Ko mēs iegūstam, kad kļūstam vecāki jeb Vilhelms Šmids "Rimtums"
Kolāža: Didzis Kukainis (blogeris Didzis)
Lai gan pats vēl neesmu pārāk vecs (vismaz pats tā neuzskatu!), tomēr kļūšanu aizvien vecākiem un vecākiem mēs savā dzīves gājumā piedzīvojam itin visi un tādēļ gribot negribot, bet par to nākas un pat vajag aizdomāties un apsvērt, kā līganāk un skaistāk novecot. Situācija pasaules telpā gan nav šādai domai draudzīga, jo mūsdienu 'skrejošā' sabiedrība novecošanu uzskata par savveida slimību, ar kuru jācīnās 'par visām varītēm', nemitīgi slavinot jaunības kultu un ne tikai, attīstot kosmetoloģijas līdzekļus un iespējas, meklējot visvisādus brīnumlīdzekļus, lai tikai izskatītos un ārēji būtu nevainojami... Bet cilvēks ir galīgs un mirstīgs, lai kā arī necenstos ārēji izskatīties jauneklīgs, pat āda tomēr ar laiku zaudē savu elasticitāti jeb turgoru un notiek daudz izmaiņu arī mūsu ķermeņu iekšienē, mūsu iekšējos orgānos... Kā nonākt pie rimtuma, sadzīvot ar dzīves plūduma neizbēgamajām izmaiņām un piešķirt jēgu novecošanai - tie ir tikai daži no jautājumiem, uz kuriem vācu filosofs Vilhelms Šmids meklē un arī rod atbildes šajā darbā "Rimtums".
"Esmu gatavs priecīgi pieņemt to, kas nāks, lai visus spēkus veltītu iespējai dzīvot rimti, cik nu tas ir iespējams: vienkārši akceptēt, nevis oponēt, nedz izdaiļot, nedz teikt ko sliktu, vienkārši ņemt vērā visu to, kas atrodas starp atvieglinājumiem un apgrūtinājumiem, skaisto un briesmīgo, ne caur rozīgām brillēm, nedz arī caur tumšām, bet caur iespējami skaidrākām, jo skaidrs skats uz lietām taču ir tā lielā privilēģija, pie kuras tiek, kļūstot vecākam!"
Man gribētos šos vārdus novēlēt ikkatram izdrukāt, pielikt pie gultas redzamā vietā un, ik rītu mostoties, skaļi sev nolasīt... Vieni no skaistākajiem vārdiem, kurus esmu pēdējā laikā lasītajās grāmatās ieraudzījis! Jo mūs ikvienu ik dienas vēro Nāve - ".. pagājušais laiks beidzies, nākamais uzmācas, nāve tuvojas". Mēs nemitīgi tiekam konfrontēti ar mūsu mirstīgās esamības reālijām, lai mēs iedziļinātos un saprastu, kas mums ir darāms, kas mums ir jāpaspēj, kad mums jārimstas un jādzīvo tuvojošās dzīves norieta fāzē. Saprotu, tas ir grūti mūsdienu seksualizētajā un jaunības kulta 'pseidovērtību' pārņemtajā pasaulē, tomēr arvienu atrodas filosofi un dzīves domātāji, kas mūs aicina 'piezemēties' un aizdomāties par mūsu pašu iznīcīgo dabu un šo domu sākt akceptēt kā savveida dzīves moto.
Ļoti grūti šo grāmatu 'tā vienkārši ieteikt', jo, kā jau rakstīju, mūsdienu ļaudis tikpat kā nemaz neko nevēlas dzirdēt par novecošanu, kaut gan pastāv lieliska iespēja novecot skaisti, ar šarmu, izbaudot šo procesu, ja vien, protams, nevajā smagas slimības, absolūts nespēks un nespēja tvert un baudīt dzīves novakari cilvēka cieņu nedegradējošā veidā un formā. Un šī grāmata sniedz daudzas atziņas arī man, kurš ir savos mazliet pāri 30 gados - sava rimtuma un sirdsmiera dēļ, ļauj jaunajiem (resp., līdz 20+) baudīt dzīvi tā, kā viņi uzskata par pareizu, jo "viņiem ir visas tiesības gūt SAVU pieredzi un sliktas pieredzes gadījumā viņi var no tās mācīties". Abrīnojama atziņa, bet, ak, cik gan grūti īstenojama, jo mēs taču visi citi visu zinām labāk nekā tie jaunie, vai ne?
"Mācīties sadzīvot ar savu vecumu kļūst par jaunu uzdevumu, lai izveidotu mākslu no tā, kas reiz bija kaut kas pašsaprotams: art of aging, nevis anti-aging, - māksla kļūt vecākam, lai sadzīvotu ar šo procesu, nevis lai dzīvotu pret to. Dzīvesmāksla, apejoties ar kļūšanu vecākam, var palīdzēt tikt galā ar izaicinājumiem, ko sagatavojusi šī fāze, lai dzīve būtu skaista un apstiprināšanas vērta, pat ja ne paša dzīve šajā laikā, tad tomēr dzīve kopumā."
Rindu pa rindai dodoties cauri "Rimtuma" atziņu pilnajām rindkopām, jāatzīst, ka šis Vilhelma Šmida darbs patiesi var kalpot, autora vārdiem sakot, kā "10 soļu rokasgrāmata uz rimtumu, turklāt rimtu rimtumu, nevis uzspēlētu un dīžīgu...", jo "daba dod priekšroku lēnam novecošanas procesam: šādi tiek laiks stāvēt līdzās pieaugošajai dzīvei, nodot pieredzi un gūt jaunu pieredzi". Autors turpina, sacīdams:
"Dzīvot saskaņā ar šo jēgu, izsakoties floriski, nozīmē ziedēt sev un citiem tik ilgi, cik vien to spēj vairāk vai mazāk neiznīdējams augs, piekrītot arī noziedēšanai. Svinēt dzīvi, kamēr tā, paša un visa dzīve, turpinās, arī ārpus savējās. Piedzīvot dzīves briedo pilnestību un rimti pieņemt tās laicisko robežu."
Filosofija un domāšana par dzīves lielajiem izaicinājumiem, šīs grāmatas kontekstā runājot, par grandiozu un skaistu novecošanas prasmi man nekad nav šķitusi kāda sapņaina un teorētiska spriedelēšana, bet gan reāla, klātesoša dzīves esamības sastāvdaļa, pret kuru iestāties un cīnīties, mazākais, ir muļķīgi. Filosofija, arī domāšana par vecumu un tuvojošos nāvi nav nekas abstrakts - tai vajadzētu būt ikviena domāšanas centrā. Jā, reāli centrā, nevis perifērijā atstumtai vai vispār ārpus domāšanas un dzīves redzesloka izstumtai idejai. V. Šmids grāmatā sniedz nudien viedu atziņu, kas ikvienu 'nedomātāju' atsviež atpakaļ realitātē - "veci kļūst pat tie, kas mūžam bijuši jauni; būtu gudrāk jau laikus meklēt un atrast tam piemērotas telpas, iztēloties iespējamos stāvokļus un tiem atbilstīgās vajadzības". Protams, ne jau nu gluži 20 vai 30 gadu vecumā, arī ne 40 un 50, bet vēlākā vecumposmā gan... Bet mums ir jādomā par novecošanu un mēs nedrīkstam vieglprātīgi izturēties pret fenomenu, kuru piedzīvoja mūsu visu paaudžu priekšteči un piedzīvosim arīdzan mēs.
Mana vēlme ir šo grāmatu nodēvēt par "vieda cilvēka bibliotēkas vienu no pīlāriem" - tā ir neliela, bet dziļi pārdomāta, tā nav uzmācīga, tā ir vaļsirdīga, bet arī intensīva dzīves situācijas apzināšanās rokasgrāmata. Autors dažviet izsakās tik koncentrēti, ka teju varētu nopublicēt disertāciju ar izklāstu un apceri par vienu vai otru no autora izteikumiem. Un nekas nav aizmirsts, draugi - grāmata ir konsekventa savā vēstījumā, konsekventa arī izteikumos... Autors Vilhelms Šmids soli pa solim apcer dažādus novecošanas aspektus un konsekvences, kurām sekot un pie kurām pieturēties. Piemēram, viena no šādām konsekvencēm ir, mūsdienās gan dikti nīsta, bet.. IERADUMI... Jauniem cilvēkiem gribas aizvien ko jaunu, bet principā bez ieradumiem mēs nevaram skaisti novecot, tādēļ nevajag tos nepamatoti nopelt un nicināt!
"Saskaņa ar dzīvi ļauj gūt pārsvaru pār visām vecuma grūtībām," - tā autors raksta netālu no grāmatas beigu daļas. Autoraprāt, gaišs un dzīvespriecīgs rimtums neizslēdz nelielu skumīgumu un veco labo melanholiju (nejaukt ar "depresiju" kā klīnisku diagnozi!) brīdī, kad dodamies pie miera, izjūtot dziļu pateicību par šo dienu un tai pat laikā sērīgumu, ka tā pagājusi. Bet, tāda ir visu dižo filosofu mācība un skola, "kā gūt pēdējo balansu, līdzsvarojot to visu ar tumsnējām sērām, ka no tā jāatvadās".
Man īpaši tuvas bija šīs nelielās grāmatiņas pēdējās lappuses - 9. un 10. solis jeb "Attieksme pret nāvi, lai spētu ar to sadzīvot" un "Pārdomas par iespējamo dzīvi pēc nāves". Mani ļoti uzrunāja kāds vieds teikums, kurs skan šādi: "Ne tikai dzīve, bet arī nāve ir interpretācijas jautājums." Un man nākas viedajam filosofam piekrist - visa mūsu dzīve un arī lielie esamības jautājumi aivien ir un paliek vien mūsu katra paša interpretācijas par minētajām tēmām un ne tikai tām. Par visu. Viss ir interpretācija. Man, gribot negribot, nākas piekrist arī citam autora formulējumam par nāves kā fenomena jēdzīgumu un vietu mūsu esības ciklā: "Nāve pārtrauc katras atsevišķās būtnes dzīvi un šādi rada vietu jaunai dzīvībai [..] tā, ka tā ar svaigiem spēkiem var ķerties pie jaunu iespēju realizēšanas, pie veco problēmu jaunas risināšanas vai atkārtoti neveiksmīgas risināšanas."
- "Nāve ir vārti uz transcendences, pasaulīgi vai reliģiozi izprastas, pieredzi. Nav svarīgi, kā tas ir īstenībā: galu galā runa taču nav par zināšanām, neviens cilvēks to nevar droši zināt, runa ir par interpretāciju, kuru katrs veic pats sev, balstoties uz ticamību (kas viņam atskāršams) vai estētiku (kas viņam šķiet skaists). Tad pieņēmums par transcendenci katram cilvēkam var kļūt par dzīves patiesību."
- "Ķermenis pārstāj eksistēt dotajā formā, taču visas tā sastāvdaļas transformējas citās formās. Ar dvēseles enerģiju varētu būt līdzīgi, un, tā kā enerģija nenoveco, dvēsele jau dzīves laikā novecojošā ķermenī vēl ilgi var justies jauna."
- "Un kamdēļ tas viss? Kas ir visas būšanas jēga? [..] Cilvēka dzīves jēga varētu būt - izmēģināt visas cilvēkbūšanas iespējas; katram cilvēkam - izmēģināt vienu vienīgu vai dažas iespējas, jo kam vairākam jau dzīves laikā nav laika. [..] Atsevišķās cilvēka dzīves jēga varētu būt individuālais devums pilnīgai dzīves iespēju izvēršanai, pat ja runa ir tikai par niecīgu devumu, kas pašam cilvēkam šķiet kaut kas nenozīmīgs: es esmu viena no iespējām, kas bagātina dzīvi, tā ir manas dzīves jēga - no sākuma līdz pašām beigām."
Draugi, iesaku šo darbu izlasīt ar atvērtu sirdi un atvērtu prātu, nebaidieties, jūs sastapsiet viedu dzīves ceļvedi un sirsnīgu iedrošinājumu skaisti dzīvot un daiļi, līgani novecot.. jo katram cilvēkam ir dzīves jēga, kaut tikai būt par vienu no tām iespējām, kas bagātina apkārtējo pasauli! Būšana un mūsu katra esme ir dziedinošs balzāms mūsu tuvajiem un apkārtējiem, lai mēs dziedinātos no viņiem un viņi no mums brīžos, kad piedzīvojam dzīves savainojumus. Apdomāsim to! Rimtumā un mierā. Svētīgi un.. lai izdodas sasniegt dzīves rimtumu, mīļie, draugi un lasītāji!