Henrijs Deivids Toro un viņa dzīve mežā jeb Stāsts par Voldenu...
Attēlā: grāmatas vāka fragments
Toro "Voldenu" savā īpašumā ieguvu jau samērā pasen, pirms gadiem pieciem sešiem. Tad sāku arī šo grāmatu lasīt un ik pa brīdim turpināju, līdz nesen izlasīju to pilnībā. Šī bija pirmā grāmata manā līdzšinējā grāmatu lasītāja un blogera mūžā, kuru lasīju tik ilgi, patiešām piecu sešu gadu garumā. Mans skaidrojums tam ir pavisam vienkāršs un arī samērā pamatots - šis darbs ik teikumā, ik rindkopā ietver tādu dabas, Mūžības un vispār dzīves transcendences godinājuma esenci, kuru izgaršot var tikai lēnām, pamazītiņām, tikai tad, ja to bauda reti, nesteidzoties un meditatīvi izdzīvojot. Steiga ar šo grāmatu nesader.
Amerikāņu rakstnieka un domātāja Henrija Deivida Toro slavenākais un zināmākais darbs "Voldena jeb Dzīve mežā" pirmoreiz klajā nāca 19. gs. vidū, 1854. gadā, un, kaut gan ir pagājuši nedaudz vairāk kā 160 gadi, šis darbs joprojām nav zaudējis savu aktualitātes mirdzumu pie 21. gadsimta postmodernās cilvēces domas un sirdsgudrības veidošanās apvāršņa.
Iesākumā, kad sāku šo dižo literatūras pērli iepazīt, pēc sava paraduma lasīšanas gaitā grāmatā ar krāsainiem līmkarodziņiem atzīmēt ievērojamus citātus un viedas, vērā ņemamas domas un atziņas, tapa izlietoti tik daudz karodziņu, ka no šodienas skatupunkta raugoties, varu teikt atklāti - visa grāmata, ik rindkopa, satur tik daudz šo viedo pērļu, ka tā vienkārši ir kā dižens filosofijas piemineklis, kuru pilnīgi noteikti varu nostatīt blakus Platona "Dialogiem". Līdzīgi tiem, arī Toro "Voldenā" "nesniedz norādījumus stiprajiem un bezbailīgajiem", bet gan "vēršos galvenokārt pie neapmierināto pulkiem, kuri savā kūtrumā gaužas par nežēlīgo likteni vai grūtajiem laikiem tā vietā, lai mēģinātu tos uzlabot."
Manuprāt, viena no šīs grāmatas vērtībām ir tās beigās atrodamie komentāri un tulkotāja pēcvārds. It īpaši mūsdienu lasītājam, kuram var nebūt nopietnas sagatavotības un izpratnes literatūras un kultūras vēstures pasaulē šis darbs nebūtu uztverams visā tā krāšņumā, jo Toro, līdzīgi, piemēram, franču esejistam Montēņam, savā darbā bieži un daudz izmanto atsauces un citātus no citu autoru paustā, gan dzejā, gan vēsturiskos izteicienos, kuri bez nepieciešamajiem paskaidrojumiem organiski neiekļautos lasītajā tekstā (lasītāja prātā, protams!).
Foto: Toro meža mājas replika Voldenas krastā un viņa statuja; atrasts internetā, google.lv
"Voldenā" sastopama trancendentālistu optimistiskā degsme par jaunu pasauli, kurā sastopama ne vien reliģiski utopiskā domāšana, bet arī tās savienojums ar augstiem morāles principiem un stingru ticību katra cilvēka individuālajai atbildībai par savu dzīvi un sabiedrības dzīvi kopumā. Kā grāmatas pēcvārdā raksta tulkotājs, tad "daudzas no Toro "Voldenas" skaistākajām metaforām sakņojas trancendentālistu pieņēmumā, ka fiziskā pasaule ir dievišķās pasaules spoguļattēls - proti, ka dabā katra lieta un parādība ir reizē arī simbols, kas izsaka kādu garīgu vai ētisku patiesību, likumu vai lietu kārtību, tādēļ, atšīfrējot tās "hieroglifus", ir iespējams apjēgt augstākos likumus. Taču šis uzdevums ir paveicams nevis empīriskās izziņas ceļā, bet gan, liekot lietā cilvēka radošo iztēli un intuīciju. Cilvēka uzdevums šajā pasaulē ir realizēt sevi kā garīgu būtni - iepazīt dievišķo un kļūt vienotam ar to. Šo stāvokli ir iespējams sasniegt garīgas piepūles ceļā - cilvēks, ja viņš ir pamodies augstākai dzīvei, spēj kļūt līdzīgs Dievam, spēj dzīvot dievišķu dzīvi."
Kādēļ Toro aizgāja mežā? Lai uzrakstītu "Voldenu"? Arī, bet ne tikai... Bieži vien, lai runātu par viņa mežā aiziešanas iemesliem, tiek citēta rindkopa no "Voldenas" otrās nodaļas, kurā Toro pats raksta: "Es aizgāju mežā, tādēļ, ka vēlējos dzīvot bez steigas, saskarties vienīgi ar dzīves būtiskajiem faktiem un paskatīties, vai es nevaru kaut ko no tās iemācīties, lai nāves stundā man nenāktos atskārst, ka nemaz neesmu dzīvojis. Es nevēlējos dzīves vietā samierināties ar to, kas nav dzīve, - tā ir pārāk dārga; tāpat es nevēlējos ļauties nolemtībai, ja vien iespējams no tās izvairīties. Es gribēju dzīvot ar pilnu krūti un izsūkt no dzīves visu tās sulu, dzīvot skarbi un spartiskā vienkāršībā, aiztriecot prom visu, kas nav dzīve, gāzt platu vālu un noskūt to kā ar bārdas nazi, iedzīt dzīvi stūrī un izģērbt to kailu, un, ja tā izrādītos niecīga, - nu ko, tad arī izgaršot visu tās patieso niecību un pavēstīt par to pasaulei; bet, ja tā izrādītos pilna cildenuma, tad iepazīt to savas pieredzes ceļā un sniegt patiesu tās atainojumu manā nākamajā sacerējumā."
Taču "Voldena" nav tikai romantizēts apskats par diviem mežā nodzīvotiem gadiem, tāpat tā nav īgna morālista pārdomas par cilvēku sabiedrību, tā ir daudz kas vairāk - tā ir dzīves un dabas maģiskā valdzinājuma atmosfēra, ietērpta vārdos un lasāma grāmatā, tā ir mirdzošo dienu un dievišķās dabas skaistuma apoloģija un vēstījums nākamajām paaudzēm. Toro vēsta: "Ir labi, ja cilvēks spēj uzgleznot gleznu vai izkalt statuju un tādā veidā padarīt dažas lietas skaistas, bet nesalīdzināmi lieliskāk ir izkalt vai uzgleznot pašu atmosfēru, gaisu, caur kuru mēs skatāmies, ko mēs kā morālas būtnes taču spējam. Likt dienai iemirdzēties - lūk, augstākā no mākslām!"
Jā, patiesi izrādās, ka esmu bijis tuvu Toro novēlējumam: "Grāmatas ir jālasa tikpat lēni un nesteidzīgi, kā tās sarakstītas." "Voldena" tapa astoņu gadu garumā - no 1846. līdz 1854. gadam, to pārstrādādams, rediģēdams un papildinādams. Es grāmatu lasīju, kā jau sacīju, piecus sešus gadus, kas ir pietuvināti tuvu Toro vēlējumam. Manuprāt, grāmatā, tās valodā un vēstījumā jau ir ievietots šis "lēnās un izgaršojamās lasīšanas" kods, tādēļ - patiesi, šī nav grāmata steidzīgajiem!
Neviena cilvēka vērtība manās acīs nav kritusies tāpēc vien, ka uz viņa drēbēm rēgojas ielāps; tomēr ļaudis parasti vairāk uztraucas par to, lai viņiem būtu modīgs vai vismaz tīrs un nesalāpīts apģērbs, nekā par tīru sirdsapziņu.
Pirms mēs greznojam savus namus ar skaistām lietām, ir jāattīra sienas, jāattīra pati mūsu dzīve un mājas pamatos jāliek skaista saimniekošana un skaista dzīvošana, bet skaistuma izjūtu vislabāk var kopt brīvā dabā, kur nav ne namu, ne namsaimnieku.
Mums vajadzētu līdzināties senatnes dižgariem, taču tam nepieciešams, lai mēs vispirms papūlētos uzzināt, cik tālu sniedzās viņu diženums. Bet mēs esam punduru cilts un savos prāta lidojumos paceļamies tikai mazliet virs dienas avīžu slejām.
Cilvēki kā mājas lopi dienā neaiziet tālāk par tuvējo lauku vai ielu, kur atbalsojas mājas trokšņi, un viņu dzīvības stāds nīkuļo, jo aizvien spiests elpot vienu un to pašu gaisu; rītos un vakaros viņu ēnas aizstiepjas tālāk par viņu ikdienas gaitām. Bet mājās vajadzētu pārnākt no tālienes, no piedzīvojumiem, briesmām un jauniem atklājumiem, lai katra diena nestu jaunu pieredzi un jaunu cilvēku.
Zeme ir dzīva, un to viscaur klāj jutīgas kārpiņas. Vislielākais dīķis tikpat jutīgi reaģē uz atmosfēras izmaiņām kā dzīvsudraba stabiņš. [..] Viens no apstākļiem, kas mani vilināja apmesties uz dzīvi mežā, bija iespēja un vaļa vērot pavasara atnākšanu. Nolīst maigs lietutiņš, un zāle kļūst daudz zaļāka. Tāpat arī mūsu izredzes atplaukst ar katru labu domu. Svētīgi mēs būtu, ja vienmēr dzīvotu tagadnē un bagātinātu sevi ar visu, ko dzīve ik brīdi mums dāvā, kā zāle, kas priecājas par katru rasas lāsi; ja mēs netērētu laiku, mēģinot atlīdzināt vakar garām palaistās iespējas, ko pie mums sauc par pienākuma pildīšanu. Laukā jau pavasaris, bet mēs vēl kūņojamies pa ziemu. Jaukā pavasara rītā cilvēkam tiek piedoti visi grēki.