Sastapties ar žēlsirdīgā Jēzus skatienu... | Pārdomas par pāvesta Franciska grāmatu "Dieva vārds ir Žēlsirdība"
Kolāža: Didzis Kukainis
Svētā Benedikta Regulas iesākumā mēs lasām: "Klausies, uzmanīgi, mans dēls, skolotāja norādījumus, pievērs tiem savas sirds ausi! Tādu padomu tev dod tēvs, kurš tevi mīl, pieņem nu to un uzticīgi liec lietā." Šos vārdus ievadam izvēlējos, jo šķiet, ka pāvesta Franciska sacītais intervijā, kura nu izdota arī latviski - "Dieva vārds ir Žēlsirdība" - ļoti harmoniski rezonē ar sv. Benedikta vārdiem. Kopš par manu garīgo tēvu ir kļuvis jezuīts un esmu sācis nopietnāk iedziļināties un aptvert ignāciskā garīguma apvāršņus, domāju, ka arī daudziem citiem ir ļoti vērtīgi ieklausīties jezuītu pāvesta Franciska sacītajā. Jo pāvesta Franciska vēstījums ir vēsts visiem tiem, kuri jūtas nesaprasti, kuri meklē savas dzīves lielās garīgās atbildes, kā arī pāvests daudzās šīs grāmatas vietās viscaurēm skaidri apliecina savu kā Dieva žēlsirdības sūtņa vēstījumu: "Dieva mīlestībā un Viņa žēlsirdībā ir iekļauti visi. Visi!" Man šis vēstījums ir kā visas kristieša dzīves un garīgās darbības vadmotīvs, jo nekas nevar pārspēt atziņu, ka Jēzus kā iemiesotais Dieva būtības attēls ir Žēlsirdīgs, Viņš dziedina un aicina ikvienu un tieši šis Jēzus žēlsirdīgais skatiens ir tas, kas mudina aizvien vairāk sekot Viņam.
Jāņa evaņģēlija 8. nodaļā mēs lasām brīnišķīgus vārdus, kas rāda Jēzu kādā darbībā: "Bet Jēzus, pie zemes noliecies, rakstīja ar pirkstu smiltīs. [..] Un, atkal noliecies, Viņš rakstīja smiltīs." Pāvests Francisks min, ka daži ekseģēti šajā vietā skaidro to, ka Jēzus smiltīs rakstīja to grēkus, kas bija sanākuši, lai nomētātu nelaimīgo sievieti ar akmeņiem. Šī vieta šajā grāmatā līdz ar daudzām citām pāvesta minētām atziņām mani aizkustināja ļoti īpaši, personiski un dziļi. Tā ir pieredze, kura spēj mainīt izpratni - izpratni par to, kāds īstenībā ir Dievs. Īstenībā ir pozitīvi 'skarba' - Dievs mūsu 'grēkus' ieraksta kā smiltīs... Tie nav nekur iekalti uz mūžību, tie tiek izdzēsti, kā mēs ar rokas vēzienu mēdzam izdzēst paši, ja esam ko smiltīs ierakstījuši un tas vairs nav aktuāls... Pāri visam lai ir Mīlestība, Piedošana un bezgalīga Žēlsirdība - tāds ir Dievs, mūsu Kungs Kristus!
Dievs piedod visu, visiem piedāvā jaunas iespējas un izlej savu žēlsirdību pār visiem, kas to lūdz. Tie esam mēs, kas neprotam piedot. (Pāvests Francisks)
Jēzum ir cita loģika. Loģika, rīcības un izturēšanās veids, kas gan tā laika, gan arī mūsdienu sabiedrībā ir klajā pretrunā ar kultūras, sociālajiem un reliģiskajiem priekšstatiem. Jēzus patiesā klātbūtne spēcina un atjauno, un tie ir galvenie augļi, pēc kuriem var pazīt patiesu Kristus sekotāju. Kristus ir svētījošs, ne nosodošs, Kristus ir dziedinošs un iekļaujošs, Viņa mīlestībā un Žēlsirdībā ir vieta ikvienam, pat tādam, ko 'tradicionālā Baznīca' neatzīst, izstumj un nosoda. Šajā vietā ļoti svētīgi ir pārdomāt un atcerēties svētā Ambrozija vārdus, kurus arī citē Francisks, sacīdams: "Tur, kur tiek dāvātas žēlastības, Kristus ir klātesošs; tad, kad tiek piemērota stingrība, ir klāt tikai Baznīcas kalpi, bet Kristus tur nav!" Kā raksta pāvests, kā toreiz, tā šodien "tāda loģika un attieksme kā Kristum" šokē un izsauc kurnēšanu, bet tā ir vienīgā īstā esība un realitāte, kas ir jāpauž, jo tā ir vienīgā rīcība, kāda jāsniedz cilvēkiem, kuri alkst pēc palīdzības. Nosodījums, atraidīšana un aizspriedumi - tā nav Jēzus 'valoda'!
