Domu un talanta spārnotais lidojums jeb Par cilvēka diženumu...
Photo by Álvaro Serrano on Unsplash
Platons, "Dialogi" un tai pat laikā Renesanse, XV gs. un Marsīlio Fičīno (Marsilio Ficino, 1433-1499) - kā tas ir saistīts? Nezinātājs nezina nedz Platonu, nedz kādreiz ir centies lasīt "Dialogus", iepazīdams Sokratu, nedz arī zina, par ko mums jābūt pateicīgiem Renesanses laikmetam vēsturē... Bet tas, tas, kurš zina un apzinās, kādas bagātības un dvēseles spozmi es šeit grasos cildināt un ar savām vājajām vārdu spējām vien nedaudzos teikumos ietvert, tas, iekrampēdamies krēslā, aiz sajūsmas izdvesīs vien nopūtu, sacīdams: "Ir tomēr vēl kāds, kurš arīdzan šos dižgarus un viņu dižo piemiņu cildina..." Mūsdienu (pamatā) vulgārajā un tikai 'pirkt-pārdot' kategorijās tvert spējīgajā sabiedrībā gremdēšanās Renesanses bagātībās un seno grieķu darbos - tas ir ne vien kā svaiga gaisa malks, bet arī dvēseles dziedināšanas eliksīrs, pēc kā neapzināti, bet vajadzīgi slāpst teju ikviens, kuram kādubrīd kā pa sapņiem atnāk apjausma, ka dzīve ir kas vairāk, dziļāk, tālāk, augstāk, pārpasaulīgāk...
Ja man kāds šobrīd jautātu, kādēļ es, lasīdams un apcerēdams Platonu un no viņa mācījušos skolniekus, tomēr izvēlos arī vēl kādās rindās uzrakstīt savus iespaidus, es noteikti atbildētu Platona darbu latviskotāja Ābrama Feldhūna vārdiem, sakot, "neredzu iemeslu neuzticēties lasītājam, kas, ja jau ir ķēries pie Platona [darbu bagātību sniegtās dvēseles valgmes - iespraudums mans, D.K.]", tad acīmredzot ir tāda vēlme apzināties kaut ko vairāk par to, ko rakstīju ievadā, ka ir piedzīvota apjausma par Patieso, Labo un Skaisto.
15. gs. Florences valdnieks Kozimo Mediči grieķu platoniķu ietekmē izveidoja Fičīno vadīto Akadēmiju jeb "Platonica familia", kuras lielākais uzplaukums bija vērojams Lorenco Lieliskā valdīšanas laikā 15. gs. 70.-80. gados un tā "bija kas vidējs starp klubu, zinātnisku semināru un reliģisku sektu". Šajā Akadēmijā darbojās pats Lorenco Lieliskais, della Mirandola un citi gadsimta humānisti. Kā jau mēs zinām, Renesansē atdzima cilvēka ideāla apziņa un arī šeit, Akadēmijā, "darbīgā dzīve atkāpās jaunā vērojuma priekšā" - tika atjaunots teorētiskās dzīves ideāls. Fičīno vadītā Akadēmija stilizēja sevī Platona Akadēmiju, attālinādamies no praktiski politiskās dzīves, kāda tai laikā bija plaši izplatīta Florencē un citos principātos.
Man iepazīstot rakstīto par Fičīno un viņa atstāto domas talantu un filosofisko mantojumu, gribas sacīt, ka viņš ir bijis viens no dižākajiem Renesanses laikmeta domātājiem, kurš ir principiāli uzteicis cilvēka dievlīdzību ne tik spirituālā, bet vairāk reālās dzīves kontekstā. Ieklausieties, par to liecina kaut vai šie Fičīno atstātie vārdi:
"Slavināsim ķermeņa skaistumu, novērtēsim dvēseles skaistumu un centīsimies to vienmēr saglabāt, lai mīlestība būtu tikpat stipra, cik liels ir skaistums. [..] Kur ir skaista dvēsele, tur mēs kaislīgi mīlēsim gara nemainīgo skaistumu. Bet vēl jo vairāk mēs sajūsmināsimies par abu skaistumu savienojumu."
Mums nākas atcerēties un vienmēr turēt tuvā atstatumā platoniskās tikuma mācības un atziņas, uz kurām balstījās ne vien Sokrats, saglabādams varonību līdz pat savai aizstāvības runai, kurā apsūdzēja savus tiesātājus un visu šai pasaulē, kas viņam nebija ētiski pieņemams, kā arī tā turpinādams, iedzerot indi, pirms tam vēl sarunādamies ar draugiem dialogos "Kritons" un "Faidons" (būdams cietumā), bet arī Fičīno ieskatus par Labo, Patieso un Skaisto. Iesākumam atcerēsimies Sokrata svēto pārliecību un mums nākas vien tam nešaubīgi piekrist: "Ar krietnu cilvēku nevar notikt nekas ļauns ne viņa dzīves laikā, ne arī pēc nāves un ka dieviem allaž rūp viņa liktenis." Protams, šeit svarīgi paturēt prātā izpratni par "krietnuma" kategoriju un tā izpratni antīkajā un arī Renesanses laikmetā (par to, kas ir krietnums, ieskatu var gūt, lasot antīkās vēstures profesora Harija Tumana dižo monogrāfiju "Varoņi un varonība Senajā Grieķijā").
Šajā vakarā, pēc ilgiem laikiem atkal ņemot rokās spalvu un rakstot vēstuli kādam sev tuvam draugam, ar lielu sirds mīlestību ieklausījos Fičīno pamācībās un arī Platona "Dialogu" paustajās Sokratam piedēvētajās atziņās, šos vārdus tvēru kā balzāmu, jo tie ir patiesi, labi un skaisti, dvēseli pretī Augstākajam raisoši: "Ir jāapliecina ķermeņa skaistums, taču jāatceras, ka daudz cēlāki skaistuma veidi ir DVĒSELES, PRĀTA un GARA skaistums." Un tieši tālab sev atgādinu par miesas iznīcību un gara, dvēseles nemirstīgo skaistumu, un kā mantru skaitu "Faidonā" rodamos vārdus, citiem ieteikdams rīkoties gluži tāpat: "Neliecies zinis! Cilvēkiem, kas patiešām pieķērušies filosofijai, īstenībā nerūp - citi gan to nemana - nekas cits kā vien miršana un nāve. Un, ja tas tā ir, tad būtu, protams, bezjēdzīgi visu mūžu tiekties tikai pēc tā vien, bet, tam pienākot, just nepatiku pret to, pēc kā paši jau sen tiekušies un kas viņiem tik ļoti rūpējis."
"Mīlošie meklē skaistumu, jo mīlestība ir vēlme baudīt skaisto. Skaistais ir mirdzums, kas piesaista cilvēka dvēseli."