Tomass Mērtons "Iekšējā pieredze" jeb Piezīmes par kontemplāciju

Kolāža: Didzis Kukainis (blogeris Didzis)

"Pasauli spēj mainīt nevis līdzīgi domājošo grupu drošību meklējoši, nereti garīgi augstprātīgi, pašapmierināti cilvēki, bet tie, kas (kā Kristus!) uzdrīkstas atstāt komforta zonas un spert soli pretī citādībai."

Tomasa Mērtona vārds, manuprāt, Latvijā vairs nav svešs un neko neizsakošs. Par to mums jāpateicas lieliskajam latviešu garīguma kopējam, teologam un luterāņu mācītājam Jurim Rubenim. "Iekšējā pieredze. Piezīmes par kontemplāciju" ir viens no, Mērtonaprāt, pašiem pretrunīgākajiem un daudzšķautņainākajiem darbiem, jo ne velti tas ir piedzīvojis vairākus melnrakstus, papildinājumus un teksta labojumus un šobrīd mēs lasām vispilnīgāko šī unikālā teksta versiju, kuru latviski tulkojis cits teologs, LELBĀL mācītājs Kārlis Žols un izdevusi izdevniecība "Zvaigzne ABC". 

Tomasa Mērtona dzīvesstāsts, kādu to lasām šīs grāmatas priekšvārdā un kuru sarakstījis mācītājs Juris Rubenis, mēs lasām Mērtona transformējošo dzīves pieredzi, kas var palīdzēt arī mums ielūkoties sevī un ņemt piemēru, ka ikkatrs var piedzīvot Dieva pārveidojošo pieskārienu un kļūt par "jaunu radījumu Kristū". Ne velti kāds Mērtona skolnieks reiz sacījis: "Mēs pilnībā kļūstam par cilvēkiem, kad atveram savas sirdis Dievam." Kad Mērtons izkļuva no savas dedzīgā neofīta stadijas, viņš kļuva par Cilvēku, pieņemot un iemīlot ikvienu sev apkārt, viņš saprata, ka viņam ir jāveic dziļākais kristieša uzdevums pasaulē, veltot visus spēkus sienu nojaukšanai un tiltu celšanai starp visiem cilvēkiem. Tieši tādēļ, manuprāt, šī grāmata ir ārkārtīgi vērtīga ikvienam lasītājam, jo sirdi ved pretī atvērtībai Dievam un tādējādi radot augsni sevis garīgai un kontemplatīvai izaugsmei. 

"Jo vairāk esmu spējīgs pieņemt citus un sacīt viņiem "jā", atklājot viņus sevī un sevi viņos, jo vairāk es patiešām esmu. [..] Mēs jau esam viens. Bet mēs iedomājamies, ka neesam. Tas, kas mums ir jāatrod, ir mūsu sākotnējā vienotība. Mums ir jākļūst par to, kas mēs esam."

Lai gan darbs galvenokārt ir sarakstīts 20. gs. 50.-60. gados, tas ir ar nemirstīgu un vienmēr aktuālu vēstījumu, jo, sākot jau ar pirmo nodaļu, mēs ieraugām, ka teksts ir vērsts uz 21. gadsimta dzīves jēgu meklējošo cilvēku, kuram vienmēr ir aktuāls jautājums par laimi, par dzīvi pēc nāves, par dzīves meklējumiem, par dzīves pacilātību un komfortu. Un tomēr Mērtons mazāk runā par šiem jautājumiem, bet viņš iemāca ieraudzīt Dzīvi tās patiesajā esībā - kā mūsu ikviena mērķi un ceļu uz pilnīgu Vienotību, kā ar Dievu, tā līdzcilvēkiem, tā piedzīvojot to, ko piedzīvojis pats dižais kontemplācijas skolotājs - pilnīgu transformāciju Dievā un visas pasaules akceptēšanu tās esošajā brīdī un izaicinājumos. 

Patiesībā šo darbu aprakstīt ir ārkārtīgi grūti, tādēļ, kā saka pats Mērtons, "grāmatā nav maldinošu solījumu, ka cilvēks var kļūt par kādu pārdabisku būtni, tāpat tajā nav pausta kāda jauna dievbijība, izteikts aicinājums uz ceremoniālu un paštaisnu aiziešanu no ikdienas realitātes", bet tā visa ir Realitāte, te un tagad būšana, atjaunojot sevī mītošo sadalīto esību, mācoties savienot visas savas sašķeltās esības daļas tā, "lai patiešām būtu "es", kāds, uz kā balstās šis personvārds, kuru esi izteicis".

"Iekšējā patība [..] šī apziņa ir ne tik daudz kaut kas tāds, kas mums var piederēt, cik tas, kas mēs esam. Tā ir jauna un nedefinējama mūsu dzīvās esamības kvalitāte. Iekšējā patība ir tikpat liels noslēpums kā Dievs un, tāpat kā viņš, izvairās no jebkādām koncepcijām, kas mēģina to satvert un pārvaldīt. Tā ir dzīve, kuru nevar pakļaut, pētīt kā objektu, jo tā nav "lieta". Viss, ko varam paveikt ar kādu garīgu mācību, ir izveidot sevī kaut ko no klusuma, pazemības, atraisītības, sirds šķīstības un vienādas attieksmes pret visu, kas ir nepieciešams, lai iekšējā patība kautrīgi un neparedzami izpaustu savu klātbūtni."

Tomasa Mērtona "Iekšējā pieredze" jeb Piezīmes par kontemplāciju ir jālasa ļoti lēni, izbaudot un caur sevi izfiltrējot katru teikumu, katru dzejas vārsmu rindu, katru zen piemēru, katru vārdu šajā darbā, jo tie Dieva apjausmas un patiesās esības dziļumi nav tverami virspusēji, kā arī grāmatā izmantotās metaforas prasa aktīvu apceri, lai caur tām saskatītu tveramo būtību. Jo tas ir vienīgais veids, kā pateikt, ka mūsu esība ir tiešā komunikācijā ar Dieva būtību mūsos.

Kristietībā iekšējā patība vienkārši ir solis pretī apziņai par Dievu. Cilvēks ir Dieva tēls, un viņa iekšējā patība ir kaut kas līdzīgs spogulim, kurā Dievs ne tikai redz, bet arī atklāj sevi. Līdz ar to caur mūsu pašu iekšējās esības tumšo, caurspīdīgo mistēriju mēs varam Dievu redzēt it kā "cauri stiklam". 

Nenoliedzami, šī grāmata lasītājam dod "jaunas acis un redzīgu sirdi", kas ieved cilvēku "citādā pasaules saskatīšanā" - daudz dziļākā un garīgākā lietu tvērumā. Ja tā var sacīt, saprotiet mani pareizi, nekontemplatīvs, ārējs cilvēks visur un visu mēģina uzlūkot no lietu pragmatiska pielietojuma un to sniegtajām priekšrocībām, vienalga, vai tās būtu hēdonistiskas, ekonomiskas vai tehniskas priekšrocības, tomēr lietu realitāte un daba ir dziļāka, kuru izprast var tikai nododoties kontemplācijai un it visur un visā saskatot dziļāko vienotību - citam ar citu, ar notikumiem, Dievu un atmodināto patību. Cilvēkam ļoti būtiski ir atrast skatpunktu, jo viss ir atkarīgs no tā, kā mēs vērojam sev apkārtējos cilvēkus, lietas, notikumus un, jā, arī Dievu un Viņa vēsti mums, cilvēkiem. "Iekšējā pieredze" ikvienam sniedz iespēju izvēlēties savu skatpunktu savas iekšējās, kontemplatīvās un vienotības dzīles, tādējādi pasauli padarot kontemplatīvu, sākot jau ar sevi!