Vai tu proti sarunāties? Pieci evolucionāra dialoga principi
Kolāža: Didzis Kukainis
Atziņas ņemtas no Jura Rubeņa grāmatas "Viņa un Viņš" (156. - 158. lpp.)
Mūsdienu integrālais domātājs Tomass Šteiningers formulējis piecus evolucionāra (jo jebkurš patiess dialogs ir pārveidojošs un attīstošs!) dialoga principus, kurus centīšos īsi paskaidrot. Tie mūsdienu cilvēkam var labāk palīdzēt veidot telpu jēgpilnai sarunai. Kā rīkoties, lai saruna mūs patiešām aizvestu pie jaunām atziņām, jaunas kvalitātes, jauniem risinājumiem, bet nebūtu tikai veco ideju atkārtošana?
- Patiess dialogs rodas, ja esam vairāk ieinteresēti tajā, ko vēl nezinām, nevis tajā, ko jau zinām.
Tā ir gatavība dzirdēt radikāli. Gatavībā dzirdēt to, ko negribi, slēpjas pozitīvs potenciāls. Radošais ir jaunajā, ko tu vēl nezini. Ja vēlies tikai jau zināmā apstiprinājumu, tad sarunai ir maza jēga. Dialogā mēs nevis darbojamies viens pret otru, bet kopīgi meklējam dziļāku redzējumu, nereti ko tādu, ko vēl nesaskata neviens no mums. Katram no mums ir ļoti svarīgs jautājums: kāda ir tava attieksme pret atšķirībām un dažādību? Atšķirīgais un dažādais, protams, rada spriedzi, bet ir nozīmīgs izaugsmes līdzeklis.
- Ir viegli kļūt pārāk intelektuālam vai pārāk personiskam. Dialogu raisa mūsu kopīgā interese par to, kas saturiski un apziņas laukā rodas starp mums.
Interesei jābūt pievērstai tam, kas atrodas sarunai pa vidu un rodas apziņas laukā. Svarīgi sarunas laikā arī neaizmirst, ka šajā brīdī man ir attiecības ar kādu. Būt pārāk intelektuālam nozīmē pazaudēt saiti ar dzīvo cilvēcisko pieredzi. Mēs drīkstam pārrunāt akadēmiskus, filosofiskus saturus, bet tiem jābūt saistītiem ar reālo un patieso tagad un šeit.
Attiecības ir dzīva realitāte (to nedrīkst aizmirst!), kas jāuztver un jāattīsta šinī mirklī. Būt pārāk personiskam nozīmē ļaut uzmanībai novirzīties uz atsevišķā cilvēka gadījumu un pazaudēt plašāko "mēs" telpu. Tas nozīmē, ka sarunā es bieži vairāk reaģēju nevis uz otru, bet uz to, kas atbalsojas "manā filmā". Sarunas mērķis ir nonākt pie plašākas telpas par katra cilvēka personisko dzīves telpu. Lai caur mums varētu atspīdēt lielāka un plašāka patiesība.
- Patiesa ieklausīšanās otrā ļauj kopīgi attīstīt sarunu, kas mūs savstarpēji veido. Patiesa klausīšanās ļauj mums sastapties aizvien plašākā sapratnē.
Patiesa ieklausīšanās veido jaunus dzīves modeļus. Tā motivē pārspēt savus gatavos spriešanas un uztveres modeļus, reakcijas. Ja cilvēki ir gatavi relativizēt savus uztveres un domāšanas modeļus, viņi nonāk dziļākā savstarpējas apzināšanās laukā. Tam, neapšaubāmi, vajadzīga liela drosme.
Dialogā divi cilvēki kopīgi veido kaut ko jaunu. Lai tas izdotos, izšķiroši svarīgi būt pazemīgam, gatavam jauniem, negaidītiem pavērsieniem. Patiesa dialoga iznākums nekad nav iepriekš prognozējams! Patiess dialogs nozīmē, ka tu iesaisties procesā, kuru nekontrolē. Līdz ar to tu nezini, kā šis process tevi ietekmēs, mainīs, kurp aizvedīs. Ja tas ir patiess dialogs, tu nevari iepriekš zināt, kāds tu no dialoga telpas iznāksi. Tāpēc dialogs ir tik riskants un ļoti maz cilvēku ir tam gatavi. Dialogs tev nepieder, tev tajā ir jāpiedalās.
- Katra saruna dzīvo no mūsu aktīvas līdzdalības. Pat tad, ja tu šobrīd nerunā, paliec kopā ar citiem cilvēkiem un ar sarunu. Iesaisties!
Dialogā nepieciešama iesaistīšanās, aktīva rīcība. Tā ir ilūzija, ka nepiedaloties vari sevi no kaut kā pasargāt. Nē, tava neiesaistīšanās kopīgajā laukā veido "melno caurumu". Nav iespējams paslēpties savā privātajā telpā. Svarīgs ir tikai viens: vai tu esi šeit tiešām klātesošs? Tev nav jārunā, ja nav ko teikt, bet tu vari būt uzmanīgs, enerģētiski iesaistīts notiekošajā, klatesošs. Tevi neviens nevar aizvietot!
- Katrs dialogs atrod savu patieso nozīmi, ja atzīst sevi par lielāka dialoga daļu.
Katrs dialogs iegūst savu jēgu, ja saprot, ka ir daļa no lielāka dialoga. Tas ir tā sauktais holona princips. Mana dzīve ir lielākas Dzīves daļa. Tāpēc tā ir svarīga! Savas dzīves uzdevumus un izaicinājumus es saprotu tikai tad, ja apzinos, ka esmu lielā Esības procesa daļa. Katrā dialogā (ja cilvēki spēj patiesi vienoties) runa ir ne tikai par mums un mūsu interesēm, bet arī par tiltiem un vienošanos, ko meklē un pēc kā ilgojas visa pasaule. Mēs mācāmies sarunāties ne tikai sevis, bet pasaules dēļ.
Visbeidzot, katrā dialogā jāatceras Kena Vilbera teiktais, ka neviens cilvēks vienā reizēnespēj savu pasaules uzskatu vai viedokli paplašināt vairāk par 5%. Nemēģini vienā sarunā pateikt visu, ko zini, vai gribi pateikt otram cilvēkam! Daudznozīmīgos jautājumos tas reti kad dod produktīvu rezultātu. Ja centīsies otram cilvēkam vienā reizē pavēstīt pārāk daudz jaunā, uztiept pārāk plašu skatījumu, viņš, visticamāk, sadusmosies vai izbīsies un noraidīs visu. Pacietība un uzticēšanās "maziem solīšiem" nereti ir izšķiroša, lai saruna izdotos.