Kad pants kļūst par ieroci: kāpēc Bībeli nedrīkst lasīt vienā slānī...

Photo by Adrian Swancar on Unsplash

Viens no paradoksālākajiem kristīgās vēstures faktiem ir tas, ka teksts, kura centrā ir pestīšana, žēlastība un atjaunošana, tik bieži tiek izmantots kā ierocis. Pietiek izraut vienu pantu no konteksta, pasludināt to par “skaidru Dieva vārdu” un ar to sist pa konkrētu cilvēku, grupu vai sociālu parādību. Šāda prakse mūsdienās ir tik izplatīta, ka daudziem tā šķiet pašsaprotama. Taču no klasiskās kristīgās ekseģēzes viedokļa tā ir metodoloģiski kļūdaina.

Vēsturiski Baznīca nekad nav lasījusi Svētos Rakstus tik vienkāršoti.

Bībele kā daudzslāņains teksts

Gan patristiskajā, gan viduslaiku tradīcijā valdīja skaidra pārliecība: Raksti ir dziļāki par vienu nozīmi. Tie ir vienlaikus vēsturisks dokuments, literārs darbs, teoloģiska liecība, morāla pamācība un garīgs ceļš. Tieši tāpēc izveidojās daudzslāņaina lasīšanas metodoloģija, kas vēlāk tika apkopota četru, bet praksē – pat septiņu nozīmju sistēmā.

Šī pieeja nekad nedeva lasītājam tiesības izraut vienu frāzi un absolutizēt to ārpus visa pārējā teksta. Gluži pretēji – katrs slānis bija pakļauts citiem, un visi kopā kalpoja vienam mērķim: cilvēka vešanai pie sastapšanās ar Dievu, nevis citu cilvēku nosodīšanai.

Kas notiek, kad paliek tikai viens slānis

Mūsdienu publiskajā telpā Bībeli visbiežāk lasa vienā līmenī – reducētā, moralizējošā formā. Pants tiek izrauts no:

• literārā konteksta,

• vēsturiskās situācijas,

• kanoniskās struktūras,

• Kristus krusta un augšāmcelšanās centra.

Rezultāts ir paredzams: Raksti sāk runāt citā balsī, nekā tie tika rakstīti. Tie vairs neformē lasītāju, bet kalpo viņa pozīcijas nostiprināšanai. Šādā lasījumā Bībele vairs nav aicinājums uz atgriešanos, bet instruments identitāšu cīņā.

Tieši pret šo parādību asi iestājas vairāki mūsdienu Bībeles pētnieki.

Teologi kā Henri de Lubac, Brevard Childs, Richard Hays, N. T. Wright un Rowan Williams neatkarīgi viens no otra ir nonākuši pie līdzīga secinājuma: pantu izraustīšana ir nevis ticības stiprināšana, bet hermeneitiska vardarbība.

Viņi atgādina, ka:

• pants bez kanona deformē vēsti,

• morāle bez Kristus kļūst par likumu,

• Raksti bez kontemplācijas kļūst par ideoloģiju.

Īpaši svarīgi ir tas, ka šie autori neatsakās no Rakstu autoritātes. Gluži pretēji – viņi to aizstāv, atgriežot autoritāti pašam tekstam, nevis lasītāja iepriekšējiem spriedumiem.

Bībele nav rakstīta, lai uzvarētu strīdus

Ja Jaunā Derība kaut ko konsekventi parāda, tad to, ka Raksti vispirms atmasko lasītāju, nevis viņa kaimiņu. Pāvila vēstules, kuras tik bieži tiek izmantotas kā morāli ieroči, patiesībā ir uzbūvētas tā, lai sagrautu paštaisnumu. Tieši tāpēc Romiešu vēstules pirmajai nodaļai seko otrā – ar vārdiem: “Tāpēc tu, cilvēk, kas tiesā citus, neesi attaisnojams.”

Viduslaiku lasījumā šī struktūra nebija nejaušība, bet metodoloģisks signāls: teksts jālasa tā, lai tas vispirms skar mani.

Lasīšana, kas dziedina, nevis ievaino

Daudzslāņaina Rakstu lasīšana nenozīmē relatīvismu vai “mīkstināšanu”. Tā nozīmē disciplīnu, pazemību un gatavību ļaut tekstam runāt pilnā balsī. Burtiskā nozīme netiek atcelta, bet tā tiek ievietota plašākā struktūrā, kurā galavārds nepieder apsūdzībai, bet pestīšanai.

Kad Raksti tiek lasīti šādi, tie pārstāj būt akmeņi, ko mest, un kļūst par spoguli, kas atklāj gan patiesību, gan vajadzību pēc žēlastības.

Varbūt tieši tas ir pats drošākais kritērijs, pēc kura atšķirt pareizu lasījumu no nepareiza: vai šis lasījums ved pie krusta — vai pie akmens rokā.

Benedikts XVI: autoritāte bez fundamentālisma

Šajā kontekstā īpaši nozīmīga ir pāvesta Benedikta XVI (Jozefa Racingera) balss. Atšķirībā no biežā priekšstata, ka Baznīcas autoritāte automātiski nozīmē stingru, burtisku vai pat fundamentālistisku Rakstu lasīšanu, Benedikts konsekventi aizstāvēja tieši daudzslāņainu, kanonisku un teoloģiski disciplinētu ekseģēzi.

Gan savos akadēmiskajos darbos, gan pāvesta dokumentos viņš atkārtoti uzsvēra, ka Bībele nav nejaušu pantu krājums, bet vienots Dieva vārda process vēsturē, kur burtiskā nozīme ir pamats, nevis galamērķis. Apustuliskajā pamudinājumā Verbum Domini Benedikts skaidri norobežojas no fundamentālisma, norādot, ka šāda pieeja "atsakās no vēsturiskās atklāsmes rakstura" un faktiski padara tekstu par ideoloģisku instrumentu.

Benedikta hermeneitika balstās uz trim savstarpēji saistītiem principiem: Rakstu lasīšanu Baznīcas tradīcijā, kanoniskā veseluma ievērošanu un orientāciju uz Kristu kā Rakstu centru. Šādā lasījumā problemātiski vai asi panti nekad netiek nolikti lasītāja rokās kā ieroči, bet tiek ievietoti pestīšanas stāstā, kura kulminācija ir krusts un augšāmcelšanās.

Tieši šeit Benedikta pieeja saskan ar seno ekseģētisko gudrību: Rakstu autoritāte neizpaužas to brutalizēšanā, bet to pacietīgā, pazemīgā un Baznīcā iesakņotā lasīšanā. Šī autoritāte nevis atbrīvo lasītāju no atbildības, bet gan padziļina to — jo jo dziļāk teksts tiek lasīts, jo mazāk vietas paliek paštaisnumam.

Ar šo perspektīvu kļūst skaidrs, ka pareiza Rakstu lasīšana nav kompromiss starp patiesību un žēlastību. Tā ir prasība pēc abām vienlaikus.

“Interpretatio fundamentalistica recusat historicum characterem revelationis biblicae et, consequenter, ipsam incarnationis logicam.” (Benedictus XVI, Adhortatio apostolica Verbum Domini, §34)

“Fundamentālistiska interpretācija atsakās ņemt vērā Bībeles atklāsmes vēsturisko raksturu un līdz ar to arī pašu iemiesošanās loģiku.”

Šis formulējums precīzi apkopo Benedikta XVI nostāju: Rakstu lasīšana, kas ignorē vēsturi, kontekstu un kanonisko veselumu, faktiski nonāk pretrunā ar kristīgās ticības pašu centru — Dieva iemiesošanos laikā un vēsturē. Tieši tāpēc patiesa Rakstu autoritāte nav savienojama ar pantu izraustīšanu vai to izmantošanu kā morālu ieroci.

https://www.catholicherald.com/article/global/pope-benedict-dies-at-age-95/