22 filmas, 1 grāmata un maģiski reālais režisors...

Kolāža: Didzis Kukainis (blogeris Didzis)

Šķiet, ka ar tik apjomīgu un gan kinovēsturiski, gan biogrāfiski intelektuāli piepildītu grāmatu sastopos pirmoreiz un tas pat zināmā mērā ir labi, jo nav un nebūs jāsalīdzina. Šo grāmatu iepazīt vēlējos vien aiz tā iemesla, ka lielākā daļa no režisora Jāņa Streiča filmām faktiski ir kļuvusi par tautas kultūras neatņemamu sastāvdaļu un ikvienam sevi cienošam latvietim diezin vai sagādā problēmas tās atpazīt, kad tiek citētas jau teju folklorizējušās frāzes no šīm kinofilmām, vai ne, draugi? Režisors Streičs un viņa 22 filmas, to maģiski reālistiskais dzīves vēstījums tad nu ir arī pamatā šai kinematogrāfiski-biogrāfiskajai grāmatai, kuru sarakstījusi kinokritiķe Daira Āboliņa.

Man, protams, nākas atzīties, ka es pat dažas filmas nezinu un neesmu tās redzējis, piemēram, "Līvsalas zēni" un vēl kādas, bet šī grāmata kā izglītojošs resurss man sniedza daudz savdabīgas, bet ļoti interesantas informācijas par šo kinematogrāfisko šedevru tapšanu, aktieru sastāvu, filmas uzņemšanas finesēm un režisora mērķi un dažādos veidus, kā nonākt tieši pie tāda rezultāta, kādu viņš vēlējās. Neesmu spēcīgs filmu kritikā, vairāk balstos uz rakstītā vārda vērtēšanu, tādēļ mani īpaši uzrunāja grāmatas autores sarunas intervijas veidā ar Režisoru par un ap filmām, tajās atklājās Streiča dzīvesgudrība, mērķtiecīgums, nerimstošais pozitīvisms un ticība - gan, ka izdosies viss iecerētais, gan ticība aktieru spējām un talantiem, gan ticība dzīvei, bet pāri visam - latgaliski nesatricināmā ticība Dievam kā visu lietu kārtotājam. Uzrunājošs un iedvesmojošs piemērs!

Es jau vispār par daudz ko sajūsminos un par Streiča zināmākajām filmām arīdzan, bet šīs grāmatas kontekstā raugoties, mani tās intervijas sajūsmināja, jo tajās tāda dzīvesgudrība un viedas atziņas jaušamas... Sāku lasīt interviju par filmu "Tikšanās uz Piena Ceļa", tur izlasu šīs divas atziņas un sāku aizdomāties, līdz atceros, ka jāturpina lasīt. Ieklausieties: "... karš kā tā pati dzīve, tikai paradoksālos apstākļos" vai, piemēram, šis citāts: "Tā sajūta ir fantastiska, ka pēc tavas komandas atdzīvojas kara tehnika - žvadz un dārd metāls, zeme rūc un dreb, benzīna dūmi kā vīraks ceļ tevi debesu augstumos... Gandrīz kā Dievs jūties!" Ir jau cilvēcība arī jaušama, vēlme paust to savu lielo ieguldījumu tajā visā kara batāliju veidošanas procesā, tas nenoliedzami, bet - tāda ir dzīve - dzīve ir karš un karš ir dzīve, ko padarīsi!

Trīs fantastiskākās lietas, kas ir atrodamas šajā grāmatā. Parunāsim par tām nedaudz. Pirmā. Pirmā fantastiskā lieta šajā grāmatā ir INTERVIJAS. Dzīvas sarunas. Tajās rodama tā īstā, patiesā filmas dzirksts. Izlasot režisora vēstījumu, noteikti, ka šīs 22 filmas ikviens no mums skatās un skatīsies ar pilnīgi citām acīm, kaut gan, domājams, padomju mentalitātē dzīvojušajiem filmu konteksts "iekrīt acīs" uzreiz... Zinām jau zinām kāpēc ;) Tāpēc, ka tā ir faktiski ikdiena tanī laikā, lai gan stipri vien pārspīlēta, bet tā jau ir mākslas un kino būtība - paspilgtināt un padarīt "acīs krītošāku" to patiesību... Otrā lieta - BIOGRĀFIJAS DETAĻAS. Daudzās sarunās rodamas īstas un neviltotas, Jāņa Streiča paša stāstītas, savas dzīves un gājuma biogrāfiskas detaļas, gluži kā autobiogŗāfijā. Personiskums un saruna ar lasītāju ir tā vērtība, ko vismaz man sniedza šī grāmata. Un trešā fantastiskākā lieta šajā darbā - VIZUĀLAIS MATERIĀLS. Grāmata burtiski ir piepildīta ar vizualizācijām - kadri no filmām, kadri no aizkulisēm, filmu plakāti, režisora Streiča privātarhīva fotogrāfijas, filmēšanai izmantoto tērpu skices, programmiņu attēli un skices, kā arī scenogrāfijas skices dažviet. Šīs trīs lietas šo grāmatu padara par nozīmīgu kultūrvēsturisku ieguldījumu Latvijas kultūrvēstures mantojumā, jo ir tas klātbūtnes efekts un vēstures nezūdamības, nepazaudēšanas sajūta. Vismaz man tāda noteikti radās grāmatas materiāla iepazīšanas gaitā.

Kā jau savā feisbukā rakstīju, tad "šī grāmata ir izcila dāvana inteliģentiem cilvēkiem Ziemassvētkos un/vai jubilejas reizēs, viņi pratīs to novērtēt! Patiešām iesaku!" Tad nu domāju, ka diezin ko daudz neizplūdīšu slavinājumos, jo grāmata nudien ir vērtīga un ievērības cienīga, kuru iesaku, vien šī nelielā apskata nobeigumā dažas interesantas atziņas no sarunām ar Režisoru:

"Universālas formulas, kā uztaisīt filmu, kas kļūst par saktu pie tautastērpa, nav. To nezina arī Jānis Streičs."

"Un man prātā ienāk viena sena Ķīnas teiksma par to, ka iesākumos cilvēki nav pazinuši nāves bailes, jo nomiršana bija skaista - starp dzīvību un nāvi novilkta robeža, cilvēks to pārkāpj, sāk virmot un mirdzēdams izgaist. Tas izskatījies tik vilinoši, ka cilvēki bariem gājuši uz šo robežu, lai izbaudītu neparasto pārdzīvojumu. Dievi nobijās, ka tā var aiziet nebūtībā viss cilvēku dzimums, un robežas vietā nolaida neziņas un baiļu priekškaru." (No sarunas par "Limuzīns Jāņu nakts krāsā" pēdējo kadru - Mirtas aiziešanu - kas arī dzīvē aktrisei Lilitai Bērziņai bija pēdējais kadrs, 245. lpp.)

"Bērni vēl ir mazi, bet pieaugušie, kas rausta šo pasauli, ir apjukuši, nodzērušies un naivi. Tas ir par mums." (Par filmu "Aizaugušā grāvī viegli krist", 323. lpp.)