Tas Jēzus, kuru nepazinu...
Attēlā: grāmatas vāka fragments
Sērens Kirkegors par Dieva maigo pieskārienu rakstīja: "Visuvarenība, kuras roka var tik smagi gulties pār pasauli, var arī padarīt savu pieskārienu tik vieglu, ka radība iegūst neatkarību." Mēs, cilvēki, esam rīcības brīva radība, ne Dievs, nedz Jēzus mums sevi neuzspiež. Un tomēr domājot vairāk, mēs tik ļoti gribētu, lai šī Visuvarenība satriec mūsu šaubas, satriec mūsu skeptiskos draugus, kā arī visas ļaunuma impērijas, karus un šausmas šeit, uz zemes, bet... tas nenotiek. Jo pamatojums tam ir viens vienīgs: "Dieva satriecošā iestāšanās par cilvēka brīvību ir tik absolūta, ka viņš deva mums varu dzīvot tā, it kā viņš neeksistētu, iespļaut viņam sejā, piesist viņu krustā." Dieva vara un Viņa Dēla mīlestība pret radību un šo pasauli ir balstītas uz faktu, ka TIKAI MĪLESTĪBA spēj izsaukt pretmīlestību. Jā, vara spēj uzspiest paklausību, bet tieši mīlestība ir tas, kādēļ Dievs mūs ir radījis.
"Tas Jēzus, kuru nepazinu" - šī Filipa Jensija grāmata mums rāda citādu skatījumu uz Jēzu. Skatījumu, no kura smelties spēku un iedrošinājumu savai dzīvei, lai to paceltu augstākā dimensijā. Kā reiz kāds ir sacījis, tad laikam vēsturē nav pētītākas un aprakstītākas personas par Jēzu. Un tomēr - lai arī cik daudz grāmatu un materiālu par Jēzu es nebūtu lasījis, aizvien no jauna lasot kādu darbu par Jēzu, es saprotu, ka Viņa dievišķās personības starojums caur katru rakstnieku pie mums nonāk citā, jaunatklātā rakursā. Atminoties dogmatiku, mēs zinām, ka Dievs ir līdz galam neizzināms, taču caur katru jaunu darbu par Jēzu mēs ieraugām jaunu Dieva majestātes dimensiju. Man gribētos sacīt, ka šajā darbā atklātā Dieva dimensija rāda un vēlreiz apliecina, ka Dieva priekšā nevajag baidīties, Viņš nav tirāns un vergturis. Dievs mīl brīvas personas, dāvādams ikvienam neizmērojamu cieņu, lai katrs pats Viņu uzmeklētu un vēlētos nodibināt personiskas attiecības caur Dēlu.
Absolūti ideāli un absolūta žēlastība [..] es atgriezos pie Jēzus un atklāju, ka tā caurstrāvo visu viņa mācību evaņģēlijos un jo īpaši Kalna sprediķī. [..] Jēzus nekad nepiezemēja Dieva Ideālu. Taču šis pats Jēzus saudzīgi piedāvāja absolūtu žēlastību. Jēzus piedeva. Žēlastība ir absolūta, nelokāma, visaptveroša. Tā attiecas pat uz tiem cilvēkiem, kuri pienagloja Jēzu pie krusta. [..] Jēzus sacīja šos [Kalna sprediķa] vārdus ne jau tāpēc, lai iemītu mūs dubļos, bet lai mums pateiktu, kāds Dievs ir. Dieva raksturs ir Kalna sprediķa izejas punkts.
Mūsdienu bezprincipu sabiedrībai Jēzus ir tāds pats traucēklis, kāds Viņš bija pirmā gadsimta pasaulē. Jēzus neiederas mūsu plānošanas, steigas un precizitātes laikmetā - tā varētu domāt daļa sabiedrības. Tomēr, ja uzmanīgi paraugāmies uz Viņa vēsti, mēs ieraugām kaut ko vairāk. Vairāk nekā sabiedrība spēj pieņemt un saprast. Tā ir Mīlestība, kas nesteidzas, tā ir cieņa pret IKVIENU cilvēku, tā ir nemitīga noliekšanās pie vājā, vajātā un nesaprastā... Jēzus, kuru nepazinu - tā varētu izsaukties ikviens, kurš varbūt pirmoreiz paņems rokā un izlasīs grāmatu par Dievu, kuru piesitām krustā. Un mēdzam sist aizvien. Joprojām. Ik dienas.
Šajā grāmatā ikviens uzmanīgs lasītājs ieraudzīs sevi. Jā, tieši tā - sevi. Jo neviens no mums nav tik perfekts, lai nepakļautos tiem pašiem kārdinājumiem, kurus Jēzum izteica tuksnesī. Jēzus tos atraidīja. Bet mēs, ak, cik bieži tiem pakļaujamies. Cilvēks nemitīgi alkst pēc panākumiem, mantas, slavas, naudas - kārdinājumiem, kurus tik neatlaidīgi mūsu vidū sēj "nezāļu sējējs" un kas faktiski izraisa visas 21. gadsimta slimības un ciešanas, kā morālas, tā fiziskas. Mēs gan esam naski norādīt uz visām pasaules problēmām un tiecamies meklēt kādu "malējo", vainīgo, uz kuru visu novelt, un tomēr mums nāktos atcerēties, ka mums ir dota brīnišķīga dāvana - BRĪVĪBA, kuru mums vajadzētu izmantot visu kopējam lielākam labumam kā labiem saimniekiem, bet kā rīkojamies mēs? Vai mēs paši, neprazdami pārvaldīt brīvību, nevedam sevi postā? "Jēzus, kuru nepazinu" - grāmata, kas sarakstīta par Jēzu populārzinātniskā un reizē arī cieņpilnā valodā, un kura atklāj mums jaunas cilvēciskas dimensijas, rosina domāt un ved pretī vispirms jau mums pašiem - spēt atpazīt un pretoties kārdinājumiem, lai saglabātu radībai sniegtās brīvības dāvanu!
Filips Jensijs caur darbu "Tas Jēzus, kuru nepazinu" ikvienam lasītājam parāda, ka pēc iespējas plašāk jāatsakās no jebkāda legālisma, jāpieliek tam punkts, jo Dieva priekšā IKVIENS no mums, cilvēkiem, esam vienādi, mēs visi esam izmisuši un meklējam, un tiecamies pēc Mīlestības. Un tas arī ir vienīgais stāvoklis, kurš mums ir piemērots, kas esam atkrituši no absolūtā Ideāla. Kā piebilst Jensijs, "mums neatliek nekas cits kā iekrist absolūtās Žēlastības drošības tīklā". Šī ir grāmata tieši par to - kā iekrist šajā Dieva visaptverošās beznosacījuma Mīlestības un Žēlastības tīklā!