Tāpēc, ka Viņš ir Dievs, tāpēc, ka Viņš ir Žēlsirdība, un tāpēc, ka Žēlsirdība ir Dieva vissvarīgākā iezīme. Dieva vārds ir Žēlsirdība. [..] Žēlsirdība vienmēr būs lielāka par jebkuru grēku, visu piedodošā Dieva mīlestība ir neierobežota. [..] Nav tādu situāciju, no kurām mums nebūtu izejas, mēs neesam lemti pazušanai grimstošajās smiltīs. (Pāvests Francisks)
Šodien pasaulē daudzās jomās un sfērās valda vienaldzības globalizācijas laikmets. Protams, ne visur un ne vienmēr, bet tā ir klātesoša un sastopama. Daudzi par vērtīguma un atsakaites punktu ir izvēlējušies mantas un naudu, varu un karjeru, tā no savas dzīves izsvītrojot tuvākā cieņas un pieņemšanas vajadzību. Daudzi kļuvuši egoistiski un lepni pasludinot sevi par pašpietiekamiem, ka tiem neko vairāk nevajag, viņi aizmirst, ka lielas lietas pasaulē ir iespējams atstāt un paveikt, tikai esot cilvēkam, kurš atzīst savu trauslumu, savu vājumu un nespēku, atzīstot Visaugstā loģikas pārmēru pār cilvēka šaurajiem domāšanas konstruktiem. Pāvests Francisks tādējādi šajā savā sarunā "Dieva vārds ir Žēlsirdība" iezīmē mums ikvienam ejamo un veicamo ceļu, ceļu pretī lielākai tuvākmīlestībai, pieņemšanai, iekļaušanai un Dieva žēlsirdības vēsts klātbūtnes iedzīvināšanā apkārtējā sabiedrībā. Kristiešiem ir jābūt par to gaismu un to zemes sāli, kas veicina pārmaiņas vispārcilvēcisko vērtību iedzīvināšanā, lai sabiedrībā ikviens justos cienīts, pieņemts, mīlēts un akceptēts - tāds, kāds viņš ir, jo tādu Dievs ikkatru no mums, unikālu, ir radījis!
Jebkura cilvēka dzīvē vissvarīgākais nav vis nekad savā ceļā nepakrist, bet gan vienmēr piecelties, nepalikt guļam [..] Žēlsirdības Kungs man piedod vienmēr, tāpēc vienmēr piedāvā iespēju sākt no jauna. Viņš mani mīl tādu, kāds esmu, grib mamni piecelt, sniedz man savu roku. Tas ir [mūsu] uzdevums: palīdzēt cilvēkiem saprast, ka nav bezizejas situāciju, - kamēr vien dzīvojam, vienmēr iespējams sākt no jauna, ja tikai ļaujam Jēzum mūs apskaut un mums piedot. (Pāvests Francisks)
Pāvests Francisks sarunā ar Vatikāna žurnālistu Andreu Tornelli izklāsta savu izpratni par Dievu kā Žēlsirdīgo, parādot to, ka Dievs ikkatru aicina ienākt šajā žēlsirdības laikā un atvērties Viņa Mīlestībai, lai to pavairotu un izplatītu visapkārt. Jo sabiedrība ir izsalkusi pēc patiesas žēlsirdības un tuvākmīlestības, kas ir ikvienu pieņemoša un iekļaujoša. Būt kā Labajam Ganam - tas ir Jēzus aicinājums mums ikvienam, īpaši - garīdzniekiem.
