Ceļš uz pilnību līderībā jeb Ieskats līderības un cilvēka tikumu kopsakarībās (III daļa)

Kā jau iepriekš lasījām, tad viena no būtiskām līdera iezīmēm jeb pazīmēm ir spēja (prasme) savus "sekotājus" "radīt" kā sava darba līdzstrādniekus, kā cēla darba partnerus. Bez tam līderis vienmēr ir sapņotājs. Sapņotājs nevis tādā "liderīgā" (gaisīgā) nozīmē, bet gan kā cilvēks ar savu vīziju, redzējumu, kurp un kā komandai būtu jāvirzās, jāattīstās.

---

Un tādēļ šeit, šīs pārdomas vēlos sākt ar kādu, manuprāt, sevi daudzreiz dzīvē apliecinājušu un izcilus līderus raksturojošu frāzi: "Līderi prot pasniegt visiem zināmas patiesības jaunā gaismā, atklājot tajās esošo aktualitāti katrā konkrētā situācijā." Tas nozīmē to, ka patiess līderis vienmēr ir oriģināls, pat ja viņu vēstījums, viņu sapņu, redzējuma vai vīzijas saturs ir tradicionāls. Tomēr, lai vai kādi nebūtu sapņi, redzējumi un vīzijas par to, kurp tiekties, iet un attīstīties, pastāv vēl viena īpašība, kas atšķir vienkāršu vadītāju no līdera. Līderim vienmēr piemīt spēja šos sapņus konkretizēt veicamajā misijā. Līderis vienmēr ir apveltīts ar misijas apziņu, turpretī vienkārši vadītāji bieži vien sev uzticēto kolektīvu vienkārši vada, pārrauga tā darbu un to koordinē, īpaši "neraujoties" raudzīties nez ar kādu misijas apziņu. Protams, tas nav novērojams vienmēr, bet mēdz tādi gadījumi tomēr būt.

Līderis, vīzija un komanda nav iedomājama, ja netiek attīstīta personība un veicināta līdera un grupas kā personību izaugsme. Kā atpazīt vai vadītājs ir arī līderis? Viens no veidiem ir tiešā saistībā ar šo t.s. personības izaugsmes veicināšanu. "Līderis vienmēr cenšas augt un pilnveidoties un rūpējas, lai tie, kas ir viņa tuvumā [komandā - D.K.], darītu to pašu." Līderis šīs rūpes par savu un savu līdzstrādnieku personību pilnveidošanu un profesionālo izaugsmi uzskata par savas harizmas jeb aicinājuma būt par līderi vienu no cildenākajām atbildībām. Jo līderim nav nepieciešamas manipulējamas "aitas", bet gan pilnveidojušies un efektīvi strādājoši līdzstrādnieki, kuriem, nepieciešamības gadījumā, nav problēmu nodot savus pienākumus, lai mehānisms turpinātu darboties, nevienam neizjūtot (bijušā) līdera trūkumu. Līderis vienmēr gatavo sava darba turpinātājus!

Katoļu teologs Eskriva reiz par cēlām dvēselēm (kādas mīt arī patiesos līderos) sacījis vārdus, kas liek aizdomāties par ikkatra cilvēka potenciālo spēju būt līderim, ja vien cilvēks neaizslēpjas aiz maziskuma mūriem, vairīdamies no misijas būt par līderi: "Cildenai, plašai dvēselei, kas atvērta visiem, piemīt cēlsirdība. Tai nav raksturīga aprobežotība, un tajā nav ne sīkstulības, ne egoistiska aprēķina, ne pašlabuma meklēšanas. Cēla dvēsele visus savus spēkus bez atlikuma veltī lietai, kas to ir pelnījusi, - tāpēc tā var atdot sevi visu. Bet tikai dot - tas cēlsirdīgajam ir par maz, viņš atdodas pats."

Šo pārdomu daļu pabeidzot, jāpiebilst, ka līderiem vienmēr ir "pa ceļam" ar pazemību. Te gribu piebilst, ka nevis aklu un pakalpīgu pazemošanos, bet gan spēju sev un līdzstrādniekiem atzīt to, kāds viņš ir patiesībā, neko neizskaistinot un arī sevi nepelnīti nenoniecinot. Līderi spēj atzīt savas vājības un trūkumus, tai pat laikā saskatot un apliecinot savas stiprās puses un savas spējas. Tādēļ jau minēju - ja esi līderis, spēj atzīt savas vājās puses, to dēļ nepazemojies, bet stājies pretim ar savām stiprajām pusēm, savām spējām, jo, kā reiz teicis Akvīnas Toms, tad "nicināt dāvanas, ko mums devis Dievs, nozīmē nevis pazemību, bet gan nepateicību." Viedi vārdi, kas bieži vien netiek sadzirdēti... Bet tie līderībā un tās kopsakarībās ar tikumiem ir tik nozīmīgi! 

Drīzumā sekos nākamais ieraksts par līderības un tikumu kopsakarībām!