Elīna Zelčāne "No perfekcionisma uz mīlestību" jeb Vispirms mīlestība, pēc tam viss pārējais...
Foto: grāmatas vāka fragments
Geštaltterapeites un filosofes Elīnas Zelčānes grāmatu izlasīt gribēju jau kopš tā brīža, kad apgāda mājaslapā tā parādījās drīzumā gaidāmo grāmatu sarakstā. Tad nu saku paldies Zvaigznei ABC par dāvāto iespēju tikt pie šī darba un to kārtīgi iepazīt. Redziet, kāda iekšēja nojauta jau priekšā sacīja, ka tā būs vērtīga grāmata. Un tāda arī ir - vērtīga! Mēs, kas bieži aizmirstam mīlēt, mēs, kas bieži citu acīs gribam būt perfektāki un pārspēt paši sevi, mēs, kas... Un tā varētu vēl paturpināt par mums, cilvēkiem. Bet netirdīsim sevi, nebēgsim no savas būtības, bet būsim tā. Jo mūsu būtība un sirdī dziļi ikviens to jūtam, ir... mīlēt, saprast, pieņemt, nevainot sevi. Pāri visam lai vienmēr ir Mīlestība! No sevis iztēlota un iedomāta perfekcionisma uz Mīlestību - tāds ir šīs grāmatas galvenais vēstījums.
Es šo grāmatu paņēmu rokās un uzreiz sev teicu (un tagad arī jums, lasītāji, saku) - šeit nav nekādas brīnumnūjiņas, šeit neatradīsiet neko tādu, ko jau reiz mēs nebūtu kur dzirdējuši vai lasījuši, bet... Ir viens "bet" - šī ir grāmata, kuru nav sarakstījusi kāda pasaules megazvaigzne psiholoģijā vai masu orators, bet gan mūsu pašu mentalitātes cilvēks no sava dzīves redzespunkta, no savas sapratnes, ar mīlestību un sevis pašanalīzi, kas mums ir daudz organiskāk uztverama un pieņemama. Mīlestības apjausma, kuru mums pavēsta visnotaļ cilvēks "no tautas".
Lasīju un daudz domāju, redzēju arī nedaudz sevī vēl mītošo perfekcionistu, cilvēku, kurš ir diezgan atbrīvojies no perfekcionisma, bet tomēr vēl mīl nepietiekami (šeit atkal ieskanas mans perfekcionisms, bet ne nosodoši, jo zinu, ka vēl esmu ceļā - uz mīlestības pilnības galamērķi) - šī grāmata atspoguļo mūsu dziļākos maldus, kuriem mūs sekot "piespiež" pašizdomāti ideāli, neiedziļinoties cilvēka patiesajā būtībā, kas ir mīlestība nevis ideāls un perfekcionisms.
Ceļš no ideālisma uz mīlestību ir lēns, un tajā ir jāmācās pieņemt gan savu, gan citu nepilnību. [..] Katrā savas dzīves mirklī mēs spējam citiem iedot tikai to, kas ir mūsos. Ja mūsos būs vainas apziņa, mēs arī citiem liksim justies vainīgiem. Turpretī, ja pieņemsim un mīlēsim sevi, mums būs vieglāk pieņemt un mīlēt citus. Jo ne jau vaina, bet mīlestība padara mūs labākus.
Šķiru lappusi pēc lappuses, lasu rindkopu pēc rindkopas un eju cauri arī pats savam psihoterapijas procesam - tā ir šīs grāmatas pievienotā vērtība, ka ar šīs grāmatas vadību mēs varam reflektēt skatījumu uz sevi, uz apkārtējiem, paraugoties uz savu iedomāto perfekcionismu, saprotot, ka tas ir iedomāts ideāls, kam nav nekāda praktiska pienesuma mūsu dzīvē, kā vien ciešanu radīšana. Caur šīs grāmatas lappusēm ikviens lasītājs vēl un vēlreiz var izprast mīlestības kā augstākā dzīves mērķa nepieciešamību un saņemt arī praktiskus piemērus, kā tas izdodas cilvēkam, ja viņš tiecas šo mērķi sasniegt, šajā gadījumā, caur autores piemēru.
Es apzinos, ka mana tieksme uz ideālu ļāva sasniegt daudzus mērķus un atrast sevī spēku un izturību grūtību brīžos, taču perfekcionisms man ir arī daudz nodarījis pāri. Visvairāk ir žēl laika, kurā varēju vienkārši dzīvot un baudīt attiecības, nevis iespringt, lai kādam kaut ko pierādītu. Paradoksālākais ir tas, ka vispozitīvāko atgriezenisko saiti esmu saņēmusi tieši tad, kad esmu atslābusi un baudījusi procesu, nevis tiekusies uz rezultātu.
Šo grāmatu nosacīti var iedalīt pie pašpalīdzības grāmatām, to es nevaru noliegt, tomēr vēstījums ir daudz dziļāks - grāmata, kā jau reiz minēju, ir kā spogulis, kurā mēs redzam savu iedomāto ideālu, savu perfekcionismu un arī to, kā to pārvarēt, kā apzināties dzīves būtiskākās lietas, kā vairāk mīlēt, mazāk raizēties, vairāk pieņemt citus, dāvāt sevi citiem un attiecībām, mazāk nosodīt un lūkoties uz citiem ar augstprātību un tā joprojām. Mīlestība pāri visam, tikai tad nebūs nožēlas par savas dzīves dzīvošanu!
Šķiru nodaļu pēc nodaļas un ik rindkopā atkal un atkal no jauna ieraugu kādu pozitīvu motivējošu un dvēseles, mīlestības vieduma piestarotu atziņu savas dzīves izdaiļošanai. Autore, vismaz manuprāt, patiešām ir sapratusi dzīves lielās patiesības, dzīves būtiskāko esenci, tādēļ no sirds iesaku šo grāmatu lasīt pašiem, dāvināt to draugiem un sēt mīlestības sēklas savā un savu apkārtējo cilvēku dzīvēs, smelt no šīs viedās dvēseles mīlestības akas un bagātīgi jo bagātīgi laistīt līdzcilvēku sirds dārzus ar Mīlestību!
Mīlestība kļūst viegla, kad esam patiesi un ejam pasaulē ar atvērtu sirdi!