..Medicīna ir labi sagatavojusies dzīvei, bet ne nāvei jeb "Būt mirstīgam"..
Attēlā: grāmatas vāka fragments
Jau labu laiku palēnām iepazīstu šo grāmatu, kuru sarakstījis Hārvarda Medicīnas skolas pasniedzējs, ķirurgs Atuls Gavande. "Būt mirstīgam" ir grāmata, kas, manuprāt, būtu jāiepazīst un jāizlasa ikvienam, jo tā liek mums paraudzīties ar citām acīm uz nāves un miršanas neizbēgamību mūsu ikviena paša pieredzē, kas kādā brīdī sekos vai pienāks. Kā lasām grāmatas apakšvirsrakstā, tā vēsta "par medicīnu un to, kam patiešām ir nozīme pašās beigās". Jā, nudien, "Būt mirstīgam" ir viena no autora bestselleriem, kas gana zinātniski, bet tomēr ne pārmēru izgaismo dzīves būtiskākās lietas un parāda cilvēka cieņu neaizskarošu aiziešanu mūžībā. Tā kā kādu savu dzīves laiku esmu veltījis ļoti nopietnām medicīnas studijām, strādājis arī neatliekamajā palīdzībā un paliatīvajā aprūpē, kur ir nācies saskarties ar nāves fenomenu, šī grāmata sniedza arī man vēl papildus izpratni par nāvi, miršanu un cilvēka cienīgu dzīvi mūža pēdējos mirkļos. Tā, manuprāt, ir šīs grāmatas dziļākā vēsts.
Mēs ikviens zinām, ka nāve nav kāda medicīniskas dabas neveiksme. Nāve ir normāla. Tā ir dzīves sastāvdaļa. Kā grāmatas priekšvārdā vēsta autors, tad "nav iespējams izbēgt no dzīves traģēdijas, kuras būtība ir tāda, ka mēs sākam novecot jau no dzimšanas brīža." Un mums ar to nākas samierināties, tādēļ, manuprāt, šī grāmata ikvienam lasītājam var sniegt jaunu pieredzi un ieskatu tajā, kā norisinās novecošanas process un kā mums ikvienam neizbēgami tuvojas tas brīdis, kad dosimies mūžībā. Šajā grāmatā šī pieredze ir skarta arī no mūsdienu medicīnas iespēju un tehnoloģiju puses, kā arī lasāms ieskats un informācija no veco ļaužu sociālās aprūpes skatupunkta, kas ir ļoti svarīgi, jo daudzi no mums ikdienā līdz šīm lietām un norisēm pat neaizdomājas.
Šī grāmata stāsta par mirstīguma pieredzi mūsdienās - par to, kā jūtas būtnes, kas noveco un mirst, kā medicīna ir vai nav mainījusi šo pieredzi un kā priekšstati par to, kā uztvert mūsu dzīves galīgumu, ir sagrozījuši realitāti. [..] Es ticu, ka, atbīdot noslēpumainības plīvuru un raugoties no tuva attāluma, cilvēks var rast skaidrību tajā, kas viņam šķiet ārkārtīgi mulsinošs, savāds vai biedējošs. Šī grāmata unikālā veidā lasītāju "noliek uz lāpstiņām" ar savu atklāto tiešumu un atklātajām nākotnes prognozēm, kas skaidri izgaismo novecošanās procesu, bet par ko neviens nevēlas nedz domāt, nedz kur nu vēl lasīt un runāt. Jā, tas tā patiešām ir mūsdienu 'pasaulē! Grāmatas vēstījums ir ļoti tiešs, atklāts, vietumis pat skarbs, bet - tāda ir novecošanās realitāte, kas beidzas ar nāvi. Mūsdienu medicīnizētajā pasaulē daudziem šķiet, ka viņi nemūžam nemirs, jo ir taču dažādas tehnoloģijas, atdzīvināšanas un dzīvības uzturēšanas iekārtas, tomēr izlasot šo darbu, domas noteikti mainīsies, jo vecums, novecošanās un sava mirstīguma apzināšanās un pieņemšana ir patiesas personiskās brīvības un neatkarības signāls apkārtējiem. "Būt mirstīgam" un autora dažādie izcili izvēlētie piemēri izgaismo dažādas, ja tā var sacīt, novecošanas un sava mirstīguma pieņemšanas taktikas, tomēr viena no būtiskākajām atziņām, ko izlasīju šajā darbā un kas ir šīs grāmatas lielākais lepnums, tā skaidro "kā padarīt dzīvi dzīvošanas vērtu, ja esi vājš un nespēcīgs un vairs nespēj gādāt par sevi". Ja kāds jautātu: kādēļ? Atbilde slēpjas trešās nodaļas iesākumā: "Tā nav nāve, kas iedveš bailes vecajiem ļaudīm. Viņus biedē tas, kas varētu notikt īsi pirms nāves, - dzirdes, atmiņas, labāko draugu, ierastā dzīvesveida zaudēšana."
Bailes no slimības un vecuma ir ne tikai bailes no zaudējumiem, kas būs jāpārcieš, bet arī bailes no izolācijas. Apzinoties, ka dzīve ir tuvu noslēgumam, cilvēki neprasa daudz. Viņi netiecas pēc lielākas mantas. Viņi netiecas pēc lielākas varas. Viņi tikai lūdz atļauju, ciktāl tas iespējams, turpināt iezīmēt savu dzīvesstāstu šajā pasaulē - izdarīt izvēli un uzturēt sakarus ar citiem saskaņā ar savām personiskajām prioritātēm. Mūsdienu sabiedrībās mēs esam paraduši uzskatīt, ka nevarīgums un atkarība izslēdz šāda veida autonomiju.
Es pats diezgan daudz esmu strādājis ar vecajiem ļaudīm, gan pirms medicīnas studijām, kad vēl studēju Norvēģijā, strādāju kā brīvprātīgais vietējā veco ļaužu aprūpes namā nodaļā, kur atradās pacienti ar Alcheimera slimību, gan arī vēlāk, jau medicīnas studiju gados - gan ar vecajiem ļaudīm paliatīvās aprūpes nodaļā, gan daudz esmu sniedzis palīdzību, strādājot neatliekamajā palīdzībā, tāpat ir nācies strādāt arī mājas aprūpē, tādēļ šīs vecuma problēmas un raizes ir ļoti pazīstama tēma. Šo grāmatu lasīju "no iekšpuses", pilnīgi izprotot novecošanās fenomenu un mirstīguma apzināšanos. Lai gan grāmata nav bieza monogrāfija, tajā ir vien nelielas astoņas nodaļas, tomēr tā sniedz, manuprāt, diezgan izcilu skatījumu uz šīm lietām.
Kad atklājas dzīves trauslums, cilvēku ikdienas mērķi un motīvi pilnībā mainās. Visu nosaka perspektīva. nevis vecums.
Izcila veco ļaužu aprūpe ir ietverama vien pāris vārdos. Un tā tas patiešām arī ir. Mūsu sabiedrībai joprojām pietrūkst šīs vienkāršās izpratnes, kā raksta autors, "izprast mirstoša cilvēka vajadzību pēc ikdienas atbalsta un sabiedrības un palīdzēt sasniegt viņa pieticīgos mērķus". Jā, vecajiem ļaudīm nav nekā svarīgāka par māju sajūtu, par mājām, kurās viņš pats organizē savu dienaskārtību, par dažiem draugiem un par dažām visbūtiskākajām izklaidēm. Jā, pareizi sapratāt, arī senioriem ir vajadzīgas izklaides, lai tie pilnvērtīgi izdzīvotu savu novecošanās procesu, nevis tikai jauniešiem, lai tie izdzīvotu savu skaisto un vētraino jaunības maksimālismu. Ikvienam, kuram ir kontakts ar senioriem vai ir kāds aprūpējamais, jāsaprot, ka esam mudināti nefokusēties uz mirstīguma faktu, bet līdz tam izdzīvot un svinēt dzīvi atbilstoši vecā cilvēka vēlmēm un vajadzībām, arī - ikdienā. Svarīgs ir šis atbalsts, komunikācija un dzīves dzīvošana - tāds ir šīs grāmatas galvenais vēstījums.
Cilvēkiem nepieciešams gan privātums un sabiedrība, gan elastīgs dienas ritms un ierasta kārtība, kā arī iespēja veidot sirsnīgas attiecības ar apkārtējiem. Tad cilvēks teiks: "Te es jūtos kā savās mājās."
Lasot šo darbu, pārdomāju un apcerēju, cik gan būtisku izpratni šī grāmata spēj sniegt - izpratni par patiesajām dzīves vērtībām, kas nav naudā izmērāmas, bet gan uzlabotā pašapziņā, uzlabotā veselībā un dzīvespriekā. Grāmata, kas runā par novecošanos un mirstīgumu, dāvā prieku ikvienam cilvēkam, jo tā palīdz apzinātāk dzīvot dzīvi, dzīvot to šeit un tagad, jo ikviens no mums sāk novecot līdz ar mūsu nākšanu pasaulē, tādēļ - mēs visi esam ieinteresēti paaugstināt savu dzīves kvalitāti, tikai mums jāvēlas iedziļināties dažos fenomenos un tos izprast, lai pilnvērtīgāk izdzīvotu savu esību šeit, uz šīs pasaules, blakus saviem mīļajiem.
