Džorella Endrūsa "Tas ir Rembrants"

Kolāža: Didzis Kukainis (blogeris Didzis)

Rembrants un viņa dzīvesgājums man nav nekāds jaunums, tādējādi šo darbu lasīju kā atsvaidzinošu ekskursu viņa dzīves un daiļrades labirintos. Vidusskolas laikā, kad apguvu mākslas un kultūras vēsturi, jau tad Rembranta māksla bija viena no tām, kas mani īpaši uzrunāja... Lai gan darbos manāmi tumšas nokrāsas toņi, tomēr Rembranta māksla ir dzīva un harmoniju izstarojoša, tā ir pastāvīga un skatītāju uzrunājoša un iesaistoša. Tādu to raksturo arī šī angļu mākslas filosofijas lektores Džorellas Endrūsas sarakstītā grāmata "Tas ir Rembrants". 

---

Lasot un atminoties Rembranta van Reina dzīves līkločus, prātā nāca kāda cita grāmata - Feina de Frīsa sarakstītais romāns "Rembrants", kurš latviski izdots jau tālajā 1961. gadā Latvijas Valsts izdevniecībā un kuru pirms dažiem gadiem izlasīju pāris vakaros. Vecmeistaru, tādu kā Rembrants, Karavadžo, arī Itālijas renesanses dižgaru Rafaēla u.c., māksla un meistardarbi ir tie, kas skatītāju un mākslas baudītāju ieved citā, pārpasaulīgā, pasaulē, kurā staro citāds dzīves mirdzums, kas reizē ir trausls, bet tomēr vienmēr aktuāls. 

Feins de Frīss romānā izsaka viedus un mūzšeni aktuālus vārdus par mākslinieku dzīves savveida traģismu, un tos pilnā mērā var attiecināt uz Rembrantu, kurš savas dzīves laikā, it īpaši, tās nogalē, piedzīvoja absolūtu trūkumu, atstumtību un pamestību: "Patiesībā bezrūpīga dzīve mākslinieku draud vairāk pazudināt nekā raizēs aizvadīts mūžs. Viegla dzīve rada augstprātību, talanta apsīkumu. Māja bija tukša kā izslaucīta. Tajā gadā tas gadījās bieži. Nauda, kas iepriekšējos mēnešos nolija kā zelta un sudraba lietus, izslīdēja caur pirkstiem kā dzīvsudrabs, izkusa kā sniegs pavasara saulē." Jā, tāda bija Rembranta dzīve - it kā slavens un atpazīstams mākslinieks, bet viņš dzīvoja ar tik lielu izšķērdību, iekārojot visu, ko acis redz, ka nemitīgi cīnījās ar parādiem, kreditoriem un naudas grūtībām. 

Viena no Rembranta atpazīstamākajām gleznām noteikti ir "Naktssardze", par kuru Samuels van Hogstrātens atzinīgi izteicies, sakot: "Tik gleznieciska doma, tik satriecoša kompozīcija, un tik iespaidīgi." Un nevar nepiekrist, jo šī glezna ir viena no tām, kas arī man no Rembranta daiļrades ir vistuvākā. Lai gan gleznas haotiskais raksturs arī skatītājos spēj izraisīt apjukumu, tomēr tā ir ainas dramaturģija, kas uzrunā un nevienu neatstāj vienaldzīgo pulkā. Šis un daudzi citi Rembranta darbi spēj aizkustināt ikvienu to uzlūkotāju, tomēr, ak, cik mēs maz spējam nojaust par visām tām traģēdijām, kas plosīja šī mākslinieka dzīvi - bērnu mirstība, sievu aiziešana mūžībā, nemitīgais naudas trūkums... Māksla, kuru novērtē tikai vēlāk, bet kas dzīves laikā gan radīja slavu un ievērību, tomēr nepasargāja no sāpīgajiem dzīves triecieniem... Tik pretrunīga ir Rembranta dzīve un tomēr viņš cīnās, iet līdz galam, maina radošos virzienus, izvēlas radīt tā vietā lai nīkuļotu un nodotos neizbēgamajam liktenim, tādējādi pierādīt savu cīnītāja garu līdz pēdējai mūža dienai.

Šīs Jāņa Rozes apgāda izdotās sērijas par māksliniekiem grāmatas ir teicams ceļvedis un īsais kurss attiecīgā mākslinieka dzīvē un daiļradē, tās vieno bagātīgs ilustratīvais un mākslinieciskais noformējums, kas piesaista ikvienu lasītāju, iespējams, īpaši uzrunājot arī vecākus pusaudžus. Lai gan tekstuālā materiāla arī ir gana, tomēr tas nav nomācošs ar mūsdienu straujajam dzīves ritmam neko neizsakošiem gada skaitļiem, tā vietā katru nozīmīgu mākslinieka dzīves norisi aprakstot un ilustrējot ar grāmatas mākslinieka zīmētu attēlu. Grāmatās ir iekļauti slavenākie mākslinieka darbi un tiem seko būtiskāko nianšu apraksts un darba tapšanas aizkulises, kā arī neliels filosofisks ietvars par iespējamo gleznas kontekstu. Šīs sērijas darbi nudien ir aktuāli ikvienam, kurš vēlas uzlabot savas zināšanas un izpratni par mākslas vēstures būtiskākajiem dižgariem. 

Gabriēls Bucelīns par Rembrantu izteicies kā par "mūsu laika brīnumu" un tas noteikti ir ne velti sacīts. Kad esam tikuši līdz grāmatas beigām, kad, nopūtušies par Rembranta dzīves līkločiem un tās traģismu, esam nonākuši pie Bucelīna vārdiem, redzam, cik gan diža personība un radošs gars ir bijis šis septiņpadsmitā gadsimta nīderlandiešu mākslinieks. Viņš atstājis ap 80 pašportretu un vienmēr jūsmojis par cepurēm, kā raksta grāmatas autore, viņa kroņiem. Un joprojām mēs šo nīderlandiešu grandu atceramies un viņa gleznas atpazīstam, jo dižgaram nav cita apliecinājuma kā vien tas, ka viņa radītā māksla ir izturējusi laika pārbaudi. Tāds, lūk, Rembrants ir, bija un būs - cīnītājs, visu šķēršļu pārvarētājs savā ceļā, neskatoties uz savas dzīves traģismu, ne mirkli nav novērsies no savas nospraustās dzīves mērķu takas.