Vāclavs Kaplickis «Raganu veseris» jeb Romāns par 17. gs. Ziemeļmorāvijas "raganu prāvām"

Attēlā: grāmatas vāka fragments

Līdz šim nebiju lasījis romānus par raganu prāvām, taču, lūkoju citas grāmatas, ieraudzīju šo darbu, jāsaka, ka nospriedu - vajadzētu sevi kaut kā izklaidēt un kaut ko no šīs jomas palasīt. Un mani uzrunāja arī grāmatas nosaukums, kas, kā zināms, ir ņemts no slavenā darba «Malleus maleficarum» jeb viduslaiku darba par raganām un to sodīšanu. Vēl viena lieta, kas mani piesaistīja šim darbam, bija tas, ka šis romāns ir balstīts vēsturiski faktoloģiskā materiālā, kuru apkopojuši 6 vēsturnieki, katrs nākdams no kāda reģiona, par kuru raganām vēstīts šajā darbā - Šumperkas, Mohelnices, Dobržihovices, Prāgas un Jesenīkas. Protams, gan jau sava daļa piederas arī autora radošajai spalvai, taču kopējā aina gūstama diezgan iespaidīga. 

Darbs ir teju 400 lappušu biezs, taču lasījās samērā raiti un aizraujoši, jo uzrakstīts ir gana prasmīgi, tā, lai ievelk lasītāju sižetā. Darbības norises vieta ir Ziemeļmorāvija 17. gadsimta otrajā pusē. Lasīšanas gaitā mani visu laiku tirdīja pārdomas - ehh, cik gan cilvēki tomēr ir māņticīgi radījumi un, kā mēs zinām, nekas daudz jau nav mainījies vēstures gaitā, pat šodien pasaulē plaukst un zeļ maldi un aizspriedumi, kaut ir pagājuši teju pieci gadsimti, kad zināšanas ir krātas un uzkrātas, tomēr "alternatīvie" redzējumi allaž atrod dzirdīgas ausis. Viena starpība tik - mūsdienās vairs neviens raganas un burvjus, un visvisādus pesteļus nevelk uz kāķa un nemet ugunij par avotu, vien ļaujot turpināt purpināt tāpat. 

Romāna inspirācijas avots ir dominikāņu mūku 15. gadsimtā sarakstītais «Malleus maleficarum», kurā cita starpā ietvertas norādes raganu vajāšanai un par kuru pastāv uzskats, ka tā vairākus gadsimtus kalpojusi par inkvizitoru "rokasgrāmatu". 

Grāmata sākas ar it kā nevainīgu ubadzi, taču viss romāns beigu beigās beidzas ar vietējā katoļu dekāna pasludināšanu par arhiķeceri un ar paša bīskapa atļauju viņš tiek spīdzināts, atzīts par vainīgu un sadedzināts. Jo muļķi nemīl gudros - dekāns ir mācīts vīrs, progresīvs un apgaismots un iestājas pret Bobligu un raganu medībām, taču egoistiskais, ciniskais un mantkārīgais advokāts, inkvizitors Bobliga kungs no Ēdelštates grib spēlēties ar cilvēku tumsonību un raganu prāvas ir vienkāršs aizbildinājums viņa un līdzbiedru iedzīvoties kārei. 

Meistars Jokls zināja, kas viņam darāms. Viņš piecēla Zuzanu no krēsla un, tiklīdz viņa bija nostājusies uz grīdas, ar pieredzējušu kustību vienā paņēmienā viņai norāva pretīgo melno kreklu. Šķita, ka krēslainajā telpā pēkšņi atmirdzējusi gaisma. Kailais, baltais un neparasti skaistais meitenes augums uz brīdi visiem apžilbināja acis. Inkvizīcijas tribunāla locekļiem aizcirtās elpa. Pat dievbijīgais sindiks Flāde pēkšņi mocekles Afras vietā redzēja Ievu paradīzes dārzā. [..] [Bobligs]: «Amice, es divas reizes mūžā esmu apskaudis sātanu. Vienreiz, kad tiesāju kāda gleznotāja sievu, un otro reizi - šodien...»

Tagad noskatījos arī šeit pievienoto filmu. Protams, jāatzīst, ka filma savā pusotrā stundā ir ļoti, ļoti saīsināta grāmatas versija. Grāmatā, lasot visus dialogus un sarunas, ir pilnīgi citas izjūtas un galvā veidojas sava filma. Kopumā tā es arī ieteiktu - ja ir vēlme palasīt kaut ko par raganu prāvām, tad šo romānu un tikai pēc tam skatīties filmu un nevis otrādi. 

Pēc šī darba motīviem ir uzņemta arī kinofilma, kuras režisors ir Otakars Vavra, filma noskatāma zemāk: