«Pretrunīgais islāms» jeb Korāna un Bībeles patiesības mūsdienu pasaulē...
Kolāža: Didzis Kukainis (blogeris Didzis)
Kā reiz šīs grāmatas angļu versiju "Answering Jihad" (Atbildot džihādam) biju ielicis savā Bookdepository vēlmju sarakstā, bet, kā redzi, izrādās, mūsu pašu izdevniecība šo darbu izdod pašu, latviešu, mēlē, tad nu nevar nepirkt un nelasīt, vai ne? Tā nu es, izlasīdams izdevniecības PR rakstu tvnet.lv portālā, kultūras sadaļā, devos uz grāmatnīcu un pirku tik šo grāmatu nost, lai nu beidzot saprastu, kas un kā ar tām lietām, attiecībām starp islāmu un kristietību, starp Korānu un Bībeli iraid... Kaut kāda nojausma man jau bija, drusku islāmam pieskārāmies reliģiju vēstures studijās, bet - šī grāmata dod salīdzinošu ietvaru starp kristietību un islāmu, tas ir tas būtiskākais. Jo pats autors, lai gan tagad jau daudzus gadus kristietis, bet uzaudzis kā musulmanis savā tradīcijā, tādēļ arī šis ieskats ir gana dokumentāls un tāds, kurā vērts ielasīties, ieklausīties...
Īsāk sakot - grāmata šķita lasīšanas vērta un tāda arī bija, izlasīju kādās pāris stundās no rīta, pēc brokastlaika. Nedaudz par islāmu man zināšanas bija, kaut gan nekādas dziļās, tādēļ vēl ar jo lielāku interesi lasīju, ko par to saka cilvēks, kurš tajā ir pavadījis ievērojamu dzīves daļu. Nabīls Kureši (Nabeel Qureshi) ir visā pasaulē plaši zināms un atzīts pakistāniešu izcelsmes amerikāņu rakstnieks. Augstāko izglītību ieguvis medicīnā, kā arī studējis reliģiju vēsturi un mūsdienu politiskās norises islāma un kristietības kontekstā. Kādēļ pametis islāmu un konvertējies kristietībā? Kristietību pieņēmis, nespējot samierināties ar daudzām islāma tendencēm. Un šis skaidrojums ir ļoti saprotams un pieņemams, jo kā viņš raksta, islāms NEKAD nekļūs miermīlīgs, lai kaut attāli līdzinātos kristietībai.. jo tāds nav bijis pat Muhameda nodoms, šo reliģiju attīstot - tā viscaurēm ir balstīta vardarbībā un apspiešanā.
Grāmata veidota jautājumu un atbilžu formātā, kur aiz jautājuma seko nopietns un argumentos pamatots atbildes izklāsts. Šādu jautājumu grāmatā kopskaitā ir 18 un starp tiem ir sekojoši jautājumi: "Kas ir islāms?", "Kas ir džihāds?", "Kas ir radikālais islāms?", "Vai musulmaņi un kristieši pielūdz vienu un to pašu Dievu?" un daudzi, daudzi citi interesanti un daudzus noteikti interesējoši jautājumi, tostarp, par Korāna un Bībeles, Trīsvienības un monādiskā Dieva izpratni un tā tālāk, vienvārdsakot, šī grāmata garlaikoties noteikti neliek, ņemot vērā arī bēgļu krīzi un teju pakausī elpojošo terorisma vilni tepat Eiropā. Principā, kā atzīst autors, tie arī ir bijuši viņa galvenie motīvi sniegt šīs atbildes un sarakstīt šo darbu. Un, man jau šķiet, ka viņam tas lieliski ir izdevies.
Noteikti, ka esam dzirdējuši, ka islāms ir "miera reliģija", taču grāmatas autors jau 2. jautājuma un atbildes izklāstā to skaidri noliedz, paskaidrojot, ka Muhameda mācībā un Korānā nekur nevienā vietā nav minēts, ka "islāms ir miera reliģija". Tas ir 1930 - to gadu pieņēmums, kad radās grāmatas un avoti par islāmu, kas bija adresēti Rietumu sabiedrībai un kur tad arī parādījās šie maldi. Šī grāmata kalpo par labu atspēkojumu daudziem un dažādiem maldiem, ar kuriem islāmu mēģina pasniegt kā draudzīgu un miermīlīgu reliģiju, tomēr, vēlreiz jāuzsver, tā tas nebūt nav, "atskaitot pirmos trīspadsmit gadus islāma vēsturē, kad nebija pietiekami musulmaņu, kas varētu cīnīties, islāms vienmēr ir rūpīgi pārdomājis kara praksi un doktrīnu".
