Bībeles teksta iepazīšana, izmantojot 7 slāņu lasīšanas metodi...
Photo by Elizabeth Cho on Unsplash
Viduslaiku Bībeles ekseģēze balstījās pieņēmumā, ka Svētie Raksti nav reducējami uz vienu vienīgu nozīmes plakni. Teksts tika uzlūkots kā daudzdimensionāla realitāte, kurā vienlaikus darbojas valoda, vēsture, teoloģija, morāle un garīgā pieredze. Šāda pieeja neradās kā spekulatīva abstrakcija, bet kā metodoloģiska atbilde uz pārliecību, ka Bībele ir gan cilvēciski sarakstīts, gan dievišķi iedvesmots teksts.
Lai šo daudzslāņainību disciplinēti uztvertu, viduslaiku teologi un ekseģēti attīstīja hierarhisku lasīšanas modeli, kas praksē bieži tika formulēts kā četru, bet paplašinātā veidā — kā septiņu savstarpēji saistītu lasījuma slāņu sistēma. Šie slāņi nav alternatīvas interpretācijas, no kurām jāizvēlas viena; tie veido vienotu analītisku struktūru, kur katrs nākamais slānis balstās iepriekšējā.
Šī raksta mērķis ir sniegt konceptuālu pārskatu par šiem septiņiem lasīšanas slāņiem, lai tie kalpotu par metodoloģisku ietvaru padziļinātai konkrētu Bībeles tekstu analīzei turpmāk.
1. Burtiskais un gramatiskās nozīmes slānis (sensus litteralis / grammaticalis)
Ekseģēze vienmēr sākas ar tekstu tā tiešajā, valodiskajā nozīmē. Šajā slānī uzmanība tiek pievērsta vārdu nozīmēm oriģinālvalodās, gramatiskajai struktūrai, sintaksei un teksta semantiskajām niansēm. Viduslaiku autoritātes konsekventi uzsvēra, ka bez burtiskās nozīmes nav iespējama neviena augstāka interpretācija: tā ir pamats, uz kura balstās visa turpmākā lasīšana.
2. Retoriskais un literārais slānis (sensus rhetoricus)
Šajā līmenī teksts tiek analizēts kā literārs un komunikatīvs akts. Tiek ņemtas vērā metaforas, paralēlismi, simboliskā valoda, žanrs un argumentācijas struktūra. Retoriskais slānis palīdz saprast ne tikai to, kas tiek pateikts, bet arī to, kādā veidā un ar kādu iedarbības nolūku teksts uzrunā savu auditoriju.
3. Vēsturiskais slānis (sensus historicus)
Vēsturiskā lasīšana rekonstruē teksta rašanās situāciju: autoru, adresātus, sociālo un reliģisko kontekstu, kā arī vietu pestīšanas vēstures kopainā. Viduslaiku domāšanā šis slānis nekad netika uztverts kā pašpietiekams, tomēr tas bija būtisks, lai izvairītos no patvaļīgas vai ahistoriskas interpretācijas.
4. Alegoriskais jeb tipoloģiskais slānis (sensus allegoricus / typologicus)
Alegoriskajā slānī teksts tiek lasīts ticības perspektīvā. Vecās Derības notikumi un tēli tiek saprasti kā norādes uz Kristu, Baznīcu un pestīšanas realitāti. Šis slānis strukturē doktrinālo saturu un savieno atsevišķus Rakstu fragmentus vienotā teoloģiskā sistēmā.
5. Tropoloģiskais jeb morālais slānis (sensus tropologicus)
Morālais slānis pievēršas jautājumam par cilvēka dzīvi un rīcību. Teksts tiek interpretēts kā pamācība par tikumiem, kaislībām, iekšējo disciplīnu un praktisku dzīves virzību. Viduslaiku lasījumā šis slānis attiecās nevis tikai uz ārēju uzvedību, bet uz dvēseles formāciju kopumā.
6. Anagoģiskais slānis (sensus anagogicus)
Anagoģiskā lasīšana paceļ skatienu pāri laicīgajam un vērš to uz galīgajām lietām: mūžīgo dzīvi, Dieva valstību un radības piepildījumu. Teksts šeit funkcionē kā norāde uz realitāti, kas vēl nav pilnībā atklājusies, bet kurai visa pestīšanas vēsture ir pakārtota.
7. Mistiskais un kontemplatīvais slānis (sensus mysticus / contemplativus)
Augstākais lasīšanas līmenis nav vērsts uz jaunas informācijas iegūšanu, bet uz lasītāja transformāciju. Teksts tiek uzlūkots kā telpa, kurā cilvēks sastopas ar Dievu. Šis slānis bija cieši saistīts ar praksi, ko vēlāk dēvēja par lectio divina, kur izpratne un kontemplācija veido vienotu pieredzi.
Septiņslāņainā Bībeles lasīšanas metodoloģija atklāj viduslaiku ekseģēzes pamatprincipu: Svētie Raksti ir vienlaikus teksts, mācība, morāla vadlīnija un garīgs ceļš. Šāda pieeja necenšas vienkāršot Bībeles nozīmi, bet tieši pretēji — disciplinēti atzīst tās daudzdimensionalitāti.
Šis ievads kalpo kā metodoloģisks pamats turpmākai analīzei, kur konkrēti Bībeles teksti tiks lasīti caur visiem septiņiem slāņiem, ļaujot ieraudzīt gan to iekšējo struktūru, gan interpretācijas iespēju robežas.
Šeit došu vienu labu piemēru (par Jēkaba kāpnēm), tiesa gan, latīņu valodā, ko man palīdzēja uzģenerēt ChatGPT:
