Beznosacījumu mīlestība - tā ir Ceļš, Patiesība un Dzīvība...

Foto: atrasts internetā, google.lv

Reizumis ir labi un svētīgi ļauties garīgai iedvesmai un Dieva vadībai, arī jautājumā par to, par ko būtu aktuāli izsacīt savu viedokli vai uzrakstīt kādu bloga ierakstu, ar kuru varētu pamudināt cilvēkus uz garīgo jautājumu apcerēšanu. Tā arī šodien ļāvos garīgai inspirācijai no Augšienes, mēģinot apcerēt man tik mīļo un tuvo Dieva beznosacījuma mīlestības un ikviena cilvēka pieņemšanas tēmu. Pēkšņi man iešāvās prātā, ka neesmu tā padziļinātāk ielūkojies pāvesta Franciska pirmajā apustuliskajā pamudinājumā "Evaņģēlija prieks" (Evangelii gaudium). Tā nu tvēru pēc šī pamudinājuma, ļāvos Kunga vadībai un nu top kādas nebūt pārdomas par Viņa mūžīgo un neatņemamo beznosacījuma mīlestību pret mums, ikkatru no saviem bērniem. Manuprāt, beznosacījuma mīlestība un tās īstenošana vispirms jau pret sevi un pēc tam arī pret saviem līdzcilvēkiem, tieši tā ir Ceļš, Patiesība un Dzīvība. 

Protams, es neesmu pāvestam stāvējis blakus un es nezinu to, kādu tieši kontekstu viņš savā apustuliskajā pamudinājumā ir vēlējies ievietot, tomēr, man šo dokumentu lasot, gribas sacīt, ka šo to atzinīgu es saskatu un uz to tad arī balstos, sludinot Evaņģēlija vēsti tiem, ar kuriem man sanāk tieša vai kāda nebūt pastarpināta komunikācija, arī ar šī bloga starpniecību tai skaitā. Āfrikāņu bīskaps Dezmonds Tutu reiz ir minējis, ka viņš labāk nonāk ellē kopā ar tiem, kurus ir bez nosacījumiem mīlējis, nekā viens pats svētlaimīgās debesīs. Tad nu es kā reiz vēlreiz apliecinu, ka es arīdzan domāju līdzīgi, tādēļ es labāk mīlu un tieku mīlēts bez nosacījumiem, un dodos kopā uz elli ar saviem draugiem nekā viens, pareizs un sterils, nonāku svētlaimīgās debesīs, kur man nav draugu. Bet tā kā tādas elles nav, tad - mēs visi nonāksim Mūžībā, kur visi tiksim bez nosacījumiem Dieva mīlestībā un žēlastībā aprūpēti.

Pēc manas izpratnes, beznosacījuma mīlestība savu vislielāko svaru iegūst tad, ja tā tiek pausta mīlestībā un savstarpējā dialogā. Dialogs ir abpusēja siržu saziņa - viens vēlas paust un sniegt mīlestību, otrs to vēlas izprast, sadzirdēt un saņemt. Pāvests Francisks "Evangelii gaudium" 142. punktā izcili raksturo dialoga būtību: "Dialogs [..] īstenojas, pateicoties priekam sarunāties, un nes konkrētu labumu tiem, kas izsaka savu mīlestību vārdos. Tas ir labums, kas pastāv nevis lietās, bet pašos cilvēkos, kuri dialogā atdod sevi viens otram." Uz Ceļa var nonākt tikai caur beznosacījuma mīlestību - vēloties sniegt mīlestību un vēloties to saņemt, tā abpusēji pilnveidojoties un savstarpēji bagātinoties. Ja dialogā nav abpusējas mīlestības, tad tas nav patiess dialogs un tādējādi nav iespējams sadzirdēt Kristus vēsti. Mums derētu par to aizdomāties.

Man ir ļoti skumji, kad redzu, kā daudzi cilvēki, lai attaisnotu savus aizspriedumus un stereotipus, ņem rokās Bībeli, šos kristiešu svētos rakstus, izrauj no konteksta kādu pantu un sāk ar to "slānīt" nabaga kādu sociālo grupu. Bet Bībele nav izprotama pa vienam pantam, Bībele ir kontekstuāli saistīta grāmata - Jaunā Derība nav iedomājama bez Vecās Derības un otrādi, ir nepieciešama ne vien teksta, bet arī kultūrvides un attiecīgā aprakstītā laikmeta vēstures, arheoloģijas un ģeopolitiskās situācijas apzināšanās. Ja fragmentu citē un izmanto bez šīs izpratnes, tad, kā tanī pašā pamudinājumā 147. punktā raksta pāvests, "teiktais būs tikai dažādu nesaistītu ideju summa". Jo "Bībeles teksts ir divus vai trīs tūkstošus gadus vecs, tā valoda ļoti atšķiras no tās, ko lietojam šodien un pat ja mums šķiet, ka saprotam vārdus, kas pārtulkoti mūsu valodā, tas vēl nenozīmē, ka pareizi saprotam, ko ar tiem gribēja sacīt hagiogrāfs." Tikai atceroties šo un savā ikdienas tuvākmīlošā kristieša dzīvē to īstenojot, mēs caur Ceļu, kas ir Jēzus, varam nonākt pie Patiesības un caur to - pie Dzīvības!