Un arī šajā ierakstā, šīs grāmatas vēstījuma aprakstā, es kā kristiešu mācītājs un tuvākmīlestības vēsts nesējs nekādā ziņā nevēlos nostāties pret saviem tuvākajiem, tostarp, islāma sekotājiem, tomēr es vēlos palikt patiesības pusē un norādīt uz objektīviem iemesliem, kādēļ islāms ir tāds, kāds viņš ir un aicinu neļauties kārdinājumam pārdefinēt islāmu tādu, kāds tas nekad nav bijis nedz iecerēts, nedz jelkad varētu kļūt.. jo tāds noteikti tas nekļūs. Jo nekur rakstos un hadīsos nav ne mazāko norāžu uz miermīlīgu līdzāspastāvēšanu.
"Var apsvērt jautājumu, vai islāms var būt miera reliģija garīgā vai idealizētā nozīmē, taču uzstāt, ka šī reliģija izvairās no vardarbības, ir vienkārši nepareizi. Politisko līderu un mediju biežie apgalvojumi par islāma miermīlīgumu var būt izteikti ar labākajiem nolūkiem, taču ir nepieciešams kaut kas vairāk par šiem nolūkiem. Savos centienos aizsargāt vai ietekmēt musulmaņus mums vajadzētu atvērt acis un neļaut sev palikt akliem pret acīm redzamiem faktiem."
"Lai arī vardarbība ir viscaur ierakstīta islāma vēstures un izcelsmes lappusēs, tas nenozīmē, kas mūsu musulmaņu tuvākie ir vardarbīgi. Musulmaņi ir pelnījuši, lai pret viņiem izturētos ar laipnību un cieņu, tāpat kā pret visiem citiem cilvēkiem."
Godīgam lasītājam jāatzīst, ka islāmā nav nekā tāda, ko Rietumu cilvēkam būtu vērts glorificēt, jo džihāds ir jebkura musulmaņa augstākā vērtība un uzdevums, tieši tādēļ rodas arī radikālā islāma izpausmes, kas ir cīnītāju vēlme atgriezties pie patiesajām Korāna un islāma saknēm, jo mūsdienās t.s. mērenie mūsdienu islāma sekotāji ir tik tālu atkrituši, ka pat pret tiem jāsāk karš, tātad - musulmaņiem jākaro pat pašiem savā starpā. Un autors, atbildot uz jautājumu, vai islāmam nevajadzētu kaut ko līdzīgu reformācijai, skaidri un gaiši pasaka, ka radikālais islāms JAU IR reformācija un vēlēšanās atgriezties pie patiesās ticības saknēm.
Lasot šo darbu un galvā pārdomājot visu to, ko es esmu redzējis, dzirdējis vai lasījis par islāmu un Korānu, reāli saprotu, ka viss ir tā, kā ir - pat seksa verdzība ir atļauta, jo to nosaka Korāns un Muhameda paraugs. Atgriežoties pie reformācijas tēmas un atsaucoties uz autora sacīto, jāsaprot, ka reformācija miermīlīgus augļus nes tikai tad, ja notiek atgriešanās pie miermīlīgas reliģijas pamatiem (kā tas ir kristietībā), tomēr jāatceras, ka islāmā reliģijas pamati NAV un NEKAD NAV BIJUŠI miermīlīgi, līdz ar to reformācija islāmā nozīmē tikai vienu - radikalizēšanos!
"Ceru, ka kļūdos, taču šaubos, ka progresīvais islāms jebkad gūs plašu atbalstu musulmaņu vidū. Islāms vienmēr ir balstījies paklausībā Muhamedam: tas ir reliģijas centrālais punkts. Tā kultūras identitāte un reliģiskā prakse ir pakārtotas Muhameda rīkojumiem, viņa dzīve un mācība allaž būs vissvarīgākā."
Mans mērķis nekādā ziņā nav kritizēt islāmu, vien atklāti izgaismot un norādīt tās lietas, kas interesē vidējo, parasto lasītāju, kā arī, balstoties savā teoloģiskajā izglītībā un reliģijas studijās, salīdzināt ts. "grāmatas reliģijas", tādējādi veicinot domāšanu un domas izplatīšanos, tādēļ ir lieliski, ka latviešu valodā ir pieejami grāmatu resursi, lai cilvēki varētu iedziļināties sevis interesējošajos jautājumos. Šajā darbā, nenoliedzami, ir paustas arī tādas atziņas, kas absolūti neglaimo pat demokrātiskajām Rietumu valstīm, jo parāda to, ka musulmaņu lobijs cenšas panākt vārda un runas brīvības ierobežojumus, un šādi tādi "ziediņi" grāmatā ir arī aprakstīti un pieminēti.
"Musulmaņi ierodas Rietumos, un sev līdzi nes savu kultūru un vērtības. Mans iedrošinājums tiem, kuri baidās no musulmaņu imigrācijas: mums vajadzētu sagaidīt imigrantus ar mīlestību un draudzību, daloties ar viņiem savos uzskatos un dzīvē. Musulmaņu imigranti Rietumos radikalizējas arī tādēļ, ka rietumnieki nepalīdz viņiem saprast savu kultūru un nepiedāvā veidus, kā to apgūt. Norobežošanās no imigrantiem, kam nepiekrītam, tikai veicina tālākus strīdus un nesaskaņas. [..] Kā labāku ceļu nākotnē es ierosinu izmantot draudzību, nevis bailes."
Viens no daudzus intriģējošajiem jautājumiem ir par to, kā saka autors, "vai musulmaņi un kristieši pielūdz vienu un to pašu Dievu". Pēc autora domām, "musulmaņi un kristieši nepielūdz vienu un to pašu Dievu", tomēr viņš neiesaka dēmonizēt tos, ar kuriem mums nav vienprātība. Piemēram, man kā kristietim un kristiešu mācītājam šie jautājumi ir ļoti būtiski, jo, ja pretrunas ir būtiskās lietās, tad es varu palikt tuvākā cieņā un mīlestībā, bet es nevaru atzīt, ka kristiešu Dieva izpratne ir vienāda ar musulmaņu Dieva izpratni, ja tā tāda nav. Kureši grāmatas pēdējā, trešajā daļā, runā par džihādu judeokristīgajā tradīcijā, tādējādi ietverot arī Dieva doktrinālos skaidrojumus, kas ir ļoti būtiski un neatsaucami, raugoties no kristieša redzespunkta.
"Ir iespējams vienlaikus mīlēt musulmaņus un uzstāt, ka viņi nepielūdz to pašu Dievu, kuru kristieši. Kristieši pielūdz Trīsvienības Dievu: Tēvu, kurš mīl bez nosacījumiem, Dēlu, kurš ir iemiesojies un vēlas mirt par mums, lai mums tiktu piedoti grēki, un klātesošu Svēto Garu, kurš mājo mūsos. Musulmaņu Dievs tāds nav un tā nerīkojas. Tawhid (islāmā - Dieva absolūtā vienotība) stingri noliedz Trīsvienību - tik ļoti, ka var droši teikt: islāma Dieva doktrīna ir kristiešu Dieva doktrīnas antitēze. Nevis vienkārši atšķirīga, bet tieši pretēja. Tādējādi musulmaņi un kristieši nepielūdz vienu un to pašu Dievu."
Izlasot visu darbu, tuvu pie grāmatas beigām skaidrā tekstā ir pateikts viss centrālais vēstījums, kas lasītājam ir jāsaprot un, ja esi kristietis, jāpieņem par izejas punktu doktrinālās sarunās par kristietību un islāmu: Islāma un kristietības teoloģijas vardarbībai ierādīta ļoti atšķirīga vieta. Pēdējā islāma pavēle ir džihāds. Pēdējās [Kristus] pavēles kristiešiem ir žēlastība un mīlestība.
"Kristīgā ticība attīstīja svētā kara teoloģiju tikai brīdī, kad bija tūkstoš gadu attālinājusies no Jēzus, turpretī musulmaņiem par kara pestījošo dabu mācīja gan Muhameds, gan Korāns. Svētais karš ir islāma ticības pamats. Kā kristietis esmu pateicīgs, ka kristiešiem bija nepieciešama tūkstošgade, lai sagrozītu Jēzus mācību tā, ka tiek atbalstīts svētais karš. Musulmaņiem bija nepieciešami 1300 gadi, lai attālinātos no islāma pamatiem tik radikāli, ka būtu iespējams uzstāt: islāms ir miera reliģija."
"Es nezinu, kā izbeigt mūsu cīņu ar džihādu. Taču es zinu, kur mums vajadzētu sākt - ar PATIESĪBU par islāmu un līdzjūtību pret musulmaņiem. [..] Musulmaņi, kuri uzmanīgi studē kanoniskos tekstus, galu galā saskaras ar neizbēgamo slēdzienu, ka viņu saknes ir diezgan vardarbīgas - tieši tā notika ar mani. Ar šo secinājumu cīnījos gadiem ilgi, taču brīdī, kad realitāte kļuva neizbēgama, es savā ceļā sasniedzu trīszaru dakšu: man bija jāizvēlas starp atkrišanu, apātiju vai radikalizāciju."
P.S. Un tomēr, lai arī kāds nebūtu islāms, viens no islāma novirzieniem - sūfisms - un tā filosofija, ir tuvs arī man, lasu un interesējos par Rūmi un citu sūfisma mistiķu daiļradi, tādēļ šeit neliels video ieskats, kas tad tie sūfiji tādi ir un kāda ir viņu domāšana attiecībā uz saskarsmi ar Dievu: