Lai, kad nospiestu fotoaparāta pogu, jūsu fotogrāfija ir jauka...

26. marts, 2017 pl. 15:40,

Par fotogrāfiju? Un Tu, Didzi? Jā! Bet ar vienu īpašu iezīmi - es runāšu par mūžīgo fotogrāfiju. Pēdējo. Ikviena mūsu dzīvē. To, kura ir tik ārkārtīgi svarīga, svarīgākā no visām fotogrāfijām. Un kurai mēs pozējam itin visi. 100% visi. Tā ir fotogrāfija, kuru uzņem Dievs caur mūsu nāves rokām. Lai, kad nospiestu fotoaparāta pogu, jūsu fotogrāfija ir jauka... Pasaulē plaši pazīstamā nāves un miršanas eksperte, doktore Elizabete Kiblere-Rosa reiz sacījusi: "Nāve ir tikai pāreja no šīs dzīves uz citu eksistenci, kur vairs nav sāpju vai ciešanu. Šīs zināšanas man palīdz pārdzīvot pašas zaudējumus un sēras..." Lai arī mums šis bloga ieraksts palīdz augt un kļūt apzinātākiem un pieņemošākiem pret neizbēgamo, lai nenobīstamies un "lai fotogrāfija ir jauka".

Mani tā uzrunāja šis salīdzinājums ar fotogrāfiju, ka nolēmu to likt kā virsrakstu šim ierakstam. Kā jūs domājat, kas ir autors šiem vārdiem? Neviens cits, kā dižais skolotājs Sai Baba. Stāsts par šiem vārdiem ir šāds: "Nāves Dievs nepaziņo, kad ieradīsies pie cilvēka. Viņš nav fotogrāfs, kurš pirms pogas nospiešanas saka: "Uzmanību! Vai esat gatavs?" Ja vēlaties, lai jūsu portrets debesu galerijā būtu glīts, ir jābūt pievilcīgai stājai, pozai un smaidam - visam jābūt skaistam, vai ne tā? Tāpēc esiet gatavi "klikšķim" dienu un nakti, Viņa vārdam vienmēr jābūt uz lūpām un apziņai jāstaro. Lai, kad nospiestu fotoaparāta pogu, jūsu fotogrāfija ir jauka." Brīnišķīgs stāsts, brīnišķīgs salīdzinājums.

Braiens L. Veiss savā darbā "Mīlestība nekad nebeidzas" raksta: "Mēs visi šeit skolojamies. Piedzimšana? Ja mēs nekad pa īstam nenomirstam, tad mēs nekad arī pa īstam nepiedzimstam. Mēs visi esam nemirstīgi, dievišķi, neiznīcināmi. Nāve nav nekas cits kā iziešana pa durvīm ārā uz citu telpu. [..] Mēs "skolu" pabeidzam un mums tā jāatstāj. Mums pieder viss pasaules laiks, lai mācītos un aizmirstu. Mēs esam nemirstīgi, mēs esam bezgalīgi, mums piemīt tāda pati daba kā Dievam." Draugi, nav lielāku maldu par šiem, ja atsakāties saskatīt to, kas atrodas acu priekšā. Jo to nevēlamies redzēt. Tad arī nāve un miršana ir asarains pasākums un mēs plēšam sev matus. Ja apzināmies un saskatām dzīves būtisko, mēs esam mierīgi un sagatavoti. Tur ir tā būtiskā atšķirība. Tādēļ - būsim sagatavoti!

