Gaudete et Exsultate! Christus Vivit! - Pāvesta Franciska divi apustuliskie pamudinājumi vienkopus...

Fona attēls:  Photo by Nghia Le on Unsplash

Pāvestu apustuliskie pamudinājumi jeb, kā sauc teologi, ceļa vārdi dzīves līkločos, virziena rādītāji, domas «iestellētāji» - tā ir ļoti vērtīga lasāmviela ikkatram domājošam un dzīves vērtības vērtējošam un pārvērtējošam cilvēkam. Šajā vietā uzreiz vēlos sacīt - nevajag būt katolim, nevajag būt obligāti baznīcā gājējam, bet vienkārši būt cilvēkam, kuram interesē paplašināt savu vērtību un atziņu loku ar tām vērtībām, kuras nāk no pāvesta un sinožu jeb bīskapu tikšanos diskusijām. Protams, viss nav tik viennozīmīgi, kā to gribētu konservatīvākā bīskapu daļa, taču, lai arī ir diskusijas, tomēr šajos apustuliskajos pamudinājumos slēpjas diezgan liela dzīves un gara patiesība, caur kuru mēs varam atklāt daudz ko jaunu un aizraujošu arī savā personībā. Ne velti es divus pāvesta dokumentus apvienoju zem viena virsraksta: «Gaudete et Exsultate! Christus Vivit!» - latviski tas nozīmētu šo: «Priecājieties un gavilējiet! Kristus dzīvo!». Zīmīgs salikums, vai ne, draugi?

Nedomājiet, draugi, ka kādas morāles rakstīšu, nē... Neesmu katolis, taču esmu studējis teoloģiju Pāvesta universitātē, tādēļ par šiem dokumentiem varu spriest un rakstīt gana kompetenti. Un katrā šajā apustuliskajā pamudinājumā ir ietvertas dziļas domas un atziņas, kurām nevaram nepiekrist, kad tās ar atvērtu sirdi un prātu lasām. Tādēļ arī es šīs divas grāmatas apvienoju zem viena ieraksta, jo gan virsraksti labi sasaucas, gan arī doma, kura šajos tekstos ietverta, ir būtiska mūsdienu laikmetam, lai arī kā mēs to nevēlētos redzēt. 

Abas šīs grāmatiņas ir ārkārtīgi nelielas, vien nepilnas 100 lappuses katrā, taču šī ir tā mūsu iespēja ielūkoties pāvesta Franciska vēstījumā pasaulei, it īpaši šajā laikmetā, kad atkal aiz loga klauvē rudens krīze un vēl nav beigusies COVID-19 pandēmija un joprojām noris karš Ukrainas robežās, kuru izvērsusi teroristiskā Padomju Savienības mantiniece Krievijas Federācija. Taču šeit jāatceras visiem ticīgiem cilvēkiem - priecājieties un gavilējiet, Kristus dzīvo! Joprojām - Viņš dzīvo un ir mūsu vidū! 

Svētais Arsas prāvests Vianejs ir sacījis: «Pasaule gaida, kad svētie nāks. Kur svētie iet, tur ar viņiem Dievs. Esiet svēti kā Dievs!» Te man uzreiz prātā nāk kādi teologa un garīgā skolotāja Jura Rubeņa vārdi un atziņa - svēts ir tas, kas ir pats, kurš dzīvo savu dzīvi saskaņā ar garīguma priekšrakstiem un ar sevis paša esenci, savu iekšējo būtību. Protams, mēs ļoti labi saprotam, ka Baznīcas dokumenti prasa savu valodu un savas atsauces uz sakrālajiem tekstiem un/vai iepriekšējo pāvestu sprediķiem jeb homīlijām, taču lasot šos darbus, mēs saredzam vēlmi mūs pavadīt un mums rādīt ceļu uz lietām un izpratni, kas ir pāri mūsu materiālajai dabai, vairāk vērstu uz mūsu pārdabisko esenci, izcelsmi. 

Pāvests Francisks raksta, sacīdams: «Nav veselīgi mīlēt klusumu un izvairīties no tikšanās ar otru. [..] Mēs esam aicināti piedzīvot kontemplāciju arī aktīvajā darbībā un topam svēti, kad dāsni un atbildīgi īstenojam savu sūtību.» (GE, 26). Un šajā vietā mēs saprotam, ka jauniešiem nav labi būt klusiem, būt ieslēgušamies sevī, tiem nepieciešams iet cilvēkos, nest savu jaunību uz āru un komunicēt ar apkārtējiem. Te mēs atceramies, ka Jēzus bija jauns, kad tika piesists krustā... Es par to varētu sprediķot diendienā - Jēzum bija vien 33 gadi, kad viņš tika piesists krustā, viņš bija pašā jaunības/vīra brieduma ceļā... Viena no lielajām patiesībām, kura mums kā kristiešiem ir jāsaprot un jāpieņem - Jēzus bija jauns pieaugušais. Viņš visu savu jaunību atdeva citiem, kalpodams un mācīdams. Vai mēs varam tādu piemēru rādīt mūsu līdzcilvēkiem? 

Es, protams, tagad lasot šos dokumentus, saprotu, kāpēc pāvests domā tā un raksta tā, taču es daudz kam nevaru piekrist. Jo pāvests savos tekstos noliedz racionālās esamības pamatus, racionalitātes kā savveida Dieva pierādījuma pamatus. Viņš burtiski uzbrūk racionālajām zināšanām, sakot ka tās ved pie ateisma un absolūta Dieva noraidījuma, lai gan tā noteikti nav. Zināšanas jeb gnosticisms ir svēta lieta, jo zināšanas ir avots, caur kuru iepazīstam Dievu. Es, piemēram, esmu ikdienu zinātnē, vai es noliedzu Dieva eksistenci? Dievs ir pāri mūsu saprašanai, ja mēs runājam filozofiskās kategorijās, taču gnosticisms un zināšanas arī nav kaitīgas, jo atver cilvēkam acis... Šeit gan jāpiebilst, ka, protams, pienākas skaidrojošais darbs tīri par matērijas izpratni, taču gnosticisms nav kaitīgs arī patiesai ticībai, tas bieži tiek jaukts un miksēts, un tas ir nepareizi. 

Mani ļoti uzrunāja CV jeb Christus Vivit 32. punkts: «[..] Jēzus ir augšāmcēlies un vēlas, lai arī mēs būtu līdzdalīgi Viņa augšāmcelšanās jaunumā. Viņš ir novecojušās pasaules patiesā jaunība. [..]»

Pāvests kādā nodaļā runā par Baznīcas jaunību un jauniešu iesaisti tajā. Ehh, man šajā vietā būtu garumgarš komentārs, taču, piedošanu, es neizplūdīšu, taču teikšu īsi - ja Baznīca patiesi ieklausītos jauniešos, VISOS (!) jauniešos, VISĀDOS (!), ar vienu vai citu nestandarta iezīmi, jo mēs esam tik dažādi, Baznīca iegūtu baru ar vērtīgu enerģiju, šie jaunieši to ieguldītu Baznīcā, un ja vēl priesteri būtu tikpat dažādi un tikpat atbalstoši - Baznīca iegūtu DIVKĀRT. 

«Tieši jaunieši ir tie, kas var palīdzēt Baznīcai palikt jaunai, neieslīgt samaitātībā, neapstāties, nekļūt lepnai, neoārvērsties par sektu, kļūt nabadzīgākai un spējīgākai liecināt, būt kopā ar sabiedrības zemākajiem slāņiem un atstumtajiem, cīnīties par taisnību un pazemībā pieņemt izaicinājumus. Jaunieši var ienest Baznīcā jaunības skaistumu.» (CV, 37)

Pāvests Francisks pamāca: «Reaģēt ar pazemīgu lēnprātību - lūk, tas ir svētums.» (GE, 74). Uz ko reaģēt, kad reaģēt, kā reaģēt? Nu, tas ir jautājums, kuru var gan zinātnes, gan teoloģijas skatupunktā apskatīt, bet tas būtu atsevišķs pētījums jau. 

Īstenībā mēs nevaram noliegt Svēto rakstu detaļas un detaļas, kā raksta pāvests Francisks, ir sekojošas: 

• maza detaļa, ka svētkos vīns gāja uz beigām,
• maza detaļa, ka trūka viena avs,
• maza detaļa, ka atraitne ziedoja savus divus grašus,
• maza detaļa, ka līdzi ir rezerves eļļa gaismekļiem, ja līgavainis kavētos,
• maza detaļa pajautāt mācekļiem, cik maizes viņiem ir līdzi,
• maza detaļa, ka ir iekurta uguns un ir pāris zivju uz restēm, kamēr gaida mācekļus rīta agrumā.

Detaļas garīgajā dzīvē un ceļā kopā ar Dievu ienes pamatīgāku izpratni, tās atgādina, ka tā lielākā kopbilde reizumis tiek uzbūvēta, pateicoties šai vienai vai dažām detaļām attiecīgajā stāstā. Tā arī tas ir ar pāvesta Franciska apustuliskajiem pamudinājumiem, kuri ir aprakstīti šeit. Tie nav klaji doktrināli dokumenti, bet drīzāk vēstules katram labas gribas un vēlmes cilvēkam, kuram ir radusies dziļāka interese par pāvesta vēstījumu mūsdienu pasaulē, kura bieži vien ir aizmaldījusies un pazaudējusi kaut kādus vismaz orientierus, tostarp, garīgos. 

Un nobeigumā sniegšu vēl vienu ieskatu jauniešiem veltītajā pamudinājumā, kas ir pāvesta brīdinājums, taču tas ir saistošs visai sabiedrībai, jo reizumis garīdznieki pievēršas morāles un dogmatikas jautājumiem pārāk daudz, teju kā apsēstībā, taču aizmirst būtisko - Dievs neslēpjas dogmatikā un morāles sprediķošanā, Dievs tomēr ir Mīlestība un, kādam šo prieku atrodot, tas ir jāpadziļina nevis jānokauj ar burtu. 

«Nerūpēsimies tik ļoti par daudzo doktrinālo jautājumu apguvi, bet vispirms centīsimies palīdzēt, lai tiktu gūta un iesakņotos tā nozīmīgā garīgā pieredze, kas uztur kristīgo dzīvi! [..] Un šo prieka pilno tikšanos ar Kungu nekad nevajag aizstāt ar sava veida "indoktrināciju".» (CV, 212, 215)

Attēlā grāmatas vāka fragments