Trapistu mūks Tomass Mērtons par seksualitāti un teoloģiju

16. jūnijs, 2016 pl. 11:28,

Foto: atrasts internetā, google.lv; kolāža - Didzis Kukainis

Tomass Mērtons, ārkārtīgi stingrās trapistu regulas mūks, lai arī dzīvoja visnotaļ eremītisku dzīvi, nebija atdalīts no realitātes, no ikdienas cilvēku dzīves, viņu sāpēm, ciešanām un problēmjautājumiem. Mērtons (1915-1968), cīnītājs par cilvēktiesībām un mieru, kā arī viens no ietekmīgākajiem 20. gadsimta domātājiem, joprojām ir autoritāte un, caur savām domām un atziņām, arī skolotājs daudziem jo daudziem garīguma ceļu ejošajiem dzīves un personības integritātes kontemplatīvajiem meklētājiem arī 21. gadsimtā. Šī viedā dzīves un Dieva pazinēja atstātais garīgais mantojums, raksti, domas un izteikumi ir teicami piemēroti ikvienā gadsimtā, jo cilvēku problēmu un dzīves sarežģījumu loks jau savā fundamentālajā būtībā nemainās, tie ir dzīves lielie jautājumi, uz kuriem Mērtonam sniedzot savas atbildes, tās paliek aizvien noderīgas arī nākamībai. Šajā rakstā, kuram par pamatu ir ņemtas divas zinātniskas publikācijas (tās norādītas zem ieraksta), ielūkošos Mērtona ieskatos par cilvēka seksualitāti un tās integrālo aspektu kontemplatīvajā dzīvē, resp., aplūkošu atziņu par to, ka seksualitāte, šajā gadījumā - homoseksualitāte, nav vis kāds negatīvs personības aspekts, bet, gluži pretēji - iepazīstams un izdzīvojams dzīves svētku moments. Tiesa gan, šeit jāpiemin, ka arī šim personības aspektam ir jākalpo cilvēka briedumam un izaugsmei nevis egoistiskai pašapmierinātībai, līdz ar to šeit savīsies gan seksuālā orientācija, gan dzīves iepazīšana, gan brieduma formācija, kā arī, visbeidzot - homoseksuālās orientācijas kā dzīves lielās svētības apzināšanās un izdzīvošana.

Tiesa gan, jāatzīst, ka seksualitātes jautājumi Mērtonam nebija tie paši galvenākie, par kuriem viņš būtu daudz rakstījis, tomēr dažas atziņas no viņa pētnieku izzinātā ir vērts izzināt un pieminēt. Agrīnajos Mērtona darbos un ieskatos, kā viņš pats saka, "es biju neko neredzošs trapistu mūks", mūža nogales darbos Mērtons bija citāds, "sperot soli pretī citādībai un atstājot komforta zonas", tādējādi izdzīvojot viņa dzīves gājumu, mēs varam piedzīvot arī transformatīvas savas dzīves un personības pārmaiņas. Tāds faktiski ir arī šī autentiskās dzīves meklētāja viss vēstījums, arī attiecībā uz seksualitāti, tostarp, uz homoseksuāli orientētām personām.

Šajā vietā es vēlos sacīt, lai lasītājs saprot mani pareizi, Mērtons pats nebija tendēts uz šāda veida attiecībām, to apliecina kāds viņa sacīts netiešs atzinums mūkiem eremītiem, "galvenās briesmas [mūkiem vientuļniekiem] nenāk no sievietēm, bet gan no sava dzimuma personām", tālāk, nedaudz aizstāvoties, viņš piemetinājis, ka "tā nav atsaukšanās uz mani pašu; es neesmu uz to tendēts". Nenoliedzami, Mērtonam bija daudz ciešu draudzību, tomēr viņš palika uzticīgs savam mūka celibāta aicinājumam, lai gan kādā dzīves posmā viņš izjuta vīrišķīgo seksualitātes izpausmi, iemīloties medmāsā, tomēr no šīs pieredzes viņš guva ārkārtīgi interesantu savas integritātes pieredzi, tādējādi arī mums sniedzot iespēju mūsu seksualitātē saskatīt personības integritāti un ne vien tikai juteklisku un baudkāru apmierinājuma ierosinātāju.

Roberta Nūdženta (Robert Nugent) rakstā galvenais uzsvars tiek likts uz to, kā, iespējams, vispār veidojušies Tomasa Mērtona ieskati par seksualitātes jautājumiem, tostarp, aplūkota viņa bērnības un jaunības biogrāfiskie dzīves fakti, tādējādi mēs arī varam tikai sacīt, ka šie jautājumi Mērtonam bija pastarpinātas intereses lokā un nav daudz avotu, kurā viņš būtu plaši izvērties seksualitātes aplūkošanas jautājumos, lai gan viņš ir runājis par laulību, nevainību, celibātu, kontracepciju, citiem seksuālās dzīves aspektiem, arī par homoseksualitāti.

