Mācītājs Juris Rubenis: «Redzi, es visu daru jaunu...» (Atkl 21, 5)
Photo by Tim Marshall on Unsplash
Pašā Bībeles noslēgumā, gandrīz pēdējā lapaspusē, Jāņa Atklāsmes grāmatas 21. nodaļā mēs lasām šādus vārdus: "Redzi, es visu daru jaunu." (sal. Atkl 21, 5)
Jaunā gada sākumā varbūt ir vērts no jauna pārdomāt, ko šie bieži citētie Jaunās Derības vārdi īsti nozīmē. Pajautāt sev, vai mēs patiešām gribam sev jaunu gadu. No vienas puses šķiet, cilvēkiem patīk lietot vārdu "jauns" un gribēt jaunas lietas. Man šķiet, ka reklāmas, kurās ir uzsvērts, ka tā vai cita lieta ir jaunums, uzrunā cilvēkus. Un tomēr šis vārds "jauns" īstenībā sevī slēpj bīstamus zemūdens akmeņus. Kāds domātājs ir sacījis: "Ir viens kritērijs, pēc kura jūs varat pasacīt, ka kaut kas ir patiešām jauns - ja jūs to sastopot vai piedzīvojot, izbīstaties!"
Jaunais ir vēl nebijušais, tu nevari tam būt gatavs, tu nezini, kas tas būs un tu nezini, ko ar to darīt.
Šāds jaunais mums ne pārāk patīk. Cilvēki vēlas pazīstamo, saprotamo, kas rada tādu vismaz ilūziju, ka mēs kaut ko kontrolējam. Patiesi jaunais nozīmē, ka būsim spiesti pārvērtēt savus uzskatus, atkal mācīties, atkal mainīties, atkal sajusties iesācēji.. un to īsti negrib neviens. Esmu arī novērojis, ka daži cilvēki nereti uzskata, ka reliģija ir veids, kā mūžīgi turēties pie vecām, labām lietām un nepieļaut neko jaunu, ka Dievs ir tāds vecās kārtības sargs, ka tas ir Dieva pienākums apsargāt vecas lietas. Jā, varbūt, baznīcās būtu jāpulcina tie cilvēki, kas neko negrib mainīt?
Taču Jēzus, kā zinām, no vecā neatstāj akmeni uz akmens, Viņš saka, ka vecais templis tiks nojaukts un trijās dienās tiks uzcelts cits, un tad, kad Viņš saka šos vārdus, neviens pat nespēj stādīties priekšā, par ko Viņš runā. Cik bīstams un negribēts ir patiesībā jaunais!
Tāpēc lielu daļu no tiem, kas pavēsta ko tiešām jaunu, piemēram, dažādu laikmetu praviešus laikabiedri gandrīz vienmēr apšauba, noraida, nogalina. Tāds ir, kā mēdz sacīt, pravieša strukturālais liktenis.
Izrādās, ka pēc jaunumiem izsalkušie cilvēki tomēr ienīst jebko patiesi jaunu. Jā, mēs mēdzam ieķerties vecajā un gribam, lai Dievs vai mūsu ticība būtu veco lietu aizstāvji, taču Jēzus un kristīgā vēsts, saprasta Jēzus garā, nevis ierobežo pagātnē, bet ved uz priekšu nākotnē. Mums ir jāsaprot pareizi - nav tā, ka pagātne vai vecais būtu slikts, no pagātnes varam ļoti daudz mācīties. Taču pamaniet starpību - mums vajag mācīties no pagātnes, bet mums nevajag būt atkarīgiem no pagātnes!
Mums jāmācās atvērties nākotnei, tam, kas vēlas dzimt šodien un rīt.
Lielais jautājums: "Vai mēs varētu kļūt par instrumentiem topošās nākotnes rokās?" Ļaut nākotnei notikt caur mums.
Tiešām nereti vārdi "Laimīgu Jauno gadu!" slēpj sevī noklusējumu, lai tikai nekas jauns patiesi tavā dzīvē nenotiek! Lai paskaidrotu šo jucekli, kāpēc mums vienlaikus patīk un nepatīk jaunais, jāieskatās Jaunajā Derībā. Proti, Jaunās Derības grieķu valodā jaunā aprakstīšanai lieto divus vārdus - "neos" un "kainos". Problēma ir tā, ka abus latviešu valodā ir iespējams tulkot tikai vienā veidā, tā kā "jauns", taču tiem ir īstenībā ļoti atšķirīgas nozīmes.
"Neos", nu lai varētu paskaidrot, varētu ļoti vienkārši teikt, "neos" ir jauna čipsu šķirne, jauns auto modelis, jauna piegriezuma kleita - jā, kaut kas jauns, bet īstenībā tā paša vecā, ko mēs labi pazīstam, modifikācija. "Kainos" ir kaut kas jauns tādā nozīmē, ka tas vēl nekad nav bijis, kaut kas kvalitatīvi jauns. Bībeles teksts visās svarīgākajās vietās - runājot par jauno derību, jaunu cilvēku - vienmēr lieto vārdu "kainos". Bet mēs bieži vien to gribētu lasīt kā "neos". Cilvēkiem, šķiet, vairāk vajag "neos", nevis "kainos". Citiem vārdiem - man vajag jaunu uzvalku, bet es negribētu kļūt par jaunu cilvēku. Tur arī ir šī lielā starpība!
Vai esat pamanījuši, ka katra kultūra, civilizācija vienmēr ir vēlējusies par katru cenu sevi saglabāt un par pašu lielāko nelaimi uzskatījusi savu iespējamo bojāeju. Babilonieši, ēģiptieši, persieši, romieši, bizantieši un daudzi daudzi citi apraudāja savu kultūru norietu kā pasaules galu. Viņi bija pilnīgi pārliecināti, ka bez viņu kultūras pasaule zaudēs jēgu. Tas ir pašsaprotams, manuprāt, katras kultūras egoisms, arī daži cilvēki mēdz apvainoties uz pasauli, ka tā, iedomājieties, turpinās eksistēt arī bez viņiem. Esmu lasījis, ka daži mūsdienu autori uzsver, ja mūsu civilizācija vēlas izdzīvot, tā nedrīkst atkārtot bojāgājušo civilizāciju un kultūru kļūdas. Viņi mūs pamāca - ja vien būsim garīgāki, ticīgāki, kārtīgāki, morālāki, nepiekāpsimies citiem un svešajiem, tad tas varētu izdoties, tad mūsu civilizācija, pretēji citām, pastāvēs bezgalīgi.
Bet varbūt Dievam ir cits pasaules redzējums?
Ja nu neviena no kultūrām nav paredzēta mūžīgai valdīšanai un plaukšanai, ja nu katrai kultūrai, civilizācijai, līdzīgi cilvēkam, ir vienkārši jāpaveic savs laikā ierobežotais uzdevums, jāienes pasaulē konkrēti impulsi un pēc tam stafeti jānodod citiem? Ja nu neviena civilizācija, tāpat kā neviens cilvēks, nemaz nespēj būt perfekta, morāla, simtprocentīgi kristīga? Ja nu katra civilizācija ir mudināta pazemīgi palūkoties uz sevi un veikt tikai savus uzdevumus, nevis tiekties dzīvot mūžīgi? Ja nu kādas kultūras vai civilizācijas saglabāšanas pūliņi par katru cenu ir cīņa pret Dieva nolikto kārtību? Ja nu katrai civilizācijai, līdzīgi cilvēkam, dzīves novakarē ir jāpadodas, jāpieņem savs mirstīgums un jāuzticas par mums augstākam prātam un tam nav nekāda sakara ar savu ideālu nodošanu, grēka attaisnošanu, padošanos svešām vērtībām vai liberālisma ideoloģijai?
Iespējams, tieši par to runā Bībele, vēstot par jaunu pasauli, jaunām debesīm, jaunu zemi, jaunu derību, jaunu cilvēku, mudinot nepieķerties vecajam, to neidealizēt, bet uzticēties Dievam.
Reliģija nav vecu lietu pielūgšana! Tā nav dzīve ar skatu vakardienā!
Mēs varam tikai censties paveikt labāko, atklāt un īstenot savus uzdevumus un paļauties, ka pateicoties tam, Dievs varēs šo pasauli vest soli tuvāk lielākam dziļumam un skaistumam!
Ja nu katras civilizācijas uzdevums ir sava laika robežās censties vingrināties patiesumā, mīlestībā un drosmē, priecājoties par panākumiem un nevairoties atzīt savus trūkumus? Ja nu mums šajā pasaulē nekas nav jāiekonservē, bet vienkārši jācenšas būt patiesiem, autentiskiem, Dievam atvērtiem cilvēkiem, kas Viņam uzticas vairāk par saviem aprobežotajiem priekšstatiem? Ja nu mums nav jāapraud Rietumu, Austrumu, Ziemeļu vai Dienvidu civilizācijas iespējamās beigas, bet vienkārši jāuzticas noslēpumainajai Dieva vadībai, kas vienmēr rada ko pilnīgi jaunu?
Jā, ja nu mums nav jābaidās no jaunā, arī tad, ja tas izskatās dīvains, nesaprotams, aizdomīgs, bīstams, līdzšinējo kārtību apdraudošs, kāds tas parasti vienmēr izskatās?
Vai mēs vēlēsim cits citam, lai beidzot manā un tavā dzīvē, mūsu dzīvē, varētu dzimt kas patiešām jauns? Vai mēs to vēlēsim? Un vai neatraidīsim to, nenobīsimies no tā, ja šis patiesi jaunais kādā brīdī mūsu dzīvē patiešām ienāks?
Man šķiet, tas ir mūsu lielais jautājums, uzsākot jauno gadu.
Noslēgumā es vēlos pateikties radioklausītājiem, ar kuriem raidījums "Svētrīts" mani ir satuvinājis pēdējos, šķiet, divdesmit septiņus gadus. Paldies brīnišķīgajiem šī raidījuma veidotājiem, īpaši, Intai Zēgnerei. Gandrīz 30 gadi, jūs piekritīsiet, ir ļoti pieklājīgs laiks un tā ir daudziem cilvēkiem lielākā daļa apzinātās dzīves, arī sava veida robeža, kas arī motivē kaut kam jaunam. Šī ir mana pēdējā uzruna šajā raidījumā. Mēs, protams, turpināsim tikties citās formās, citās vietās, citos ietvaros, bet man ir prieks nodot stafeti maniem kolēģiem, jaunās paaudzes garīdzniekiem, kas, es esmu pilnīgi pārliecināts, varēs ienest jaunas vēsmas "Svētrītos".
Jo Dievam vienmēr ir kas jauns, ko Viņš ir sagatavojis mums, mēs varam droši Viņam uzticēties.
Lai ar mums visiem, iesākot jauno gadu, jaunus ceļus, ir Dieva svētība!
Mēs lūgsim: "Mūsu Tēvs debesīs, Svētīts lai top Tavs vārds, Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā Debesīs, tā arī virs zemes, Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien, Un piedod mums mūsu parādus, Kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem, Un neieved mūs kārdināšanā, Bet atpestī mūs no ļauna, Jo Tev pieder Valstība, spēks un gods mūžīgi mūžos." Āmen.
LR1 07.01.2018. raidījuma "Svētrīts" audio transkripcija, audio klausieties zemāk: