Dzīves izaicinājumiem pretim stājoties jeb Mācība, ko gūstam, ļaujot salauzt sirdi...
Foto: interneta dzīles, google.lv
Lielākā vai mazākā mērā ikviens no mums ir piedzīvojis kādreiz tādu fenomenu, ko apzīmējam ar tādiem vārdiem kā "salauzta sirds". Varbūt, ka ir vēl kāds apzīmējums, bet es tā uzreiz nevarēju iedomāt vēl kādu un šeit minēt. Bet, kā jau vienmēr tas ir bijis, tad pārdomas inspirēja kāda vieda atziņa, ko šodien izlasīju portālā draugiem.lv. Un šī atziņa kaut ko ļoti būtisku vēsta, par ko mēs runāsim visās šajās pārdomās: "Ikviens cilvēks, kurš uzrodas mūsu dzīvē, ir skolotājs. Kāds māca mums būt spēcīgākam, kāds - gudrākam, kāds māca piedot, kāds - būt laimīgam un priecāties par katru nodzīvoto dienu. Kāds vispār mums neko nemāca - vienkārši lauž mūs, bet arī no tā mēs iegūstam pieredzi. Cieni ikvienu cilvēku, lai arī tas uzradies tikai uz mirkli. Jo, ja tas uzradies, tad tam vien jau ir kāda nozīme." Lai gan mēs par šo vārdu autoru nezinām gandrīz neko un tomēr - viņa vārds ir O'sensei Morihei Ueshiba. Pie tā mēs arī paliksim šo vārdu autorības sakarā un dosimies tālāk apcerē par lauztām sirdīm un to sniegto/gūto mācību.
Foto: no interneta dzīlēm, google.lv
Bija nakts, kad lasīju Lamas Ole Nidāla un arī Viņa Svētības Dalailamas darbos "iemetu acis", un notika kas pavisam negaidīts - reālajā dzīvē piedzīvoju to, ko sauc par apgaismību. Es nesaku, ka kļuvu par Budu, bet man daudz kas kļuva skaidrs, sapratu, kas kādēļ notiek, izpratu cēloņu - seku likumu, un, protams, sapratu arī to, kādēļ man apkārt ir viens vai otrs cilvēks. Liktenīga nakts man tā bija. Un tā izmainīja visu. Itin visu. Izpratni, attiecības ar cilvēkiem, vēlmes, sajūtas, skatu nākotnē, dzīves ritmu, nākotnes notikumus, to sasaisti ar pagātni un tā tālāk. Kā es smejoties saku, tad pēc nedaudz vairāk kā astoņiem gadiem beidzot esmu nokārtojis dzīves doktorantūras eksāmenu un kļuvis par pilntiesīgu dzīves izpratnes zinātņu doktoru... ;) Tas, protams, nav gluži nopietni, jo tādas iespējas šai dzīvē nav, bet - manā mazajā brīnumpasaulītē tāds doktora grāds ir iespējams! :)
Foto: no interneta dzīlēm, google.lv
Viena no šīm mācībām, ko perfekti sapratu, izpratu un jau arī pielietoju, ir aprakstīta šajos Paulu Koelju vārdos - tā ir piedošana, spēja piedot saviem pāridarītājiem, tiem, kuri, kā teiktu budisti, tevi māca: ".. atriebjoties mēs labākajā gadījumā kļūstam tādi paši kā mūsu ienaidnieki, bet piedodot mēs izrādām lielāku gudrību un inteliģenci." Jā, patiesi, spēja mācīties un iemācīties piedot, tas liecina par mūsu augstsirdību un mūsu augstāku inteliģenci pār tiem, kuri mums nodara pāri un/vai salauž sirdi, atstājot mūs vienus ar visām brūcēm, kurām jāmeklē dziedināšana... Individuālā veidā, tas gan! Nav vienotas receptes šādiem gadījumiem - ja kāds tādu piedāvā, teikšu godīgi, viņš melo, liekuļo un ir absolūts šarlatāns.
Foto: no interneta dzīlēm, google.lv
Mani vienmēr ir saistījušas lielas un garīgi spēcīgas vēsturiskas personības, tostarp, senie grieķu un romiešu filosofi, jo, lai gan mūsdienās arīdzan ir cilvēki, no kuriem var ietekmēties, no kuru sacītā var mācīties, bet... bet ir viens bet - tā laikam personiska iezīme, ka saista senie, antīkie autori, jo neviens vēl nav tā spējis pasacīt kaut kādas atziņas, ka tās aizskar sirdi un tur dziļi nomitinās - tādi vīri kā Seneka, Platons, Plūtarhs vai arī Buda, kurš pārstāv austrumu virzienu apmēram tai pat dzīves laikā... Tā ir dižena vērtība, ko Radītājs (Creator mundi) sniedz daudziem, bet tik maz to apzinās un pieņem par savu dzīves vienu no pamatvērtībām - studēt, iepazīt tos darbus, kuros pausts nemirstīgs vēstījums, kas ir vienīgā vērtība šai viegli gaistošajā pasaulē. Seneka savās vēstulēs Lucīlijam par ētiku par augstākajām vērtībām (laimi) saka sekojoši: "Mūsu augstākajai laimei nav vietas miesā: patiesi noturīgi, mūžīgi labumi ir prāta dāvātie; tie nevar ne izzust, pat ne samazināties, sarukt." Lūk, patieso vērtību mērs - to nezūdamība. Ja vien mēs izvēlamies patiesās vērtības nevis gaistošās...
Turpinām ar Senekas sacīto: "Nekas tā nepalīdz slimniekam, nespirdzina viņu vairāk kā draugu mīlestība. [..] Neviens nevar ilgi just stipras sāpes. Tā to ir iekārtojusi daba savā lielajā mīlestībā pret mums: sāpes ir vai nu paciešamas, vai īslaicīgas. [..] Pats nožēlojamākais ir tas, kas zaudē drosmi mirt un nav arī drosmes dzīvot." Tagad, rakstot šo apceri un lasot šos vārdus, saprotu, ka tas tā patiesi ir. Augstākie spēki stāv man klāt un uzšķir īstos vārdus īstajā brīdī, lai tos saprastu, apcerētu gan pats, gan nodotu tālāk citu prātu apcerēšanai. Patiešām, kā jau sacīju, Radītājs un daba par mums gādā ik mirkli, neļaujot mums ilgi ciest un sāpēt - tā sniedz spēju saprast piedošanas jēgu un būtību, un tad tu sniedz piedošanu, un iestājas vispārējs miers sevī un tajos, kuriem piedod. Dievs, dod visiem tādas iespējas iziet cauri tai pieredzei un sajūtām, kādas es piedzīvoju. Tik daudz ko iegūt vienas nakts laikā - apžēliņ', kas par laimi tā!
Foto: no interneta dzīlēm, google.lv
Un tā - ļaujoties dzīves, dabas un Radītāja plāniem un iekārtotajai dzīves plūsmaI, ir piepildījušies Alberta Einšteina sacītie vārdi: "Es nekad nedomāju par nākotni. Tā pietiekami ātri nāk pati." Lūk, nākotne ir izvērtusies pilnīgi neplānota, par to varētu rakstīt dikti un daudz un tomēr - šai brīdī paklusēšu. Protams, nākotni jau savā veidā varētu arī ietekmēt, bet - es ļaušos plūsmai, kā sacīt, un plūdīšu tā, kā dzīvei labpatīkas... Tādēļ jau senāk sacīju - nezinu, kas un kā būs, bet riskēšu. Kaut neesmu vairs tīneidžers, kurš ļaujas avantūrām, kas mēdz būt nedrošas un bīstamas, bet tomēr es atļaušos riskēt un turpināt dzīvot ar prieku un uzticēšanos - tos neļaušu sev nozagt nevienam!
Foto: no interneta dzīlēm, google.lv
Un, visbeidzot, nodošu jums vēl kādu Senekas vēstījumu, kas var noderēt situācijās, kad kāds salauž jūsu sirdi vai rada kādas citas, it kā nepārdzīvojamas, ciešanas: "Raudāt vai neraudāt nav tāds negods kā izlikties raudam: lai asaras līst pašas no sevis; tās lej arī mierīgi, nosvērti cilvēki. [..] Arī sāpēs pastāv zināma pieklājība; tā gudrajam jāievēro. Nesaprātīgiem cilvēkiem kā prieks, tā skumjas plūst pāri malām. Uztver neizbēgamo mierīgu prātu! [..] Dzīve nav ne labums, ne ļaunums: tā ir vieta labajam un ļaunajam."