Nenoliedzami ir tas, ka Mērtons visas savas dzīvē laikā nevairījās no izziņas un tiekšanās pretī dziļākai personības integritātei un iekšējai tīrībai, to mēs varam no viņa pārņemt un mācīties, lai ikviens, kuram ir diskusijas ar savu būtību par savu seksualitāti, varētu un spētu to izdzīvot cilvēkam viscienījamākajā un no apkārtējiem vispieņemošākajā veidā, jo, kā sacījis Mērtons, "autentiska mīlestība ved uz dziļāku sava aicinājuma apzināšanos un pieņemšanu, tiecoties meklēt aizvien lielāku vienotību ar Dievu". Mūsdienu sabiedrībā daudziem ir nepieciešama "Mērtona dzīves skola un pieredze" - Mērtona sevis kā seksuālas personas iepazīšanas ceļojuma apraksta ielasīšana katra paša dzīves un personības aspektu jautājumu kontekstā, smeļoties garīga padomdevēja izcīnīto cīņu rezultātos un rodot mieru un savas dziļākās patības un seksualitātes izdzīvošanas vienotību atbilstoši Dieva ieliktajam aicinājumam.

Man gan jāsaka, ka es detalizēti nepārstāstīšu arī otrajā publikācijā rakstīto, tomēr dažām, manuprāt, būtiskākajām atziņām, kuras rakstījis Patriks Kolinss (Patrick W. Collins), es ar saviem nelieliem iestarpinājumiem pieskaršos. Jāsāk ar to, ka Mērtonam nekad nebija galīgi spriedumi nevienā, arī seksualitātes jautājumā nē un to apliecina viņa sacītais, ka "man nav pretenziju uz to, ka [man] būtu visas atbildes", tādējādi kā Mērtons, kurš bija meklētājs visa mūža garumā, arī mēs esam aicināti doties patiesības un atziņas meklējumos, vadoties no tā, ka mums nevienā dzīves periodā nebūs visas atbildes. Tāds ir stāsts arī par personības seksualitātes aplūkošanu. Mērtons seksualitāti vienmēr aplūkoja iepretim personas integritātei un kopībai ar apkārtējiem. Palūkojoties uz mūsdienu sabiedrību homoseksualitātes aspektā, daudzviet varam redzēt naidu, neiecietību, neizpratni, homofobiju, nepieņemšanu, verbālu izrēķināšanos, pat fizisku homoseksuāli orientētu personu iznīcināšanu. Un šeit tas ir jautājums ne vien par šīm personām, bet ikvienu sabiedrības locekli šīs problemātikas kontekstā, par jebkuras personas integritāti un spēju pieņemt un sadzīvot ar atšķirīgiem dzīves un personības ieskatiem.

Coming Out un Coming In [Iznākšana "no skapja" un Ieiešana savā īstajā patībā]

Homoseksuāli orientētu personu garīgā izaugsme, ceļš pretī integrālai personībai var sākties, iznākot "no skapja" jeb veicot Coming Out ārā no savas seksualitātes nolieguma un apspiešanas. Šī atklāšanās ir ārkārtīgi svarīga kā pašai personībai, tā sev nozīmīgajiem cilvēkiem apkārt, kā arī Tam, kurš mūs ikvienu ir radījis. Pilnvērtīga garīga izaugsme nav iespējama, esot "iespundētam". Bet, vienlaicīgi ar iznākšanu ir svarīga arī ieiešana [savā īstajā patībā], savas būtības un unikalitātes pieņemšanā, kas sevī ietver arī garīguma dimensiju.

Iznākšanas process un garīgās transcendences meklējumi ir saistīti ceļojumi, un prasmes, kuras iegūsti, pametot skapi, ir tikpat labi pielietojamas savu garīgo vajadzību izpratnei. (Tims Makfīlijs)

Seksualitātes atklāšana jeb iznākšana "no skapja" ir saistīta ar to, ko Mērtons sauc par ceļojumu no savas neīstās patības uz savu īsto patību, kas ir arī Dieva esamība katrā cilvēkā. Šajā ceļojumā homoseksuālām personām, līdzīgi ikvienam citam, nepieciešams mācīties pārstāt lūkoties ārpus sevis, meklējot savu identitāti un savu patiesību. Būtība un identitāte ir atklājama, dodoties sevis paša dzīlēs, iekšienē, sevī. Eds Šteinbrehers [Ed Steinbrecher] to ir paudis šādi, sacīdams: "Daudzi homoseksuāli cilvēki lūkojas pēc kaut kā ārpus sevis, tā vietā lai lūkotos sevī un radītu pārsteidzoši gandarīto iekšējo cilvēku. Tu nevarēsi to atrast, līdz kamēr tu nedosies sevī un neveiksi [sevī] šo apziņas darbību."