Mūsdienās daudzi ārkārtīgi bieži runā par "atmošanos", par "atmodinātu personību" vai "atmodinātu dvēseli". Kas tas ir un kā šie termini sasaucas ar nāves tematiku, jūs vaicāsiet? Pavisam tieši. Nāves apzināšanās un dzīves dzīvošana nāves apzinātībā ieved personību jaunā dimensijā. Varētu sacīt tā - kas nedomā par nāvi un to neapzinās, tas nedzīvo dzīvi! Braiens Veiss sacījis: "Tāds dvēseles līdzinieks, kurš ir tuvumā sasniedzams, bet nav atmodies, ir traģisks raksturs un var būt par cēloni lielām ciešanām. "Neatmodies" nozīmē, ka šāds cilvēks neredz dzīvi pietiekami skaidri, neizprot eksistences daudzos līmeņus. "Neatmodies" nozīmē, ka tāds neko nezina par dvēseles dzīvi. Parasti atmodai traucē prāts, kas pārņemts ar ikdienu." Mums jāatceras, ka lielākais un vissvarīgākais ceļojums norit iekšienē. Tas ir visgrūtākais ceļš, vissāpīgākais ceļojums. Tāpēc daudzi no tā atsakās, to nogrūž perifērijā, cerēdami, ka bez tā iztiks. Nē, draugi, ceļojums uz atmošanos ir caur apzinātību un dzīvi nāves apzinātībā. Mēs esam atbildīgi par to, vai kaut ko iemācāmies. Šo atbildību nevar "piespēlēt" kādam citam, to nevar mums nodot kāds cits, nedz skolotājs, nedz guru. Dieva valstība ir mūsos. Ikvienā.

"Nāve, būdama neredzams brīnums, ir ļoti netverama," saka Dīpaks Čopra savā darbā "Dzīve pēc nāves". Rūmī, dižais persiešu svētais, nāvi ir salīdzinājis ar kāzām: "Nāve ir mūsu kāzas ar mūžību." Lasot Dīpaka Čopras darbu, zinu, ka daudzi svētā sašutumā to visu aizraida kā ļaunumu un sātana maldus, tomēr jāatzīst, ka mūsdienās pat zinātne daudz ko no šādos darbos par dzīvi, nāvi un pēcnāves dzīvi rakstītā un minētā atzīst par iespējamu esam vai patiešām eksistējošu, tādējādi es mudinu ikvienu lasītāju tomēr nenoraidīt visu šeit rakstīto kā blēņas vai maldus.

Mums ikvienam piedzimstot, ir dots kāds mērķis un viens no lielākajiem un cēlākajiem mērķiem ir šis - iemācīt šiem sapņojošajiem, sev dārgajiem cilvēkiem, kā pamosties, kā dzīvot un kā mirt, lai nekas nebūtu nokavēts, veltīgi un skumji. Lūk, lielākais no mūsu dzimšanas uzdevumiem!

Kā citā vietā Čopra saka: "Pēcnāves dzīve būs tikpat mulsinoša kā tagadējā dzīve tiem cilvēkiem, kas ir atrauti paši no sevis. Viņi neizprot cēloņus un sekas. Viņus plosa atsvešinātības, vientulības, mocīšanās, likteņa spēlēšanās, bezkontroles vai ļaunprātīgas izmantošanas sajūtas. Apjukuma miglā viņi nespēj uzņemties atbildību par savu motivāciju un vēlmēm, un pēcnāves dzīve viņus biedē vai mulsina." Kādēļ tā? Amerikāņu rakstniece Bronija Vēra, autore darbam "Piecas lietas, ko cilvēki visbiežāk nožēlo pirms nāves", savā darbā sniedz pastarpinātu atbildi: "Patiesībā mēs esam diezgan pakļāvīgas, viegli ietekmējamas būtnes. Lai gan mums ir dota iespēja domāt pašiem ar savu galvu un brīva griba dzīvot tā, kā liek sirds, vide uz mums atstāj milzīgu iespaidu, it īpaši līdz brīdim, kad sākam izvēlēties savu dzīves ceļu no labāk apzināta viedokļa." Viedi un dziļi patiesi vārdi, vai ne?

Mums ikvienam ir ļoti, ļoti, ļoti jāstrādā pie savas apzinātības un atmošanās, tādējādi ļoti būtisks ir galvenais orientieris - Dievs. Bez Dieva un Viņa apzināšanās mēs nevaram iziet pa savas šaurās prāta ierobežotības vārtiem uz daudz plašāku apziņas sfēru. Mums jāatceras, ka, kā sacījis viedais Jogananda, "nāve nav iznīcība. Patiesībā tas ir tikai pagaidu stāvoklis - tās nav eksistences beigas, drīzāk pāreja no mainīgās, neglītās matērijas sfēras uz bezgalīga prieka un daudzkrāsainas gaismas valstību."

Atcerēsimies to un ikkatru dienu dzīvosim Dievā, "lai, kad nospiestu fotoaparāta pogu, jūsu fotogrāfija ir jauka."