Man šī grāmata palīdzēja vēlreiz dzirdēt un saprast to, ka "tikai piedzīvojot žēlsirdību, varam to dāvāt citiem", tādējādi mums jādzīvo nemitīgā lūgšanā pēc šīs Dieva dāvanas mums, cilvēkiem - bez žēlsirdības izlūgšanās, tās piedzīvošanas mūsu pašu dzīvēs mēs to nespējam izplatīt pasaulē, kas pēc tās arī nemitīgi alkst. Pāvests, atbildot uz visiem viņam uzdotajiem jautājumiem, izved lasītāju cauri žēlsirdības pārliecības evolūcijai savā domāšanā un rīcībā - no kādiem cilvēkiem iedvesmojies un kādas domas un rīcības viņu motivēja izsludināt arī šo ārkārtējo Žēlsirdības jubilejas gadu Katoļu baznīcā. Kādā savā atbildē pāvests Francisks norāda, ka pasauli ir pārpludinājis vienaldzības globalizācijas vilnis, ka cilvēkiem trūkst patiesas mīlestības un žēlsirdības pieredzes piedzīvojuma. Un tas liek viņiem to meklēt riskantās interesēs, egoismā, neadekvātā uzvedībā un dažādās vietās, kur to nav iespējams atrast, kā piemēram, pie burvjiem un zīlniekiem. Tieši tādēļ mums, kristiešiem, it īpaši - garīdzniekiem, apkārtējiem jārāda absolūta žēlsirdība un tuvākmīlestība, lai viņus tuvinātu Kristus žēlsirdības vēstij un izrautu no egoisma un vienaldzības globalizācijas laikmeta personību destruktīvi sagraujošām aktivitātēm.
Protams, man dažas vietas šajā grāmatā šķita pārāk, pārāk dogmatiskas, diezgan neraksturīgas jezuītu pāvestam, bet es pieļauju, ka arī pāvestam ir jādod 'baznīciskumam pienākošās konsekvences un nodevas'. Bet, iepretim dogmatiskajam, daudzas jo daudzas atbildes satur dziļu jo dziļu pastorālu mīlestību un Kunga žēlsirdības caurstrāvotu cieņu pret ikvienu cilvēku, jo "pats Jēzus arī bija cilvēks". Pāvests ļoti labi salīdzina pakritušu cilvēku un samaitātu grēcinieku, kurš neatgriežas un noraida žēlastību - lasītājs reāli var iztēloties sevi kā spogulī, kuram raksturojumam viņš atbilst. Kaut gan, jāatzīst, diezin vai samaitātais lasīs šo darbu... Par to mēs varam tikai lūgt, lai Dievs atrod šo "mazo spraudziņu, pa kuru iekļūt cilvēka dvēselē".
Dievs ir rūpīgs, uzmanīgs, gatavs pieņemt jebkuru cilvēku, kurš pasper soli vai kuram ir vēlme spert soli māju virzienā. Viņš skatās tālumā, mūs gaidot. [..] Tomēr zāles pastāv, dziedināšana ir iespējama, ja tikai pasperam kaut mazu solīti Dievam pretī vai vismaz mums ir vēlēšanās to darīt. Pietiek ar vismazāko spraudziņu, pietiek, ka mēs nopietni apzināmies savu stāvokli. Ir svarīgi arī saglabāt atmiņu, atcerēties, no kurienes nākam un kas esam, aptvert savu niecību. Ir svarīgi neuzskatīt sevi par pašpietiekamiem. (Pāvests Francisks)Pāvesta Franciska intervijas nobeigumā, pirms pielikuma, kurā ir publicēta viņa izsludinātā Žēlsirdības Jubilejas gada izsludināšanas bulla Misericordiae Vultus, ir pausta pāvesta nostāja, kādam jābūt žēlsirdīgam kristietim, kā arī min vienu no senā mistiķa Jāņa no Krusta izteicieniem, aicinot to paturēt savā acu priekšā: "Mūža novakarē mēs tiksim tiesāti tikai pēc mīlestības." Pāvests mums atgādina:
Tuvoties, prast klausīties, dot padomus, mācīt vispirms jau ar savu liecību. Tajā, kā izturamies pret atstumto, kas ir ievainots miesā vai kas ir ievainots dvēselē, parādās mūsu, kristiešu ticamība.