Par šiem meklējumiem Mērtons raksta, ka tie nav gluži individuāli. Cilvēka apziņas transformācija "atbrīvo patiesību ikvienā cilvēkā, ņemot vērā ideju, ka mēs savu transformāciju noraidām apkārtējiem". Ja homoseksuālas personas iziet iznākšanas "no skapja" un ieiešanas savā patiesajā esībā procesus, tās piedzīvo dziļākas un bagātākas savas īstās identitātes izjūtas, kas atbrīvotas un pieņemtas, kalpo visai sabiedrībai.

Izaugsme no sevis ienīšanas līdz savas vērtības apziņai

Īstā patība ir, sv. Pāvila vārdiem no Bībeles runājot, kad "nav ne jūda, ne grieķa, ne verga, ne brīvā, nav ne vīrieša, ne sievietes - jūs visi esat viens Jēzū Kristū." (Galatiešiem 3:28) Kāds varētu piemetināt: "...ne homoseksuāļu, ne heteroseksuāļu, precētu vai neprecētu". Kristū visi ir vienoti un visi ir viens.

Kad kāds iznāk "no skapja", no savas patiesās seksuālās orientācijas slēpšanas no sevis, no citiem un no Dieva un dodas uz savu dziļāko patiesību, tad kļūst iespējama izaugsme no sevis ienīšanas pretim savas vērtības apziņai. Tie, kuri veiksmīgi iznākuši "no skapja" un devušies patiesās esības atklāšanā, tie ir sajutuši "kaut kā pilnību, kuru tie nav piedzīvojuši iepriekš: spēka izjūtu. Tāda spēka izjūtu, kas atbrīvo enerģiju, kuru iepriekš tie izmantojuši, lai sevi noliegtu un slēptu sevi".

Atklātība ir patiesais ceļš. Būt pašam ir ceļš uz svētumu. Dievs to ir atstājis mūsu pašu rokās, kādu ceļu mēs izvēlamies.

Būt gejam nav dzīvesveids

Būt gejam nav dzīvesveids, bet unikāls ceļš kā būt pasaulē, no tās un priekš tās, kā arī no attiecībām ar Dievu, lielākai cilvēku daudzveidībai. Seksuālajai orientācijai ir jākļūst par draugu, par kalpu un par vecmāti, lai mūsos piedzimtu patiesā esība.

Lai garīgi augtu, homoseksuāliem cilvēkiem nepieciešams ceļojums cauri tik pazīstamajai homoseksuālās orientācijas teritorijai - ne vien geju dzīvesveidam, bet arī aiz tā, pievēršoties daudz nopietnākajiem seksuālās un dzimumu izturēšanās jautājumiem, attieksmei pret attiecībām un savienībām, AIDS, cilvēktiesībām, ētiku un sabiedrību. Personas ar homoseksuālu orientāciju ir ne vien jāmudina iznākt "no skapja", bet arī doties savas dvēseles dziļumos, kur seksuālā orientācija netiek uzskatīta par lāstu, bet gan par dievišķu svētību.

Dažas nobeiguma atziņas

Ikvienam, neraugoties uz to, vai viņš ir homoseksuāls vai heteroseksuāls, kļūstot integrētam un sastopoties ar paša īsto patību, tas nozīmē atklāt sev to, ka mūsos pastāv stiprs pretrunu pamats. Homoseksuālam cilvēkam, ejot integritātes ceļu, tas nozīmē iziet cauri savu neīsto patību tuksnesim, kuras kā maskas sev esam uzlikuši paši vai apkārtējie.

Ikviens garīgs un uz integritāti vedošs ceļojums ir ne vien labs konkrētai personībai, bet ikvienam. Un tāds ir arī homoseksuālu personu garīgais izaugsmes ceļojums, tā var būt dāvana visai cilvēcei. Īsts cilvēks ir vienota, integrēta personība. Homoseksuālu personu pieredze var kļūt pestījoša arī citiem, palīdzot tiem atbildīgā, godbijīgā un ar atbilstošu attieksmi apzināties cilvēka ķermeņa nozīmību un tā sniegto prieku un baudījumu.

Cilvēki, kuri ir apdāvināti ar seksuālo orientāciju uz savu dzimumu un kuri ir veikuši gan coming out, gan coming in ceļojumu, ir piedzīvojuši neapšaubāmi intensīvu, pat dedzinošu, dzīvi.

Bet tā ir nepieciešama un neizbēgama atbrīvošanās no tām unikālajām "nepatiesībām", kādas homoseksuāliem cilvēkiem piešķīrusi sabiedrība un kuras homoseksuāli cilvēki ir bijuši spiesti ilgu laiku pieņemt, nespējot no tām atbrīvoties, tādējādi ciešot paši un visa sabiedrība kopumā.

Raksta un viedokļa pamatā ir šīs divas zinātniskās publikācijas: