Dieva mežonīgā puse - kā to izskaidrot? Teoloģiski - garīgas pārdomas...
Foto: Photo by Marc Szeglat on Unsplash
Nesen savā Whatsapp sarakstē saņēmu kādu pavisam interesantu ierosinājumu un jautājumu reizē - pamēģināt sniegt atbildi uz jautājumu par Dieva (Radītāja) mežonīgo pusi. Protams, jautātāja arī atsaucās uz Jauno Derību, kuru mēs visi zinām kā tuvākmīlestības, cieņas, pieņemšanas, piedošanas utt. augstāko padomdevēju, vai ne? Jo ja jau Jēzus tā darīja, tad mums, kristiešiem un visiem labas gribas cilvēkiem būtu vēlams rīkoties tāpat, jo, galu galā, atrodamies Rietumu kristīgo pamatu kultūrtelpā... Bet mēs ikdienā redzam, ka dabā un cilvēces savstarpējo attiecību mijiedarbē tomēr viss nenotiek tā, kā Jēzus mums ir mācījis, vai ne? Ir kari, ir dabas katastrofas, ir neiecietība, ir naids, ir savstarpēja nogalināšana, dabas iznīcināšana un piesārņošana utt. Un viens no jautājumiem, kas rodas šīs pasaules norišu vērotājiem, ir pavisam loģisks: "Lai gan līdz ar Jēzu Kristu un Viņa nāvi, un augšāmcelšanos Dievs ir kļuvis labs un žēlsirdīgs, bet nekur jau Dieva mežonīgā daba nav pazudusi?" Protams, šeit mēs riskējam staigāt pa ļoti šauru asmeni, jo visu laiku mums pakausī elpos mūsu kā cilvēku antropomorfizācijas domas par Dievu un Viņa visvarenību. Ērtāk, protams, ir Dievu saprast caur mūsu domāšanas prizmu un savveida antropomorfizāciju, bet.. mēs to nevaram atļauties un tas nav labais tonis akadēmiskā un teoloģiskā diskusijā.
Dieva mežonīgais aspekts/daba vispirms jau izpaužas ebreju un agrīnajā kristīgajā tradīcijā, jo Vecās Derības jeb Toras tradīcijā mēs varam gūt vismaz divus ieskatus par Viņa mežonīgo dabu un ieradumiem:
"Un trešajā dienā, kad pienāca rīts, pār kalnu bija pērkoni, zibeņi, biezs mākonis un jo stipra raga skaņa - visa tauta, kas bija nometnē, trīcēja. [..] Viss Sīnaja kalns bija dūmos, jo Kungs bija nolaidies ugunī, no tās cēlās dūmi kā no lietuves, un viss kalns varen trīcēja. Raga skaņa dārdēja jo stipri! Mozus runāja un Dievs viņam atbildēja pērkonā." (2Moz 19, 16-19)
"Kungs ir kaismīgs un atriebīgs Dievs, Kungs atriebj, viņam dusmu gana, saviem pretiniekiem Kungs atriebj, viņš savien maidniekiem piemin! Kungam gana dusmu un varens spēks, kas vainīgs, tam Kungs vainu nepiedos, viņš nāk vētrā un negaisā, un mākoņi sedz viņa kājas. Viņš norāj jūru un nosusē to, un visas upes viņš izkaltē [..] Kalni no viņa dreb, pauguri kūst no viņa, viņa dēļ cilājas zeme - visa zemes virsa un tie, kas tur mīt! Kurš pastāvēs viņa dusmības priekšā? Kurš pacietīs viņa dusmu kvēli? Viņa niknums kā uguns līst, pat klintis viņš sašķēlis!" (Nah 1, 2-6)
Izceļošanas jeb 2Moz grāmatā Dievs parādās kā apokaliptisks un biedējošs spēks, nevis tikai "tēvišķa figūra". Nahūma grāmatas tekstā Dievs tiek raksturots kā bīstama, neaptverama un iznīcinoša būtne, kas tomēr ir taisnīga.
3. gs. baznīctēvs Origēns uzskatīja, ka Dieva dusmas ir kā "attīrīšana", viņš nav atriebīgs cilvēciskā nozīmē, bet gan veic garīgu attīrīšanu. Origēns kādā savā darbā ir sacījis: "Dievs soda, lai dziedinātu, nevis iznīcinātu." Pēc desmit gadsimtiem kāds cits izcils Baznīcas teologs, Akvīnas Toms savā Summā (Summa Theologica, I, q.21) sacīja: "Dievs ir vienlaikus absolūti žēlsirdīgs un pilnīgi taisnīgs", tādējādi parādot to, ka iznīcība vai "sods" nav pretrunā mīlestībai, bet gan tās izpausmes forma.
Kā mēs no šiem fragmentiem redzam, Dieva "mežonīgā daba" bieži izpaužas simbolu valodā:
Uguns – attīrīšana, sods, Dieva klātbūtne (skat. Ebr 12, 29 – “Dievs ir uguns, kas aprij”)
Jūra/vētra – haoss, ko Dievs pieradina (skat. Mk 4, 35–41)
Zvēri – simboli Dieva spēkam, bet arī briesmām (skat. Atkl 13)
Ja mēs vēl nedaudz padziļinātāk ielūkojamies Vecās Derības tekstos, mēs sastopamies ar Dievu kā izpausmi vēl šādos veidos:
1. Dievs kā karotājs (hebr. יְהוָה צְבָאוֹת – Jahve Cebaot, “Karaspēku Kungs”)
2. Mozus 15, 3 “Kungs ir varens karotājs, Kungs ir Viņa vārds.”
Dievs nav pasīvs miers, bet stājas pretim ļaunumam ar karu un haosu. Viņš ne tikai glābj, bet iznīcina apspiedējus. Šis tēls vēlāk pārtop apokaliptiskos motīvos – Dievs kā kosmiskais cīnītājs, kurš sakauj haosa spēkus (pūķis, jūra, tumsība).
2. Dabas spēki Dieva kalpībā (Ījaba grāmata 38–41)
Dievs uzrunā Ījabu no vētras, un liek viņam pārdomāt, vai cilvēks spēj saprast un kontrolēt dabu:
“Vai tu esi pavēlējis rītam nākt... vai tu esi redzējis nāves vārtus?” (Īj 38, 12–17)
Dieva runa nav maiga – tā ir eksistenciāli draudīga, taču arī apdullinoši skaista. Viņš atklājas caur dabu, kuru cilvēks nevar kontrolēt.
3. Dievs kā Uguns un Tiesnesis
5. Mozus 4, 24 “Jo Kungs, tavs Dievs, ir uguns, kas aprij, greizsirdīgs Dievs.”
Jesajas 6, 1–7 serafi dzied: “Svēts, svēts, svēts...”, un viens pieskaras pravieša lūpām ar kvēlojošu ogli.Uguns kā svētuma, soda un attīrīšanas spēks.
Dieva tuvums ir bīstams un attīrošs vienlaikus.
4. Haosa spēki kā Dieva radītās realitātes daļa
Psalmi 74, 13–14 “Tu satrieci jūru ar savu spēku, Tu sasiti pūķu galvas ūdeņos. Tu sadragāji Leviatāna galvas...”
Dievs neiznīcina haosu, bet pieradina to. Viņš nav pasaules kārtības radītājs pret haosu, bet valdnieks pār visu, arī tumšo un bīstamo.
Jaunajā Derībā Dievs tiek atklāts caur Kristu, taču arī Kristus nav tikai mīlošs skolotājs. Viņā ir saglabāta gan maigums, gan spēks, gan tiesa. Šajā ierakstā mana interese ir nevis vienkārša pretnostatīšana starp "labu Dievu" un "sodu nesošu Dievu", bet daudz dziļāks fenomens: Dievs kā mežonīgs, neaptverams, briesmu un dzīvības spēku vienlaikus avots.
1. Jēzus apsauc vētru — Mk 4, 35–41
“Viņš apsauca vētru un sacīja jūrai: 'Klusu, apklusti!' Un vējš apstājās.”
Jēzus nav pasīvs dabas upuris. Viņš valdīja pār haosu tāpat kā Jahve Vecajā Derībā. Mācekļi bīstas: “Kas Viņš tāds ir?”
2. Tempļa šķīstīšana — Jņ 2, 13–17“Viņš darināja pātagu no virvēm un izdzina visus no tempļa...”
Jēzus “svētās dusmas” parāda, ka dievišķais iekļauj arī sadusmotu, dedzīgu attieksmi pret netaisnību.
3. Kristus kā tiesnesis — Mateja 25, 31–46“Tad Viņš sacīs...: Ejiet nost no manis, nolādētie, mūžīgā ugunī.”
Jēzus spriedums ir stingrs, nevis abstrakti mīlošs. Taisnība nozīmē arī šķirošanu un seku neizbēgamību.
4. Apokalipses Kristus — Atklāsmes grāmata 19, 11–16“Viņš nāk kā karotājs uz balta zirga... Viņa drēbes ir ar asinīm... Viņa vārds: Dieva Vārds.”
Kristus atgriežas nevis kā Jērs, bet kā karalis-karotājs, Dieva dusmu nesējs. Tas atgādina Vecās Derības Dievu.Dieva mežonīgā daba: Biblisks un teoloģisks kopsavilkums
Dieva “mežonīgā daba” Vecajā un Jaunajā Derībā atklājas kā Viņa neaptveramais, spēkpilnais, bieži bīstamais aspekts, kas pārsniedz cilvēcisko priekšstatu par “labumu”. Vecajā Derībā Dievs ir vētras, zibens un uguns Kungs, kurš satriec Leviatānu, drebina kalnus, karo pret apspiedējiem un runā no viesuļa dziļumiem. Šīs izpausmes nav ļaunuma pierādījumi, bet gan dievības transcendentās varas un neparedzamības simboli, kas kalpo gan radīšanai, gan iznīcināšanai, gan attīrīšanai. Viņš ir svēts — tas nozīmē arī “atsvešināts”, neglābjami citāds.
Jaunajā Derībā šī “mežonīgā” dimensija netiek atmesta, bet tiek pārnesta uz Kristu — Viņš pieradina vētru, izraida dēmonus, izdzina tirgotājus no tempļa un spriež par tautām. Apokalipses redzējumā Kristus atgriežas kā karalis-karotājs. Mīlestība, ko Dievs pauž, nav sentimentāla, bet radikāla — tā iznīcina ļaunumu, izsauc trīsas un ved cilvēku uz pārmaiņām. Šī dievišķā divējādība ir nevis pretruna, bet pilnība: žēlastība un tiesa, maigums un uguns, miers un negaiss — viss vienā būtībā.
Teoloģiskais skatījums: Kur Dievs ir dabas katastrofās?
Dabas katastrofas – zemestrīces, cunami, viesuļvētras, vulkānu izvirdumi – kopš seniem laikiem tiek uztvertas kā pārbaudījumi, soda rīki vai dievišķas spēka izpausmes. Tomēr mūsdienu teoloģija attālinās no primitīvā “soda teisma” un meklē dziļākas, līdzsvarotākas atbildes.
Dievs nav dabas katastrofu “autors”, bet klātesošs tās vidūBrīvība un likumsakarība
Dievs nav tiešs iznīcināšanas cēlonis, bet Viņš ir klātesošs arī haosā (Jes 43, 2 – “Kad iesi caur ūdeņiem, Es būšu ar tevi”).
Ciešanas netiek glorificētas, bet Dievs tās izmanto, lai uzrunātu cilvēku eksistenciālā līmenī (Ījaba grāmata).
No “Dieva dusmām” uz līdzcietīgu klātbūtni
Dabas pasaule darbojas saskaņā ar struktūrām, ko Dievs ielicis, un tās nav ne morālas, ne amorālas – tās ir neitrālas.
Brīvība (gan cilvēka, gan dabas) nozīmē, ka rodas arī sāpes, sabrukums un haoss.
Ekoloģiskā teoloģija: Mežonīgā daba kā dievišķās radības pilnība
Kristīgajā skatījumā Kristus ciešanas nozīmē to, ka Dievs nav ārpus ciešanām – Viņš tās piedzīvo kopā ar cilvēku, arī zem drupām un pelniem.
Jēzus saka: “Vai tie, uz kuriem sabruka tornis... bija ļaunāki par citiem? Nē!” (Lk 13, 4–5) – tātad ciešanas nav sods, bet eksistences sastāvdaļa.
Mūsdienu ekoloģiskā teoloģija vairs neuzskata dabu par pakārtotu cilvēkam vai kā “kritušu vidi”, bet aplūko dabu kā dzīvu, svētu un pat sakrālu realitāti, kurā izpaužas gan Dieva radošums, gan spriedze, gan neparedzamība.
Dabas haoss nav defekts — tas ir dzīvības mehānisms
Kataklizmas (vulkāni, cikloni) veido Zemi tādu, kāda tā ir: ar kalniem, atmosfēru, augsni, ģeoloģisko līdzsvaru.
Vulkāni rada dzīvību, ne tikai iznīcina. Lavā ir minerāli, kas veido auglīgu zemi. Tātad “mežonība” ir dzīvības dzemdētāja.
Elizabeth Johnson (Ask the Beasts):
“Daba pati piedzīvo dzimšanas sāpes, un Dievs nav ārpus šī procesa, bet to pārklāj ar mīlestību, pat ja tas iekļauj ciešanas.”
Dievs kā “Radības Dievs” — arī ārpus cilvēku ētikas
Daba nav tikai dekorācija cilvēka dzīvei. Zvēri, meži, vēji un okeāni pastāv pēc savas būtības, nevis cilvēka labumam.
Dievs savā varenībā rūpējas par meža zvēriem, lietu un sniegu (Psalmi 104, Ījaba grāmata 38–39).
Christopher Southgate (The Groaning of Creation):
“Dabā ciešanas nav kļūda, bet daļa no Dieva radības evolūcijas.”
Mežonīgais nav pretstatā svētumam — tas ir svētuma izpausme
Mežonīgums — neparedzamība, spēks, plēsīgums, skaistums — nepadara dabu grēcīgu.
Tā drīzāk atklāj Dieva spēku un radošo noslēpumu.Dabas haoss atgādina cilvēkam: viņš nav centrs. Tā ir pazemības mācība.
Dieva mežonīgā daba izpaužas pašā dzīvības struktūrā, kas iekļauj nāvi, pārmaiņas un līdzsvaru caur dinamiku, nevis caur stabilitāti. Tā ir dzīvība, kas nav sterilizēta — bet elpojoša, pulsējoša, dažbrīd iznīcinoša. Tieši šeit mūsdienu cilvēks sastopas ar Dievu nevis tikai baznīcā, bet zem lavām, mežos, zemes dzīlēs un orkānu klusumā.Transpersonāla un eksistenciāla interpretācija: Cilvēks mežonīgā Dieva klātbūtnē
Dabas spēku pieredze — vētras, vulkāni, plūdi — cilvēkā rada ne tikai baiļu reakciju, bet arī eksistenciālu modrību. Tā ir sastapšanās ar dzīvības noslēpumu, kas pārsniedz intelektu, valodu un komfortu. Šo brīdi teologi un mistiķi nereti apraksta kā “numinozo pieredzi” (Rudolf Otto) — vienlaikus biedējošu un fascinējošu.
Mysterium tremendum et fascinans — Dievs kā trīsu avots
Dievs nav vienmēr mierinājums. Viņš ir spēks, kas var satricināt, attīrīt, iznīcināt mūsu ilūzijas.
Cilvēka dvēsele šādos brīžos piedzīvo “svēto trīsu” — apjausmu, ka viņš stāv kaut kā neatgriezeniski lielāka priekšā.
C.G. Jungs, “Answer to Job”:
“Dievs pats sevī ir konflikts — un cilvēks šo iekšējo pretrunu izjūt kā aicinājumu uz transformāciju.”
Mežonīgais kā psihiskās un garīgās transformācijas metafora
Dabas katastrofas simbolizē arī iekšējās krīzes – tās, kas izposta mūsu ego konstrukcijas.
Transpersonālā psiholoģija (piemēram, Stanislav Grof) redz šīs pieredzes kā iniciācijas: nāve vecajam “es”, lai rastos plašāka apziņas dimensija.
Nāve – atdzimšana – neskaidrība – atklāsme – tas pats cikls, ko redzam dabā, notiek cilvēkā, kad viņš sastopas ar Dieva “mežonīgo” pusi.
Pazemība un klātbūtne
Dzīvot pasaulē, kur Dievs ir arī vētras spēkā, nozīmē pieņemt to, ka cilvēks nav centrā, bet ir daļa no lielāka organisma, kura procesus viņš nevar kontrolēt.
Šis skatījums atbrīvo cilvēku no kontroles ilūzijas, un var radīt dziļāku pateicību, klātbūtnes sajūtu un uzticību tam, kas pārsniedz viņu pašu.
Dieva mežonīgā daba nav tikai ārējs fenomens – tā ir arī iekšēja konfrontācija ar dzīvi kā tādu, tās neparedzamību, spēku un noslēpumu. Sastopot šo aspektu, cilvēks nevis bēg, bet iemācās būt līdzās haosam, piedzīvojot jaunu veidu būt Dieva klātbūtnē — ne kā drošā patvērumā, bet kā plūsmā, kur svētums izpaužas arī triecienos.Noslēgumā vēlos vien apkopot šajā ierakstā pausto:
Dieva mežonīgā daba, kā tā atklājas Bībelē un mūsdienu teoloģijā, nav pretruna Viņa mīlestībai, bet gan tās pilnības izpausme. Vecajā Derībā Dievs parādās kā uguns, vētra, jūras un haosa spēku pavēlnieks, kurš vienlaikus rada, tiesā un attīra. Viņš nav pielāgots cilvēka gaidām — Viņa spēks ir biedējošs, pārdabisks un pārsniedz jebkādas morālās shēmas. Jaunajā Derībā šis aspekts pārmantots Kristū, kurš nomierina vētras, izraida tirgotājus no tempļa un nāk kā Karalis Tiesnesis pēdējos laikos.
Mūsdienu skatījumā šī “mežonība” nav ļaunums, bet dzīvības dinamika – daba pati sevī iemieso Dieva radošo spēku, kas izpaužas arī caur katastrofām, pārvērtībām un krīzēm. Dievs nav ārpus šiem procesiem, bet klātesošs to vidū, uzturot un pārvēršot realitāti arī caur triecieniem. Ekoloģiskā teoloģija to redz kā radības patieso dabu — svētu, skaistu un arī bīstamu.
Eksistenciālā un transpersonālā līmenī šis Dieva aspekts mūs izaicina — būt klātesošiem mežonīgā spēka priekšā bez vajadzības to kontrolēt. Šī sastapšanās nevis iznīcina, bet transformē, aicina uz pazemību, apzinātu dzīvi un saskaņu ar to, kas pārsniedz mūsu izpratni. Mežonīgais Dievs nav dusmīgs Dievs — Viņš ir dzīvais, elpojošais, neparedzamais, kurš ved cilvēku cauri haosam uz dziļāku patiesību.
PAPILDUS STUDIJĀM!
Šeit ievietošu padziļinātu avotu izlasi — gan klasiskus, gan mūsdienīgus tekstus, kas palīdzēs dziļāk izprast Dieva mežonīgās dabas tēmu, īpaši ciešanu, haosa, dabas spēku un dievišķās transcendences aspektos:
Teoloģiskie un filozofiskie avotiRudolf Otto – The Idea of the Holy (1917)C.G. Jung – Answer to Job (1952)
Centrālā ideja: mysterium tremendum et fascinans — dievišķais kā vienlaikus biedējošs un fascinējošs.
Atsauce: Otto, R. (1923). The Idea of the Holy. Oxford University Press.
John Hick – Evil and the God of Love (1966)
Psiholoģisks skatījums uz Dieva tumšo un “mežonīgo” aspektu Vecajā Derībā.
Atsauce: Jung, C.G. (1952). Answer to Job. Princeton University Press.
Alvin Plantinga – God, Freedom, and Evil (1974)
Attīstoša teodiceja (soul-making): ļaunums un ciešanas kā garīgās izaugsmes priekšnoteikums.
Atsauce: Hick, J. (1966). Evil and the God of Love. Palgrave Macmillan.
Filozofiska brīvās gribas aizsardzība — ļaunums kā brīvības blakusparādība.
Atsauce: Plantinga, A. (1974). God, Freedom, and Evil. Eerdmans.
Mūsdienu ekoteoloģija un radības teoloģijaElizabeth A. Johnson – Ask the Beasts: Darwin and the God of Love (2014)Christopher Southgate – The Groaning of Creation: God, Evolution, and the Problem of Evil (2008)
Skatījums uz evolūciju un Dieva klātbūtni dabas vardarbībā.
Atsauce: Johnson, E. A. (2014). Ask the Beasts. Bloomsbury.
Sallie McFague – The Body of God: An Ecological Theology (1993)
Teoloģiska interpretācija par ciešanām dabā kā daļu no radīšanas procesa.
Atsauce: Southgate, C. (2008). The Groaning of Creation. Westminster John Knox Press.
Daba kā Dieva “ķermenis”, Dievs kā klātesošs mežonīgās pasaules iekšienē.
Atsauce: McFague, S. (1993). The Body of God. Fortress Press.
Mistika, ciešanu teoloģija un apokaliptiskā domāšanaSimone Weil – Gravity and Grace (posthumous, 1952)Jürgen Moltmann – The Crucified God (1972)
Radikāla ciešanu teoloģija: Dievs kā klātbūtne “Dieva prombūtnē”.
Atsauce: Weil, S. (1952). Gravity and Grace. Routledge.
Dievs cieš kopā ar radību; Dievs ir klātesošs tieši haosa un ciešanu dziļumā.
Atsauce: Moltmann, J. (1974). The Crucified God. SCM Press.
Raksti un pētnieciskie resursi (ieteicamie meklējumam akadēmiskajās datubāzēs)
“Natural Evil and Divine Action” – rakstu kopums par dabas ļaunumu no teoloģijas skatpunkta.
“God and the Wild” – meklēt Modern Theology vai Harvard Theological Review.
“Leviathan as Symbol of Cosmic Order” – simbolikas pētījumi Bībeles literatūrā.
ATLA Religion Database, JSTOR, Project MUSE – meklē ar atslēgām: divine wrath, theodicy, wild God, ecotheology, cosmic violence, sacred terror.