Vienīgais veids, kā panākt, lai nāve nebūtu bezjēdzīga, ir uzskatīt sevi par daļu no kaut kā lielāka: par daļu no ģimenes, kopienas, sabiedrības. Ja tā nav, mirstīgums izraisa tikai šausmas. [..] Kad atvēlētais laiks tuvojas beigām, mēs visi meklējam mierinājumu vienkāršos priekos - citu cilvēku sabiedrībā, ikdienas ieradumos, garšīgā maltītē, saules staru pieskārienā sejai. Ieguvums, kaut ko krājot un sasniedzot, mūs interesē mazāk nekā iespēja vieņkārši būt. Rodas patiesa vajadzība atrast iemeslus ārpus sevis, kas piešķirtu dzīvei jēgu un darītu to vērtīgu.
Līdz šim esmu daudz domājis par nāvi, par mirstīgumu, gan filosofiskā, gan medicīniskā, arī teoloģiskā nozīmē, tomēr nākas piekrist, ka mirstīgums un nāves apzināšanās nav lieta, ko pieņemt un saprast var vienas dienas vai vienas sarunas laikā. Arī šīs grāmatas kontekstā, tuvojoties grāmatas nobeigumam, autoram sarunājoties ar kādu kolēģi, viņa izsaka izcilu frāzi, kuru nudien ir vērts iegaumēt: "Sava mirstīguma apzināšanās un medicīnas ierobežojumu un iespēju izpratne ir process, nevis pēkšņa apskaidrība". Ne velti šī grāmata ir ieteicama ne tikai tuviniekiem vai ikdienas parastajiem lasītājiem, bet arī kapelāniem, garīgajiem vadītājiem, aprūpes, sociālajiem un medicīnas darbiniekiem.
Šī grāmata sniedz būtisku uzziņas materiālu par to, ko un kā vēlas vecie cilvēki, seniori, kā viņi vēlas novecot un arī nomirt. Tomēr, ne vien vecie ļaudis, bet arī tie, kuriem ir atklātas neārstējamas slimības, kā paildzināt viņu dzīvildzes kvalitāti ne kvantitāti, jo to praktiski nemaz nav iespējams paveikt. Ne velti iesākumā rakstīju, ka grāmata ir skarbas patiesības un viedu atziņu pilna, jo tā ieved mūs ikvienu jaunā pasaulē - kā dzīvot pilnvērtīgi, kā kvalitatīvi uzlabot dzīvi mirklī, kad esi saņēmis ziņu, ka laiks tuvojas beigām. Šī grāmata beigu daļā runā par medicīnas patiesajiem mērķiem mirstīguma un novecošanās kontekstā, tātad - par ārstēšanas un dzīvildzes procesa vadītājiem, ja tā var izsacīties.
Tomēr arī autors norāda un es viņam piekrītu, ka "mūsu atbildība medicīnā ir atcerēties, ka pacienti ir tikai cilvēki. Cilvēki mirst tikai vienu reizi. Viņiem nav pieredzes, uz ko paļauties. Viņiem vajadzīgi ārsti un medmāsas, kuri ir gatavi smagām sarunām un var pastāstīt par savā praksē pieredzēto, kuri palīdzēs cilvēkiem sagatavoties nenovēršamajam un vienlaikus izvairīties no institucionāla ieslodzījuma, ko īstenībā vēlas tikai nedaudzi no viņiem." Šī grāmata "Būt mirstīgam", kuru ir sarakstījis ķirurgs Atuls Gavande ir tieši tāda, tajā ir sarunas ar ārstiem un medmāsām, ar piemēriem un skarbo realitāti, kas 'var palīdzēt ikvienam dziļāk izprast nenovēršamo novecošanas un mirstīguma fenomenu un to pieņemt kā dzīves skarbo realitāti. Patiesībā cilvēki vēlas drosmīgas sarunas, bet cik no mums tādām ir gatavi vai zinoši? Lūk, avots, kur smelties drosmi runāt un zināšanas par to, ko un kā runāt - grāmata "Būt mirstīgam"!
Tomēr nepieciešamība izvēlēties nezūd nekad. Dzīve sastāv no izvēlēm, un tas ir nepārtraukts process. Tiklīdz esi pieņēmis kādu lēmumu, pienākusi kārta nākamajai izvēlei. [..] Tikai tagad es biju sācis saprast, ka cilvēkam atvēlētā laika galīguma apzināšanās var būt arī dāvana.
Novecošana un slimība parasa vismaz divu veidu drošsirdību. Pirmā ir drosme skatīties acīs realitātei par savu mirstīgumu - drosme uzzināt patiesību par to, no kā jābaidās un uz ko var cerēt. Šāda drošsirdības pakāpe ir diezgan grūti sasniedzama. Mums ir daudz iemeslu vairīties no tās. Bet vēl biedējošāka ir otra veida drosme - drosme rīkoties saskaņā ar uzzināto patiesību. Problēma ir apstāklī, ka gudrais ceļš bieži vien ir neskaidrs. Cilvēkam jāpieņem lēmums, kas ir svarīgāk - viņa bailes vai cerības?