Bībele kā stāsts: ko vēsta Džona Bergsmas «Bībeles pamati katoļiem»?

Grāmatas vāks: mieramtuvu.lv; fons:  Photo by Artur Łuczka on Unsplash; kolāža: Didzis Daniels Kukainis

Bībele bieži tiek saukta par vienu no ietekmīgākajiem tekstiem Rietumu civilizācijas vēsturē. Taču ikviens, kurš mēģinājis to lasīt no pirmās līdz pēdējai lappusei, ātri saprot, ka šis teksts nav vienkāršs. Bībele nav viena autora darbs, ne arī vienots literārs projekts. Tā drīzāk ir tekstu bibliotēka – dažādu laikmetu, tradīciju un teoloģisku perspektīvu slāņojums, kas tapis vairāk nekā tūkstoš gadu laikā. Tieši tāpēc jautājums, kā šo tekstu vispār saprast kā kopumu, ir viens no centrālajiem kristīgās interpretācijas uzdevumiem.

Kā raksta Bergsma grāmatas ievadā, Bībele nav nejauša seno tekstu kolekcija, bet stāsts par to, kā Dievs pakāpeniski veido savu “ģimeni”.

Šim jautājumam vienkāršu un pārliecinošu atbildi piedāvā amerikāņu katoļu teologs Džons Bergsma savā populārajā ievadgrāmatā "Bībeles pamati katoļiem", kas nesen pieejama arī latviski. Bergsmas piedāvājums ir elegants savā vienkāršībā: visu Bībeles stāstu var saprast kā vienu lielu naratīvu par Dieva derībām ar cilvēci. No pirmā acu uzmetiena tas šķiet gandrīz pašsaprotami. Ja Bībele ir reliģisks teksts par Dieva attiecībām ar cilvēkiem, tad kāpēc gan šo attiecību vēsturi neredzēt kā vienotu stāstu?

Bergsma šo stāstu strukturē pakāpeniski. Tas sākas ar pirmatnējo derību ar Ādamu, turpinās ar Noas, Ābrahāma, Mozus un Dāvida derībām, un sasniedz savu piepildījumu ar Jaunās Derības Jēzu. Šādā skatījumā Bībeles Vecā Derība un Jaunā Derība vairs nav divas atsevišķas reliģiskas pasaules, bet gan viena nepārtraukta stāsta posmi. Teoloģiski šī ideja nav jauna; tā sakņojas kristīgajā derību teoloģijā un īpaši katoļu tradīcijā. Tomēr Bergsmas nopelns ir pedagoģisks. Viņš šo ideju izstāsta tā, lai Bībeles struktūra kļūtu saprotama pat cilvēkam, kurš līdz šim tekstā redzējis tikai fragmentāru epizožu virkni.

Tieši šeit slēpjas grāmatas galvenais spēks. Lasītājs, kurš pirmo reizi mēģina orientēties Bībeles tekstu pasaulē, iegūst skaidru karti. Sarežģītie stāsti sāk izskatīties kā daļas no lielāka naratīva. Bībele vairs nav haotiska seno tekstu kolekcija, bet drīzāk literārs un teoloģisks projekts ar skaidru virzību. Šī sajūta, ka teksts pēkšņi kļūst strukturēts un saprotams, ir viena no intelektuāli apmierinošākajām pieredzēm, ko reliģiskā literatūra var piedāvāt.

Tomēr tieši šajā brīdī rodas jautājums, kuru grāmata pati īsti neuzdod: vai Bībele patiešām ir tik vienots stāsts, kā to apraksta Bergsma? Mūsdienu Bībeles pētniecība bieži piedāvā krietni sarežģītāku ainu. Teksti, kas veido Bībeli kā veselumu, radušies dažādās kopienās un dažādos vēsturiskos apstākļos. Tajos sastopamas ne tikai teoloģiskas paralēles, bet arī spriedzes, atšķirīgas tradīcijas un dažkārt pat savstarpēji konkurējošas interpretācijas. No šī skatpunkta Bībele nav vienots romāns, bet drīzāk antoloģija, kurā dažādi autori runā savā balsī.

Bergsma šo problēmu risina nevis ar vēsturiski kritisku analīzi, bet ar teoloģisku interpretāciju. Citiem vārdiem sakot, viņš pieņem, ka Bībeles tekstu vienotība nav tikai literārs fakts, bet arī ticības perspektīva. Šādā pieejā tekstu daudzveidība tiek interpretēta kā daļa no lielāka, dievišķi vadīta stāsta. Tas ir pilnīgi leģitīms skatījums teoloģijā, taču tas nav vienīgais iespējamais skatījums uz Bībeles tekstu vēsturi.

Tāpēc "Bībeles pamati katoļiem" interesantākais aspekts, iespējams, nav pat tas, ko grāmata skaidro, bet gan tas, ko tā atstāj ārpus kadra. Tajā gandrīz neparādās modernās Bībeles kritikas jautājumi: tekstu redakcijas vēsture, dažādie avoti Pentateihā, vai diskusijas par to, kā konkrētie teksti nonāca līdz mūsdienu kanonam. No akadēmiskā skatpunkta šie jautājumi ir fundamentāli. No katehētiskā skatpunkta – tie bieži vien tikai sarežģī stāstu, kas citādi varētu būt vienkāršs un skaidrs.

Šī spriedze starp vienkāršību un sarežģītību patiesībā ir viena no interesantākajām lietām kristīgajā intelektuālajā tradīcijā. No vienas puses, teoloģija meklē vienotu jēgu tekstu daudzveidībā. No otras puses, vēsturiskā pētniecība nepārtraukti atgādina, ka šie teksti radušies konkrētos cilvēku un kopienu kontekstos. Bergsmas grāmata skaidri nostājas pirmajā pusē – un dara to ļoti pārliecinoši.

Tieši tāpēc latviskais tulkojums ir nozīmīgs. Reliģiskajā literatūrā latviešu valodā bieži dominē vai nu ļoti akadēmiski pētījumi, vai arī tīri katehētiski materiāli. Bergsmas darbs ieņem interesantu starppozīciju: tas ir pietiekami vienkāršs, lai to lasītu plašāks interesentu loks, bet vienlaikus pietiekami strukturēts, lai radītu intelektuālu interesi par Bībeles kopējo naratīvu.

Varbūt paradoksāli, bet tieši šāda grāmata var izraisīt arī kritiskāku domāšanu. Kad lasītājs pirmo reizi ierauga Bībeli kā vienotu stāstu, nākamais loģiskais solis ir jautājums: cik lielā mērā šī vienotība ir pašā tekstā un cik lielā mērā tā rodas interpretācijā? Šis jautājums nav tikai akadēmisks. Tas ir viens no centrālajiem jautājumiem visā Bībeles interpretācijas vēsturē.

Šajā ziņā "Bībeles pamati katoļiem" dara tieši to, ko laba ievadgrāmata arī dara: tā nevis noslēdz diskusiju, bet atver to. Un tas, iespējams, ir lielākais kompliments, ko var izteikt jebkuram tekstam, kas mēģina izskaidrot vienu no sarežģītākajiem reliģiskajiem dokumentiem cilvēces vēsturē.

Var arī paskatīties uz "Bībeles pamati katoļiem" no citas puses. Šī grāmata faktiski demonstrē vienu no vecākajām intelektuālajām ambīcijām kristīgajā tradīcijā – vēlmi pārvērst tekstu daudzveidību vienotā stāstā. Tas ir drosmīgs projekts, jo Bībele pati par sevi nav vienkārša grāmata, bet gan vēsturiski un literāri sarežģīts tekstu kopums. Bergsma šo sarežģītību apzināti vienkāršo, lai parādītu lielo naratīvu: Dievs pakāpeniski veido savu tautu, līdz šis stāsts sasniedz kulmināciju ar Jēzu Kristu. Skeptiskāks lasītājs varētu iebilst, ka šāda vienotība ir interpretācijas konstrukcija, nevis pašsaprotama teksta īpašība. Taču varbūt tieši tas arī ir kristīgās Bībeles lasīšanas paradokss: ticība vienmēr mēģina saskatīt vienotu jēgu tur, kur vēsture atstājusi daudzslāņainu un dažkārt pat pretrunīgu tekstu mozaīku. Bergsmas grāmata šo paradoksu neatrisina, bet tā ļoti skaidri parāda, kāpēc cilvēki jau divus tūkstošus gadu turpina mēģināt to darīt.