmas, kurām jāpadara iespējama cilvēku piekļuve Dievam." Un tālāk pāvests turpina, sacīdams šiem vārdiem visnotaļ pretrunīgus vārdus, bet kuri faktiski ir tā īstā patiesība, kas padara cilvēku brīvu no kaut kādiem šķīstīšanās sistēmām un kas faktiski ir pamatā protestantiskajai teoloģijai: "Ticība attīra sirdi. Tā rodas no Dieva pievēršanās cilvēkam. Tā nav vienkārši cilvēka paša lēmums. Ticība rodas tāpēc, ka cilvēku no iekšienes skar Dieva Gars, kas atver viņu sirdi un dara to tīru." Lūk, ieraudzījāt to milzīgo pretrunu un atšķirību? Es negribētu sacīt, ka šādu pretrunu un atšķirību teoloģiskajā formulējumā būtu daudz, bet, šķiet, ka dažas ir, līdz ar to lasītājam sev jājautā, vai, ko un kā es redzu Jēzu savā dzīvē un sirdī - vai tas ir pāvesta dažviet pretrunīgais Jēzus iztēlojums vai tomēr es dzīvoju ar dzīvo Dieva Jēzu un Viņa pie krusta izpirkušo nezūdošo ikdienas klātbūtni?
Pāvesta darbos, nenoliedzami, ir daudz teoloģiski dziļi motivējošu domu un atziņu, tomēr šeit es gribu citēt vienu vienīgu no daudzajām, jo tieši šī atziņa ir ļoti meditatīva savā dziļākajā kontekstā, tādēļ lai tā kalpo ikvienam par pārdomu avotu un rosinājumu atcerēties, ka Jēzus ir klātesošs un piedod mums mūsu visu vainas un nodarījumus domās, vārdos, darbos un ar nolaidību, ja vien mēs tos viņam lūgšanā uzticam "aizvākt no mums" un dāvāt mums savu žēlastības mīlestību, kas dziedē vainu radītās sirds brūces:
"[Cilvēka traģēdija, līdzīgi Jūdam] - pēc nodevības - ir tā, ka viņš vairs nespēj noticēt piedošanai. Viņa nožēla kļūst par izmisumu. Viņš redz vairs tikai sevi un savu tumsu, ne vairs Jēzus gaismu, kas var izgaismot un pārvarēt tumsu. Tā viņš [Jūda] mums rāda aplamo nožēlas veidu - nožēla, kas vairs nespēj cerēt, bet gan redz vairs tikai savu tumsu, ir postoša un nav īsta nožēla. Īstai nožēlai piederas cerības pārliecība, kas rodas no ticības, ka lielāka vara ir gaismai, kura Jēzū ir kļuvusi miesa. [..] Pamatā saruna ir par vienu: nevis Dievam pavēlēt, kas Viņam jādara, bet gan mācīties pieņemt viņu tādu, kā viņš mums atklājas; nevis gribēt pašam pacelties Dieva augstumos, bet gan kalpošanas pazemībā pamazām tikt izveidotam par īstu Dieva attēlu. [..] Beigu beigās runa ir par to: vaina nedrīkst dvēselē klusībā pūžņot tālāk un to saindēt no iekšienes. Tai ir vajadzīga atzīšanās. Ar atzīšanos mēs to iznesam gaismā un ieliekam Kristus attīrošajā mīlestībā (sal. Jņ 3, 20-21). Kad atzīstamies, Kungs aizvien no jauna mazgā mūsu netīrās kājas un sagatavo mūs galda kopībai ar viņu."
Āmen!