Izdzīvot ļaunuma mašinēriju un kļūt patiesi laimīgam - Edija Džeiku stāsts

Fona attēls:  Photo by Ryan Faulkner-Hogg on Unsplash; kolāža: Didzis Kukainis

Dīvains salikums lasāms virsrakstā un vēl dīvaināks uz grāmatas vāka, vai ne? Jā, patiesi, mani arī ieinteresēja, kā tas var būt - izgājis cauri ļaunuma mašinērijai, izdzīvojis un kļuvis par laimīgāko cilvēku pasaulē? Tad nu, lūk - šis Edija Džeiku vēstījums ir tieši par to - kā izdzīvot, pārdzīvojot koncentrācijas nometņu šausmas, piedot, bet neaizmirst un izveidot sev tādu dzīvi, kuru ar prieku un laimes sajūtu nodzīvot vairāk nekā 100 dzīves gadu garumā. Stāsts vietām ir ļoti skarbs un šausminošs, taču, kā saka stāsta autors, "kamēr ir cerība, tikmēr ir dzīvība". 

Šī nelielā grāmata ir vērtīgs atgādinājums un arī vieds skolotājs. Tas ir pirmais iespaids, kas man ienāca prātā, kad biju pabeidzis lasīt šo darbu. Grāmata "Laimīgākais cilvēks uz Zemes" ir ne vien par šausmām, bet arī par dzīves filozofiju, kuru tu vari izvēlēties savā dzīvē pieņemt un realizēt. Šis darbs ir ne vien vēsturisks, bet arī mūsdienīgs, jo sniedz mums ieskatu kāda Ausvicas izdzīvotāja morālē un dzīves motivācijā, kas var kalpot par iedvesmu grūtos un it kā smagos brīžos, kad zūd cerība un uzmācas depresīvas domas. 

Jau atverot pirmās grāmatas lappuses, lasītājs sastapsies ar ieklausīties vērtām atziņām:

• "Cilvēks, kuram ir nauda un laba māja, var atļauties palīdzēt tiem, kuriem nav tā paveicies";
• "Galvenais dzīvē ir dalīties ar veiksmi";
• "Dot ir patīkamāk nekā ņemt un pats svarīgākais dzīvē - draugi, ģimene un laba sirds - ir daudz vērtīgāks par naudu. Cilvēkam ir lielāka vērtība nekā viņa bankas kontam".

Šādi, no autora tēva un ģimenes mantoti izteikumi caurvij visu grāmatu, tālākās lappusēs, protams, ir diezg. lpan daudz atziņu arī no paša autora piedzīvotā savas garās, nebūt ne rozēm kaisītās, dzīves laikā. Autors aizgāja mūžībā, nodzīvojis vairāk nekā 100 gadus ilgi un, atstādams mums savu vēstījumu, lai mēs varētu stiprināt savu dzīvesmākslu un saskatīt iespējas tur, kur liekas, ka tikai ir bezizeja. 

Viena no atziņām mani nedaudz pārsteidza, bet tad, apdomājoties, secināju, ka visnotaļ dziļa taisnība tomēr tajā ir saklausāma: "Pirmais apvienotās Vācijas kanclers Otto fon Bismarks reiz brīdināja pasauli, lai piesargās no vāciešiem. Ar labu līderi tā bija pasaules dižākā nācija, ar sliktu - cietsirdīgi necilvēki." 

Varbūt jau esat pamanījuši, es grāmatas lasu drusku citādāk, līdz ar to mani apraksti arī ir citādāki - es grāmatās mēģinu saprast un tvert to dzīves filozofiju, atziņas un kaut ko vērtīgu, es mazāk fokusējos uz sižetu, līdz ar to varbūt jums šķiet, ka arī šī grāmata ir pārāk filozofiska. Nē, tā ir vēsturisko notikumu izklāsts ar autora gūtajām dzīves mācībām un to, ko dzīve viņam ir iemācījusi, tādējādi šīs motivējošās zināšanas nododot mums tālāk caur šī darba lappusēm. Un tieši šajā aspektā es saredzu šīs grāmatas pievienoto vērtību un tās pienesumu lasītāju prātiem. 

Protams, šajā grāmatā ir ne tikai atziņas, bet arī reāli un spraigi izdzīvošanas stāsti, bēgšana no Hitlera varas, visādas manipulācijas, lai tiktu ārā no nometnēm, pēc tam tiktu uz citu valsti utt. Viss kā jau pie nacistu veiktajām ebreju vajāšanām un tīrīšanām. Bet kopumā šī grāmata, lai arī skarba, bet ir arī motivējoša - saskatīt cerību, kamēr esi dzīvs, censties būt labākam cilvēkam un tā joprojām, ik lappusē ir kādas atziņas un atcerēšanās vērti vārdi!

"Es neaicinu savus nelaimes biedrus piedot vācu tautai. Arī es pats to nespēju. Bet esmu guvis dzīvē gana laimes, mīlestības un draudzības, lai spētu atbrīvoties no niknuma, kuru pret to izjutu. Nav nekādas jēgas glabāt sevī niknumu. Niknums ved pie bailēm, bailes - pie naida, bet naids - pie nāves." (169. lpp.)