Dzīvot Debesu Valstībā jeb Evaņģēliskie padomi visiem kristiešiem
Photo by Ales Krivec on Unsplash ; kolāža: Didzis Kukainis
Daži, kuri varbūt ir mazāk pazīstami ar kristietību, varētu jautāt - kas tie tādi "evaņģēliskie padomi"? Pamatā, protams, tie ir šie trīs - šķīstības, nabadzības un paklausības solījumi, kurus mēs plašāk pazīstam kā solījumus, kurus dod ordeņļaudis, tomēr šī Reinharda Kērnera grāmata tos izskaidro plašāk un izvērstāk, tekstā skaidri parādot, ka šie padomi attiecas ne tikai uz ordeņa ļaudīm, bet uz ikvienu kristieti. Un otra īpašā iezīme šai grāmatai un šiem padomiem - autors šos padomus skaidro mūsdienīgi saprotamā valodā, izklāstot to plašo (un patieso!) nozīmi, tādējādi tos padarot dzīvus un aktuālus arī mūslaiku kristiešiem.
Nesen klajā nāca pazīstamā vācu karmelīta, priestera Reinharda Kērnera grāmata "Dzīvot Debesu valstībā" jeb Evaņģēliskie padomi visiem kristiešiem. Esot pazīstamam ar citiem šī priestera darbiem, sapratu, ka man nepieciešams iepazīties arī ar šīs grāmatas saturu, to ievērtēt un, atzīmējot būtiskāko, noteikti dalīties arī ar jums, mani draugi un šī bloga lasītāji.
Viens no grāmatā minētajiem spēcīgākajiem un iedvesmojošākajiem citātiem rodams tās beigu daļā, kur autors, atsaucoties uz Rakstiem, saka: "Viņš, bagāts būdams, jūsu dēļ kļuva nabags, lai jūs Viņa nabadzībā kļūtu bagāti" (2 Kor 8, 9) Un tālāk pauž sekojošo:
"Šādai nabadzībai Svētajā Garā cilvēks kļūst līdzdalīgs tikai tad, ja ļauj Jēzum sev uzsaukt: "Uz priekšu! Seko man! Dzīvo kopā ar mani un dzīvo kā es - ar Dievu un cilvēkiem, nabagiem un bagātiem. Tad nabagiem tu kļūsi nabags, arī materiāli, jo viņu posta priekšā tu dalīsies ar viņiem tajā, kas tev pieder. Tad kopā ar nabagiem tu sacelsies pret nabadzību un pret tās cēloņiem. Un gan ar bagātiem, gan ar nabagiem, kas visi ir Dieva cilvēki, tu kļūsi bagāts, patiesi bagāts - tava bagātība ir Dievs, Viņa radība, Viņa cilvēki. Tu kļūsi "Debesu valstības bagāts"."
"No tā, vai šis aicinājums tiks sadzirdēts, ir atkarīga visa Tava dzīve."
Evaņģēlisko padomu gars mums ir kopīgs, neraugoties uz mūsu dažādajām dzīves formācijām un situācijām, kurās dzīvojam. Daudzi no mums, izdzirdot vārdus "dzīvot Debesu valstības dēļ", uzreiz satrūkstās, jo domā, ka tas pieprasa darīt kaut ko speciāli un/vai būt kādā speciālā statusā un formācijā. Nē, draugi, nebūt nē. Mums jābūt vien atvērtiem, draudzīgiem un ar dziļu vēlmi būt patiesiem sava ceļa gājējiem, dzīvojot katram savu dzīvi atbilstoši viņa spējām, vajadzībām, iespējām. Ne Dievs, ne Jēzus mums neprasa vairāk.
"Evaņģēlijā Jēzus mums saka: Dievs tevi bezgalīgi mīl, bez nosacījumiem, pirms jebkādiem nopelniem un neskatoties uz tavām vainām - un: arī tu esi spējīgs mīlēt. Jēzus visiem, kas Viņu uzklausa, grib atvērt acis uz šo Dieva valstības īstenošanos. Viņš saka katram: Tici šim debešķīgajam mīlestības valdniekam un tai mīlestībai, kāda Viņam ir pret tevi. Un tūlīt klāt: Dzīvo no šīs mīlestības, mīli arī tu Dievu un cilvēkus, kas tev ir blakus. Dievs tevī šīs spējas ir ielicis. Izdzīvo jau šodien to, kas kādreiz piepildīsies pilnībā. "Debesu valstības dēļ" nozīmē - tās Dieva valstības dēļ, kura jau tagad ir klātesoša."
Viena no aizraujošākajām vietām šajā darbā ir tik interesanta, ka varētu izraisīt arī interesi tajos, kas kristietībai piedēvē kādu citu garu, ne to, kas tā ir patiesībā, resp., šajā darbā ļoti dziļi ir skaidrots vārds "jaunavība", arī Marijas bezvainīgās ieņemšanas kontekstā. Un, manuprāt, šis vārds šeit ir ļoti pamatīgi un apgaismojoši skaidrots, aplūkojot to no dažādiem rakursiem, bet nezaudējot fokusu uz būtību.
Jēdziens "jaunavība" kristietībā ir pazīstams jau no jūdu tradīcijas, bet ap 11./12. gs., kad parādījās jēdziens "evaņģēliskie padomi", tas tika, atļaušos teikt, noreducēts uz "šķīstību", kādu to saprotam ordeņļaužu un klostera kopienu regulās. Tomēr šim vārdam "šķīstība" / "jaunavība", protams, mūsdienās ir ne visai pozitīva nokrāsa, taču tas ir tikai tādēļ, ka tos neizprotam patiesībā. Kā grāmatā raksta Kērners, "jēdziena "jaunavība" bibliskā nozīme vispirms ir atvērtība Dievam un līdzcilvēkiem, tādējādi arī precētie var būt jaunavīgi." Īstenībā mums uz šiem evaņģēliskajiem padomiem jāraugās kā uz kristieša un kristīgas dzīves ievirzi nekā uz baušļiem vai pamācībām, jo pateicoties tiem, to garam, kādreiz no pirmajiem Kristus mācekļiem sāka veidoties pirmās kristiešu kopienas.
Karmelītu tēvs, priesteris Reinhards Kērners mūsdienu lasītājam saprotamā valodā tulko un skaidro teoloģiskas dabas patiesības, tuvinādams tās reālajai dzīvei, kā arī skaidrodams "garā un patiesībā" Jēzus Kristus atstāto vēsti un garīgo mantojumu, lai mēs tam pietuvotos un iedzīvinātu to savās kristiešu dzīvēs. Domāju, ka patiesam kristietim nav problēmu ar konservatīvu lietu pieņemšanu mūsdienīgākā valodas ietērpā, jo, kā reiz dzirdēju kādā teoloģiskajā diskusijā, tikai tas ir patiess konservatīvisms teoloģijā, kas mainās un pielāgojas mūsdienu cilvēka izpratnei, nezaudējot būtisko jeb kodolu.
Šīs grāmatas lappusēs rodamie teikumi par un ap evaņģēliskajiem padomiem ir kā svaiga gaisa malks sastāvējušā, arī Latvijā, teoloģiskās domas dīķī, tādējādi šo darbu lasot, lasītājs ierauga dziļumu, ar kādu būtu jāraugās uz Svētajiem Rakstiem arī kopumā, ne tikai pantu pēc panta izraujot no konteksta un tad konservatīvi un fundamentālistiski tos interpretējot. Ja sakām patiesi un atklāti, Bībele ir daudz kas vairāk par vardarbības glorificēšanu un tā tālāk - tā ir, it īpaši - Jaunā Derība - kā aka, no kuras smelt un smelt, arī šo evaņģēlisko padomu garā un izpratnē.
Nesen Latviju pāršalca mācītāja Jura Rubeņa atteikšanās no kalpošanas LELB. Šī notikuma kontekstā arī es esmu daudz domājis un netieši iesaistoties šīs rezonanses izplatībā un apcerē, priestera Kērnera grāmatā es saņēmu (laikam!) atbildi. Ieklausieties:
"Mīlestības vēsts skartie nevis zinās ticības patiesības, bet DZĪVOS kopā ar Dievu, kam viņi tic; nevis skaitīs lūgšanas, bet LŪGSIES, izkopjot IEKŠĒJO lūgšanu, nevis "svinēs liturģiju", bet gan liturģijā kopīgi DARĪS JĒZU KLĀTESOŠU. Viņi nevelta sevi kādai sociālai, politiskai vai Baznīcas lietai, bet Dievam un kopā ar Dievu (konkrētiem) līdzcilvēkiem."
Es šajā apskatā galvenokārt izvērsu atziņas par jaunavību jeb šķīstību, tomēr šajā Kērnera grāmatā "Dzīvot Debesu Valstībā" ir nopietns ieskats arī divos citos evaņģēliskajos padomos - paklausībā un nabadzībā. Šajā vietā kāds varbūt sacīs - atkal glorificē nabadzību? Nē, draugi, neviens neglorificē nabadzību un arī šajā darbā tā ir izskaidrota gluži plaši, ne tikai naudas un materiālo līdzekļu trūkumā... Un tieši tādēļ šis darbs man šķiet tik uzrunājošs un varētu būt interesants daudziem, kas ikdienā varbūt nav tik dziļi iekšā kristietībā.
"Jo pasaulē, kurā mēs dzīvojam, patiesību, kādā ceļā tā pie mums arī neatnāktu, izsaka Dievs. Patiesībās, ar kurām mēs sastopamies, Dieva balss, Dieva gudrība un Dieva vārds kļūst konkrēti."
Par paklausību runājot, mani īpaši uzrunāja kāda Kērnera doma, jo tā lielā mērā sasaucas ar manu pārliecību par cilvēka prāta iesaisti teoloģiskās domas un patiesības formēšanā: "Bibliskā nozīmē paklausīgu cilvēku Dievs uztver nopietni, tiek uzrunāti gan cilvēka prāts, gan griba, CILVĒKS DRĪKST DOMĀT UN RUNĀT LĪDZI [izcēlums mans - D.K.], viņš drīkst mācīties no Dieva."
"Paklausībai nav nekā kopīga ar fatālu padevību kādai "dievišķai varai", kura iedveš bailes. Evaņģēlija garā paklausīgs cilvēks apzinās, ka viņš ir vērtība Dieva acīs, un ka Dievs viņu mīl. Tieši tādēļ viņš Dievu uzklausa un Viņam paklausa. Viņš to dara uzticoties, ka, ja arī Dievs tam, iespējams, būs lēmis smagu un sarežģītu ceļu, tad ne tāpēc, lai ļautu tam maldīties vai iet pazušanā, bet gan tāpēc, lai ar to pateiktu kaut ko svarīgu, dziļu un svētību nesošu. Šādā klausīšanā un paklausīšanā vienlaikus parādās jaunavība - mūsu draudzīgā atbilde Dieva draudzībai."
Nonākot līdz grāmatas beigām, lasītājs būs izpratis, ka klosterļaužu solījumi ir ne tikai akceptējami un saprotami arī parastajā ikdienas sadzīvē, bet tiem ir arī cita, dziļāka un plašāka, nozīme un skaidrojums, kas pārsniedz mūsu līdzšinējās izpratnes robežas. Lasītājam vairs neradīsies šaubas, ka Dievs viņu patiesi mīl un ka katram mums ir devis iespēju dzīvot evaņģēlisko padomu garā - šķīstībā, paklausībā un nabadzībā. Un ne tādā izpratnē, kādā mēs par to domājām līdz šim, bet gan plašā, dzīvinošā un iekšējo pasauli un Dieva uztveri ietverošā universā.
Tēvs, lai notiek Tavs prāts! +