Entonijs de Mello SJ “Awareness”: apzinātība kā neērts ceļš uz iekšējo brīvību

Fona attēls:  Photo by Nathan Dumlao on Unsplash; kolāža: Didzis D. Kukainis

Man bija tas gods, prieks un laime savā dzīvē satikt viedu un tiešām sirdsgudru jezuītu priesteri, kurš kļuva man par garīgo padomdevēju un garīgo tēvu, un ar kuru pavadījām neskaitāmas stundas dziļās un jēgpilnās sarunās - gan Tartu, gan arī Latvijā. Daudz ietekmējos no viņa lasītā, stāstītā, rekomendētā. Un viena no pirmajām grāmatām, kuru tēvs Džims ieteica man izlasīt, ir viņa līdzbiedra, jezuītu priestera Entonija de Mello sarakstītā "Awareness" jeb "Apzināšanās". Tādēļ arī es šeit vēlos ar jums dalīties šīs grāmatas bagātībās un vēstījumā mums ikvienam. Grāmatu pirmoreiz lasīju pasen, esmu jau šeit, blogā, tiesa gan, citā sadaļā arī par šo darbu rakstījis, taču nolēmu šo darbu paŗlasīt un līdzdalīt atziņas arī jums šeit. Tuvākajā laikā es dalīšos vēl ar atziņām par un ap jezuītu garīgumu, atstāto mantojumu un tā palēnām pildīsies šī ignāciskajam garīgumam veltītā bloga sadaļa. Lai noder un iedvesmo!

Entonija de Mello grāmata Awareness ieņem īpašu vietu garīgās literatūras laukā. Tā nav metodiska pašpalīdzības rokasgrāmata, nav arī sistemātisks filozofisks traktāts. Drīzāk tā ir provokācija – konsekventa, atkārtota un apzināta. De Mello nerunā, lai mierinātu lasītāju; viņš runā, lai viņu pamodinātu.

Šī grāmata izaicina ne tikai mūsu ikdienas domāšanu, bet arī pašu vēlmi meklēt drošību, mierinājumu un garantijas. Tādēļ Awareness bieži ir grāmata, pie kuras cilvēki atgriežas – dažādos dzīves posmos, ar dažādu gatavības pakāpi.

“Miegs” kā cilvēka pamatstāvoklis

Viens no centrālajiem jēdzieniem Awareness ir ideja, ka lielākā daļa cilvēku dzīvo “miegā”. Ar to de Mello nedomā fizisku neapzinātību vai intelektuālu aprobežotību. “Miegs” ir psiholoģisks un eksistenciāls stāvoklis, kurā cilvēks dzīvo automātiski – reaģē, nevis redz; aizstāv, nevis saprot; pieņem nosacījumus, nevis tos apšauba.

Cilvēks šajā stāvoklī ir dziļi identificējies ar:

• savām domām,

• emocijām,

• sociālajām lomām,

• kultūras un reliģiskajiem nosacījumiem.

De Mello uzsver, ka mēs nevis mums ir domas un emocijas, bet mēs esam tās. Tieši šī identifikācija liedz brīvību. Apzinātība sākas brīdī, kad rodas distance – spēja novērot, neiesaistoties.

Svarīgi saprast, ka de Mello apzinātība būtiski atšķiras no mūsdienās populārās “mindfulness” prakses izpratnes. Viņš nepiedāvā vingrinājumus, meditācijas programmas vai soļu sistēmu. Apzinātība viņa skatījumā nav instruments, ar kuru sasniegt mieru vai produktivitāti.

Apzinātība ir stāvoklis, kurā cilvēks redz realitāti bez ilūzijām.

Tas nozīmē:

• redzēt savas bailes bez mēģinājuma tās labot;

• redzēt savas vēlmes bez moralizēšanas;

• redzēt savu ego bez tā nosodīšanas vai glorificēšanas.

Šeit de Mello ir īpaši radikāls: viņš apgalvo, ka jebkura vēlme kļūt citādam jau ir neapzinātības forma. Tiklīdz parādās mērķis “būt labākam”, “garīgākam” vai “apzinātākam”, parādās jauna identitāte, pie kuras pieķerties.

Pieķeršanās un ilūzija par mīlestību

Viens no grāmatas pretrunīgākajiem, bet arī spēcīgākajiem aspektiem ir de Mello skatījums uz mīlestību. Viņš apgalvo, ka tas, ko cilvēki bieži sauc par mīlestību, patiesībā ir pieķeršanās – vajadzība pēc otra, bailes no zaudējuma, emocionāla atkarība.

Pieķeršanās vienmēr balstās uz nosacījumu: “Tu man dod to, kas man nepieciešams.”