Ja teksts rakstīts, lai mierinātu, to nevajadzētu izmantot, lai labotu kļūdas; ja tas rakstīts, lai pamudinātu, to nevajadzētu izmantot, lai pamācītu; ja tas rakstīts, lai mācītu kaut ko par Dievu, to nevajadzētu izmantot, lai skaidrotu dažādus teoloģiskus viedokļus; ja tas rakstīts, lai aicinātu uz slavēšanu vai misionāriem uzdevumiem, neizmantosim to, lai informētu par jaunākajām ziņām. (Pāvesta Franciska apustuliskais pamudinājums "Evangelii gaudium", 147. p.)

Daudz un bieži esmu domājis par to, cik īstenībā ir dažādi ceļi, kā Dievs caur savu beznosacījuma mīlestību vēršas pie mums, lai mēs to pieņemtu, uzklausītu un, tajā paši iegremdējušies, no tās smeldami, dotu to tālāk saviem brāļiem līdzkristiešiem un evaņģelizētu mīlestības vēsti tiem, kas šo tuvākmīlošā Kristus vēsti varbūt nav tā no sirds un kārtīgi dzirdējuši. Pats arī savā dzīvē un caur savu personīgo pieredzi esmu Dievu sajutis un sadzirdējis bieži vien tā, tur un tādos veidos un apstākļos, ka atliek vien nobrīnīties par Viņa pedagoģiskajām spējām. Un tā nudien ir patiesība. Francisks "Evaņģēlija priekā", 143. punktā pauž nelokāmi patiesu atziņu: "Tūkstoš dažādos veidos Kungs sarunājas ar savu tautu tieši un bez starpniekiem." Tieši tādēļ mums ikkatram ir jāapzinās, ka mēs varam vien būt tuvākajiem kā spieķis, kā atbalsts, uz kuru balstīties ejot, bet jāiet katram pašam pēc Dieva aicinājuma. Un katram tas var būt ļoti individuāls ceļš, individuāls aicinājums un individuāla pieeja no paša Dieva puses. Tādēļ nenosodīsim, jo mēs Dieva tūkstoš darbības veidus nezinām, pat nenojaušam. Šajā vietā nāk prātā nesen lasīt pabeigtais Henrija Deivida Toro darbs "Voldena jeb Dzīve mežā", tur ir ļoti labi vārdi, kas kontekstuāli sasaucas tieši ar šeit aprakstīto situāciju: "Ja cilvēks neiet soli solī ar saviem ceļabiedriem, iespējams, tas tāpēc, ka viņš dzird citu bundzinieku. Ļauj viņam likt soli tās mūzikas pavadījumā, ko viņš dzird, lai vai kāds ir tās ritms vai tālums." Padomāsim par lietām, Ceļu, Patiesību un Dzīvību no plašāka skatupunkta, no cita redzes leņķa!

Beznosacījuma mīlestības izpaušanās un savstarpējā realizācija - tas ir ceļš uz Dzīvību - dzīvām savstarpējām attiecībām starp cilvēkiem, dzīvām attiecībām starp kopienām un dzīvudarošām attiecībām ar Kungu, visas mūsu kristīgās dzīves pamatu un Avotu. Beznosacījuma mīlestībā, kādu to no mums, ikkatra cilvēka pieprasa attiecīgā laikmeta sabiedrība, mēs būsim vienkārši, pazemīgi, runāsim ar otru vienkāršā, sirds un dvēseles valodā. Jo tam mēs esam aicināti un tādēļ mums ir piešķirtas dažādas spējas, talanti un arī radošums. Ja vēlamies, lai mūs sadzird, lai saprot, lai mūsos ieklausās, "mums daudz jāieklausās, mums jāpiedalās viņu (apkārtējo) dzīvē un jāpievērš viņiem mīlestības pilna uzmanība" - tā pāvests Francisks apustuliskajā pamudinājumā "Evaņģēlija prieks", 158. punktā. 

"Tas ir mans bauslis, lai jūs cits citu mīlētu, kā Es jūs mīlēju." (Jņ 15, 12) "Kas mīl savu tuvāko, tas izpilda likumu. [..] Tātad bauslības piepildījums ir mīlestība." (Rom 13, 8.10) "Jo viss likums izpildās vienā vārdā: mīli savu tuvāko kā sevi pašu." (Gal 5,14) Arī svētais Jēkabs mudina kristiešus pildīt "Rakstu ķēnišķo likumu: mīli savu tuvāko kā sevi pašu." (Jk 2, 8)

Lai Kungs man un jums palīdz pārpārēm augt mīlestībā citam pret citu! (sal. 1 Tes 3,12) Jo tikai beznosacījumu mīlestībā, kādu to saņemam no Dieva, mūsu Kunga, mēs esam pestīti un aicināti būt līdzdalībnieki gan šeit, uz zemes, gan Mūžībā!