Tas ir Magrits jeb Sirreālisms, "katliņš" un filosofija...
Kolāža: Didzis Kukainis
Atzīšos godīgi - ar sirreālismu neesmu īpaši uz "tu", tādēļ par Renē Magritu neko daudz iepriekš dzirdējis un lasījis nebiju. Varbūt tas arī bija viens no galvenajiem iemesliem pieteikties uz šo grāmatu, lai par šo mākslinieku uzzinātu ko vairāk un varētu ar iespaidiem padalīties arī ar sava bloga lasītājiem. Šī grāmata "Tas ir Magrits" patiešām interesentus ieved jaunu tēlu pasaulē, kā arī iepazīstina ar beļģu sirreālisma pasauli, vēstot ne vien par Magritu, bet arī daudziem citiem mākslas pasaulē zināmiem jaunāko laiku māksliniekiem-sirreālistiem.
Ne tikai Magrita darbi, bet arī daudzas viņa biogrāfijas detaļas ir noslēpumainas un miglā aizplīvurotas. Šajos darbos pavīd savveida mistērijas, savveida svešādums, noslēpumainības aura... Tas pamatojams galvenokārt ar aizraušanos ar Freida idejām, jo, kā raksta grāmatas autore, mākslas zinātniece Olmera, tad "interese par absurdo un nejaušo bija daudz ciešāk saistīta ar zemapziņas teorijām, arī Zigmunda Freida mācību".
Galvenā Briseles sirreālisma atšķirība no franču jeb Bretona sirreālisma bija attieksme pret mūziku. Bretonu mūzika izklaidēja, taču sevišķi neinteresēja, viņš to vērtēja kā pārlieku snobisku, tāpēc neuzskatīja to par lietojamu mākslas formu. [..] Pēc Magrita domām, ja cilvēkam nepatīk mūzika, viņam nevar uzticēties.
Renē Magrits nudien ir bijis neordinārs, ko apliecina ne vien viņa māksla, bet arī viņa īpatnā attieksme pret lietām un tās uztvērumiem. Magritu varētu pieskaitīt pie gleznotājiem-filosofiem, pat savveida psihoanalītiķiem, jo ikkatrs viņa darbs ir kā psihoanalītisks seanss, kuru nepieciešams izprast slāni pa slānim, krāsu pa krāsai. Nekas nav vienkāršs, viss ir komplicēts.
Magrits savus darbus pakļāva filosofiskām, biogrāfiskām, ar mākslas vēsturi saistītām (un par spīti paša iebildumiem) arī psihoanalītiskām interpretācijām. Tomēr tie izvairās no jebkādas noteiktas analīzes.
Magrita darbos varam daudz redzēt kādu sievieti ar aizplīvurotu seju vai arī pret skatītāju pagrieztu muguru - tā ir Magrita māte. Šeit arī parādās savveida psihoanalītiska pieeja šim tēlam, jo Magrita māte, topošajam māksliniekam esot vien 14 gadus vecam, izdara pašnāvību, ielecot no tilta Sambras upē, kur policija to uziet vien pēc 19 dienām.
Neskatoties uz šo traģisko dzīves lappusi, Magrits jau skolas laikā zīmēšanā saņēmis visai augstas atzīmes un 1916. gadā iestājies Briseles Karaliskajā mākslas akadēmijā. Jaunais Magrits bija kaislīgs kinoseansu apmeklētājs, tādējādi daudzos viņa darbos parādās smagais, ekrānu sedzošais sarkanais priekškars, kuram, kā lasām grāmatā, ir bijusi liela ietekme uz daudzu viņa darbu radīšanu. Lasot šo grāmatu, ik lappusē varam piedzīvot, cik tomēr ekscentrisks ir bijis šis mākslinieks, šeit es ar vārdu "ekscentrisks" vairāk domāju "neordinārs savam laikmetam", jo "Magrits izvēlējās īpatnēju krāsu paleti - laikrakstu un citu monohromu reprodukciju melnbaltos toņus un uzkrītošās, pārspīlētās, reklāmai raksturīgās spilgtās krāsas".
Katliņcepure nenoliedzami ir kļuvusi par mākslinieka emblēmu, nostiprinot saikni starp katliņa nēsātāju un neskaitāmām šo cepuru variācijām viņa darbos. [..] Viņš [Magrits] šķita ārkārtīgi elegants.
Arī šīs iezīmes Magritam nāk no vecākiem, jo māte bija cepurniece un tēvs visādi atbalstīja Magrita 'švītīgos' izgājienus, kaut vai "ik svētdienu sacirtoja viņa matus ar loku šķērēm".
Magrits īstenībā ir bijis pretrunu pilns, jo, lai arī rotaļājies ar domu tēliem, psihoanalīzi, dažādām interpretācijām, tomēr savā dziļākajā būtībā tā arī palikdams pret psihoanalīzi visai noraidošs. Dīvaini, vai ne?
Man, piemēram, lasot šo grāmatu un caur to iepazīstot kā beļģu sirreālismu, tā arī Magritu, viņa darbus un personību, nepārtraukti pavadīja doma par Magrita 'ekscesīvo' dabu - noliegt vienu, kaut gan to attēlot savās gleznās, neatzīt formas un to saistību ar esamību, bet tomēr formas raksturot vārdiem un tā joprojām. Jā, nu neesmu es sirreālisma eksperts, to es lieliski apzinos, bet pat Dalī man liekas akceptējamāks un uztveramāks. Lai uztvertu Magritu, vajag kaut kādu visai dīvainu domāšanu, tāds man radies iespaids pēc šīs grāmatas iepazīšanas.
VAIRĀK INFO PAR MAGRITU:
https://www.artsy.net/artist/rene-magritte
Kaut gan šajā vietā faktiski atbildi varētu sniegt grāmatas autore, kura raksta: "Lai izprastu Magrita daiļradi, jāpievēršas fotogrāfijai. Magrita gadījumā unikālais bieži vien bija balstīts reprodukcijā. Daudzi nostiprināja Magrita - mākslinieka ar katliņu - paštēlu, veicinot paša autora saplūšanu ar šā personāža portretiem."
Bieži tikko manāmas, taču būtiskas izmaiņas dažādās darbu versijās liek salīdzināt Magritu ar filosofu, kurš pastāvīgi domās atgriežas pie kādas problēmas vai koncepta. [..] Ja par Magrita darba pamatlementiem var saukt pašcitējamību un cirkularitāsti, šajā gadījumā [paša nāves nojausmas priekšvakarā] tie attiecas uz nākotni, kurā mākslinieks pats vairs nav dzīvs.
