Pims van Lommels un zinātne par nāvei tuvu pieredzi grāmatā "Apziņa viņpus dzīves"
Attēlā: grāmatas vāka fragments
Kā ieraudzīju šo grāmatu, tā nekavējoties to nopirku. Tas ir pirmais, ko par šo grāmatu es varu teikt un, otrkārt, es praktiski nepērku grāmatas, kurām es neredzu kaut kādu būtisku vērtību vai kas neienesīs kādas izmaiņas manā domāšanā un dzīves uztverē. Šeit es gribu piebilst, lai cik garīgs vai kā teoloģiski izglītots es nebūtu, es tomēr pieturos pie tās pārliecības, ka pat ticīgam cilvēkam ir jālieto kritiskā domāšana un uz tās jābalstās daudzās lietās, arī par dzīvi un apziņu viņpus dzīves jeb dzīves pēc nāves. Izlasot šo darbu, dziļi izprotot tajā paustās zinātnes, arī medicīnas atziņas, sapratīsiet, ka arī zinātne šo to no šī visa var pierādīt, ko apliecina arī šīs grāmatas autors Pims van Lommels, holandiešu kardiologs, kura darbi un atziņas par nāvei tuvu pieredzi ir publicēti ne vienā vien pasaules vadošajā medicīnas žurnālā, kā arī viņa šajā grāmatā apkopotā zinātniskā informācija par šo fenomenu, tostarp, zinātniski apliecināti pacientu stāsti, skaidri pierāda, ka apziņa spēj pastāvēt arī ārpus ķermeņa un šos fenomenus nevar skaidrot ar iztēli, psihozi, halucinācijām vai skābekļa trūkumu smadzenēs. Izvēlieties iepazīt šo grāmatu un garantēju, ka dosieties aizraujošā garīgās dzīves un izpratnes paplašināšanas ceļojumā!
Man nav absolūti nekas jāizgudro par dzīvi pēc nāves, tā ir realitāte, kuru pierāda un apliecina arī šajā grāmatā, tās beigās publicētais zinātnisko avotu un atsauču saraksts vairāk nekā četrdesmit lappušu garumā, tādēļ vien šo grāmatu un tās vēstījumu ir vērts iepazīt. Daudzi no mums, kas esam studējuši dabaszinātnes, bieži vien esam mācīti uztvert tikai to, kas redzams, fizikāli, ķīmiski un matemātiski pierādāms, izmērāms un nosverams, tomēr arī zinātne iet līdzi laikam, lai gan negribīgi, bet tā iedziļinās jautājumos, kuros atbildes nenāk tik viegli un kas bieži vien nav pierādāmas ar matemātiskiem vienādojumiem, bet tā cenšas un tas jau ir daudz. Tāpat arī mums, cilvēkiem, jācenšas atsvabināties no pieņēmumiem, ka visu varam materiāli apliecināt un pie visiem secinājumiem varam nonāk racionālā un redukcionistiskā veidā. Šobrīd vēl daudz ko nezinām, nevaram pierādīt izmērāmos daudzumos, tomēr lietas turpina notikt, tās mūs satrauc un biedē, un bieži vien tādēļ atsakāmies par tām domāt. Tomēr eksistē kaut kas tāds, kādēļ par to ir jādomā - arī mēs ikviens varam piedzīvot un dzīves nobeigumā obligātā piespiedu kārtā piedzīvosim sastapšanos ar to, ko saucam par dzīvi aiz nāves robežas, tādēļ šī grāmata lai kalpo par ceļvedi jau šeit un tagad, un ieved mūs nomierinošā dzīves izdzīvošanas un izbaudīšanas priekā!
Pims van Lommels šajā darbā ir apkopojis maksimāli visus iespējamos avotus, kuri pievēršas nāvei tuvas pieredzes aprakstiem - gan antīkās filosofijas avotus, gan vēl senākus avotus, gan pavisam svaigus un jaunus, pat izmērāmus pētījumus ar visu statistiku un tabulām, kas ir veikti pavisam nesen, pēdējā desmitgadē. Šī grāmata nenovēršami radīs tās lasītājam daudz jautājumu, bet tāpat tā sniegs ārkārtīgi vērtīgu un jaunu pieredzi un zināšanas, ja vien sāksim apšaubīt savus līdzšinējos iesīkstējušos prāta pieņēmumus. Šajā grāmatā ir gan smadzeņu anatomija, gan lappusēm gari apraksti par to, kā ir veikti pētījumi, gan tabulas ar datiem no šiem pētījumiem, tomēr, neskatoties uz visu to, šī ir grāmata, kas maina cilvēku dzīves, jo tā ieved pavisam jaunā pasaulē un paplašinātā apziņā par lietām, kuras nav mūsu varā un kontrolē. Autors saka: "Es apzinos, ka dažas tēmas šajā grāmatā var būt jaunas vai pat neiedomājamas daudziem lasītājiem, īpaši tiem, kuri nekad nav dzirdējuši vai lasījuši par nāvei tuvu pieredzi. Tomēr simtiem un tūkstošiem cilvēku, kas paši to ir pieredzējuši, visticamāk, izjutīs atvieglojumu, uzzinot, ka arī citiem ir bijusi līdzīga pieredze, kas nu tiek pētīta arī zinātniski. [..] Pieņemot jaunās zinātniskās idejas un priekšstatu par bezgalīgu apziņu, mums nākas skatīties ar atvērtu prātu un atmest visas dogmas. Mums nākas skatīties pāri zinātnes robežām un pievērsties visām mūsdienu Rietumu sabiedrības aktuālajām tēmām. Atverot prātus universālajiem jautājumiem par dzīvību, nāvi un apziņu, mūsu uzskati par cilvēci var būtiski pārveidoties."
Ikkatrs no mums reiz ir lasījis vai dzirdējis, ka cilvēki pēc dzīvību apdraudošām situācijām vai notikumiem atminas neparastu pieredzi. Tā ir pieredze, ar kuru daudzi nedalās, lai netaptu nosodīti un pārprasti, bet tādu piedzīvo faktiski ikviens, kas ir nonācis šādos dzīvībai bīstamos stāvokļos vai nu apstājoties sirdsdarbībai, vai pēc smagiem negadījumiem ieslīgstot komā jeb arī bez speciāliem medicīniskiem gadījumiem vienkārši nonākot izmainītā apziņas stāvoklī. Faktiski par nāvei tuvu pieredzi sāka runāt jau divdesmitā gadsimta sākumā, ja runājam par zinātnes laikmetu, tomēr pirmo grāmatu par šo fenomenu sarakstīja amerikāņu psihiatrs Reimonds Mūdijs un viņa grāmata saucas "Dzīve pēc dzīves" (2005. gadā to latviski izdeva apgāds "Atēna"). Šī grāmata līdzās ar slaveno Kibleres-Rosas darbu "Par nāvi un miršanu" (2012. gadā šo darbu ar nosaukumu "Aizejot" izdeva apgāds "Lietusdārzs") kļuva par fundamentālu literatūru visiem, kuri vēlējās izprast nāves un miršanas procesu, kā arī garīdzniekiem, aprūpes personālam un tuviniekiem un šie darbi izsauca nerimstošu interesi. Man personīgi visas šīs grāmatas fascinē tādēļ, ka tās ir zinātniskas un pamatotas, tā nav ezotērika. Nāvei tuva pieredze, kādu to savā darbā apraksta Lommels, ir skaidrota ar piemēriem, citātiem un fragmentiem no sarunām un intervijām ar pacientiem, kolēģiem, piederīgajiem un zinātniekiem. Soli pa solim šī pieredze tiek aprakstīta un skaidrota, piemēram, grāmatas ievadnodaļā ir lasāms izsmeļošs skaidrojums par divpadsmit nāvei tuvas pieredzes elementiem ar dažiem spilgtiem piemēriem un šie elementi ir ņemti tieši no Mūdija pētījumiem.
Nenoliedzami, pēc dzīvi izmainošiem notikumiem ikkatrs no mums lielākā vai mazākā mērā kļūst citādāks - izmainīts, apgaismots, ievests citā realitātē, sevi dziļāk apzinošs, citus pieņemošāks un iekļaujošāks domāšanā, vārdos un darbos. Jo vairāk nav bail, ja ir pieredzēti jauni apvāršņi un ir veikti lieli lēcieni nezināmajā. Tāpat ir arī ar nāvei tuvu pieredzi, tā mūs maina un sagatavo, jā, faktiski mūžībai, dzīvei aiz robežas, kā daudziem patīk sacīt. Un tas ir pilnīgi normāli un harmoniski, jo arī Dāgs Hammaršelds ļoti labi ir sacījis: "Mūsu uzskati par nāvi nosaka to, kā pavadām dzīvi." Vai dzīvojam ar līksmību sirdī un mieru prātā un dvēselē vai nemitīgi baidāmies un gatavojamies lielajai tiesai, kādas nemaz nebūs... Viss ir mūsu izpratnes rokās!
Nāvei tuva pieredze patiesībā nozīmē jaunu izpratni caur pieredzi. Jaunatklātā izpratne attiecas uz to, kas dzīvē ir patiešām svarīgs: sevis, citu un dabas pieņemšana un beznosacījumu mīlestība (tostarp lietu un cilvēku tumšās puses mīlēšana un pieņemšana).
Elizabete Kiblere-Rosa, kuru jau minēju, pauž atziņu, kas ir uzmanības cienīga: "Garīgā izaugsme ir vienīgā mūsu pasaulīgās dzīves jēga." Bet šeit, balstoties arī Lommela grāmatā, gribu sacīt - garīgā un nevis teoloģiskā vai reliģiskā izaugsme. Mēs esam aicināti apzināties, ka šī dzīve ir vien posms mūsu nemirstīgajā izaugsmē, vien skola, varbūt vien klase, kuru beidzam un dodamies tālāk. Nāvei tuvu pieredzi, esmu pilnīgi pārliecināts, ir piedzīvojuši daudzi, arī bērni un šo grāmatu latviešu lasītājam rekomendē izlasīt arī mūsu pašu Bērnu slimnīcas reanimatologs Pēteris Kļava, kurš mirstošus bērnus redz un uz gaismas pasauli aizvada ikdienā. Tās ir bailes, kas mūs attur no izpratnes attīstīšanas par šiem jautājumiem, jo nevienam nepatīk domāt par nāvi. Bet par to ir jādomā, jādomā, jādomā, jo agri vai vēlu, bet tā piemeklēs mūs visus, tādēļ labi ir būt sagatavotiem. Un šī Lommela grāmata, kā arī papildus pētījumi, arī Kibleres-Rosas un Mūdija un daudzu citu darbi lasītāju ieved mierā un harmonijā, un patiesā izpratnē par ceļojumu, kuru saucam par dzimšanu, dzīvi un nāvi.
Nāve un nāvei tuva pieredze, arī reinkarnācijas ideja un visi šie fenomeni nav nekas jauns pasaules vēsturē, par tiem ir rakstījuši itin visi senie domātāji, antīkie dzejnieki un tā joprojām. Jo nāve eksistē līdz ar pirmā cilvēka parādīšanos uz zemeslodes, tādējādi patiešām šajā pasaulē nāve nav nekas jauns un arī ārpusķermeņa pieredzes ir tikpat mūžsenas. Par nāvi dažādos veidos ir rakstījuši ēģiptieši, šumeri, par nāvi runājuši un pieredzi par nemirstīgu dvēseli pauduši Austrālijas aborigēni, Amerikas iedzimtie, ķelti, romieši un grieķi. Šie priekšstati ir atrodami visās reliģijās, tostarp, kristietībā, kas ir mums pazīstamākā. Un tiem, kas studē antīko autoru darbus, senākie zināmie un pieejamie nāvei tuvas pieredzes apraksti atrodami Platona un Plutarha darbos. Plašāk pazīstama ir t.s. Ēra vīzija no Platona, kura rodama darbā "Valsts". Un pēc šī antīkā stāsta seko nāvei tuvas pieredzes apraksti no dažādiem gadsimtiem līdz pat mūsdienām.
Skeptiķiem un neticīgajiem interesanta varētu būt Lommela grāmatas sestā nodaļa, kurā apkopoti zinātniskie pētījumi par nāvei tuvu pieredzi. Šajā nodaļā ļoti analītiski, zinātniski, pat samērā skeptiski ir skaidroti dažādi mīti un "iespējamie" iemesli, kādēļ cilvēki piedzīvo šīs nāvei tuvās pieredzes, tomēr, pamatojoties visos pierādījumos, parādās tikai viens izskaidrojums, ka apziņa eksistē ārpus mūsu dzīvības, ārpus ķermeņa, tā nav domāšanas un smadzeņu "auglis". Tāpat seko medicīniski detalizēta nodaļa par to, kas notiek smadzenēs, kad sirds pēkšņi apstājas, kas notiek atdzīvināšanas laikā, kā smadzenēs atgriežas asinsrite un ko reģistrē elektroencefalogramma, kā tā parāda dažādus smadzeņu darbības rādītājus un tā joprojām. Viena no man interesantākajām lietām šķita ētiskā dimensija, kura apskatīta grāmatas beigu daļā - smadzeņu nāve, orgānu ziedošana, kad ir reģistrēta smadzeņu nāve un šie jautājumi, jo autors bez kautrēšanās un neko neslēpjot, skaidri norāda, ka ētiska dilemma pastāv. Jo pat elektroencefalogramma var neuzrādīt dzīvības pazīmes, kuras ir cilvēkā un kurš tad pieņems lēmumu par aparātu atslēgšanu?
Deivids Dž. Čalmers saka: "Apziņa - subjektīvā sevis pieredze - ir viens no neiroloģijas vislielākajiem izaicinājumiem. Pat dziļas zināšanas par smadzeņu darbību un neironu attiecībām ar apziņu reizēm nespēj izskaidrot, kā un kādēļ cilvēkiem ir prāts, kas spēj apzināties pats sevi." Vēl kādu ļoti skaistu citātu ir paudis filosofs un neirologs Alvs Noe šīs pašas grāmatas 181. lappusē, tomēr es to šeit tā garuma un domas izvērsuma dēļ necitēšu. Tāpat arī mēs nekur neaizbēgam no 21. gadsimta kvantu fizikas un ar to saistītajiem apziņas pētījumiem, kas lasāmi šī darba desmitajā nodaļā. Un šajā nodaļā ir atspēkoti arī redukcionistiskie un materiālisma pārstāvju pieņēmumi par prātu, apziņu un nāvi. Kā autors citējis neirologu Džonu K. Eklsu: "Es uzskatu, ka zinātniskais redukcionisms neticami pazemo cilvēces noslēpumu, apgalvojot, ka materiālisms izskaidro visu garīgo pasauli kā neironu darbības sistēmas. Šāds uzskats ir jāklasificē kā māņticība... Mums jāatzīst, ka esam garīgas būtnes, kuru dvēseles pastāv garīgā pasaulē, kā arī materiālas būtnes, kuru ķermeņi un smadzenes pastāv materiālajā pasaulē."
Tāpat kā Pims van Lommels, šī unikālā un ārkārtīgi interesantā darba autors, uzskatu, ka daudzas no šajā un līdzīgās grāmatās paustajām idejām un atziņām netiek un netiks tik viegli pieņemtas un akceptētas nekavējoties, bet mēs esam aicināti tās tuvāk izpētīt un apzināties, ka tās tādas eksistē un aizdomāties par to dziļāko rakursu un dabu. Mēs nedrīkstam a priori noliegt un atteikties no šo lietu izpētes, jo tas ir zinātniskā progresa lielākais ienaidnieks, kā izteicies 19. gs. beigu autors Frederiks van Ēdens.
Jo vairāk sarodam ar domu, ka apziņa ir plašāka par orgānu, ko sauc par smadzenēm, jo dabiskāka un iespējamāka kļūst hipotēze, ka dvēsele pārdzīvo ķermeni. (Henrijs Bergsons)
Daudzi šie jautājumi, kas prasa ārkārtīgu iedziļināšanos un analīzi, par tiem var disertācijas sarakstīt. Galvenokārt, es priecājos par to, ka šāda grāmata Latvijas lasītājiem ir pieejama dzimtajā valodā un ka tā aizvedīs domājošos lasītājus pie saviem spriedumiem un domām - manuprāt, tad grāmatas mērķis būs sasniegts, jo - domāt - tā ir vērtība un uz to aicināts ir ikviens kopš laikiem, kad dzīvoja antīkās pasaules domātāji un filosofi. Jo mainīt dzīves paradumus un pasauli varam vien tikai tad, ja mainām savas domas un domāšanas modeļus, tādēļ - domāsim arī par nāvi un mūžību, par dzīvi aiz apziņas robežām!