Šādā attiecību modelī otrs cilvēks kļūst par līdzekli, nevis realitāti, kuru patiesi redz. De Mello uzskata, ka patiesa mīlestība ir iespējama tikai tad, kad cilvēks vairs nav atkarīgs no otra savas laimes nodrošināšanai.

Tas ir viens no iemesliem, kāpēc Awareness var šķist emocionāli skarba – tā atņem romantiskās ilūzijas, pie kurām daudzi turas.

De Mello konsekventi noraida ideju, ka laime ir kaut kas, ko var sasniegt. Viņaprāt, laime ir blakusprodukts – tā rodas dabiski, kad pazūd iekšējā pretestība realitātei.

Cilvēks kļūst nelaimīgs nevis tāpēc, ka dzīve ir grūta, bet tāpēc, ka viņš tai pretojas.

Šī pretestība izpaužas kā:

• gaidas,

• salīdzināšana,

• nepieciešamība kontrolēt,

• pastāvīga vērtēšana.

Apzinātība šajā kontekstā nozīmē atteikšanos no iekšējās cīņas, nevis apstākļu maiņu.

Lai gan de Mello bija jezuītu priesteris, Awareness bieži kritizē institucionalizētu reliģiju. Ne tāpēc, ka reliģija būtu aplama, bet tāpēc, ka tā var kļūt par vēl vienu identitāti, aiz kuras paslēpties.

De Mello uzskata, ka:

• ticība bez apzinātības ir ilūzija,

• morāle bez apzinātības ir mehāniska,

• rituāli bez apzinātības ir tukši.

Šeit skaidri jūtama austrumu filozofijas ietekme – īpaši budisma ideja par ne-pieķeršanos un ego iluzoro dabu.

De Mello un mūsdienu mindfulness industrija

Salīdzinot Awareness ar to, ko mūsdienās bieži dēvē par mindfulness, atklājas būtiska spriedze. Mūsdienu apzinātības industrija lielā mērā ir orientēta uz funkcionalitāti: mazāk stresa, labāku miegu, augstāku produktivitāti, emocionālu stabilitāti. Apzinātība šajā kontekstā kļūst par instrumentu – vēl vienu līdzekli, kā optimizēt sevi esošās sistēmas ietvaros.

De Mello piedāvā diametrāli pretēju skatījumu. Viņa izpratnē apzinātība nav paredzēta tam, lai cilvēks labāk pielāgotos dzīvei, bet gan lai ieraudzītu, cik lielā mērā pati dzīves konstrukcija balstās ilūzijās. Ja mindfulness industrija bieži sola: “Tu jutīsies labāk”, tad de Mello netieši saka: “Tu ieraudzīsi patiesību – un tas var nebūt patīkami.”

Vēl būtiskāka atšķirība ir attieksme pret ego. Daudzās mūsdienu praksēs ego tiek “nomierināts”, bet saglabāts kā centrālais subjekts, kurš kļūst mierīgāks, efektīvāks un līdzsvarotāks. Awareness gadījumā ego netiek uzlabots – tas tiek demontēts. De Mello nemēģina padarīt ego veselīgāku; viņš apšauba pašu tā realitāti.

Šī iemesla dēļ Awareness grūti integrēt tirgus loģikā. No tās nevar viegli izveidot kursu, sertifikātu vai skaidru “rezultātu solījumu”. Tā nepiedāvā drošu ceļu, tikai riskantu skaidrību.

Kāpēc šo grāmatu ir grūti “pieņemt”

Awareness neiedāvā mierinājumu, piederības sajūtu vai cerību tradicionālā nozīmē. Tā neatbalsta upura pozīciju un neapsola atlīdzību nākotnē. Tā vienkārši prasa skatīties.

Daudziem lasītājiem tas ir pārāk daudz.

Grāmata var radīt:

• pretestību,

• dusmas,

• noliegumu,

• sajūtu, ka autors ir pārāk skarbs vai elitārs.

Taču tieši šīs reakcijas de Mello uzskatītu par vērtīgām – tās atklāj, kur vēl pastāv identifikācija un pieķeršanās.

Awareness nav grāmata, kas “uzlabo dzīvi”. Tā ir grāmata, kas noņem ilūzijas. Un tas ir daudz bīstamāk, bet arī daudz brīvāk.

Tā neprasa ticēt autoram. Tā neprasa sekot. Tā neprasa mainīties. Tā prasa vienu – skatīties godīgi.

Un varbūt tieši tāpēc Entonija de Mello Awareness joprojām ir aktuāla laikā, kad uzmanība ir deficīts, bet apzinātība bieži tiek reducēta līdz vēl vienam produktam.