Gandijs. Stāsts par maniem eksperimentiem ar patiesību. Autobiogrāfija
Foto: no personīgā arhīva, 03.06.2015.
Gandija autobiogrāfija ir viena no tām grāmatām, kurai jābūt katra izglītota cilvēka grāmatplauktā. Tā ir mana pirmā atziņa, ko guvu, iepazīstot šo darbu. Jo mēs no šīs dižās dvēseles jeb mahātmas varam smelties ieskatu šķīstībā, sevis aizliegšanā, dzīvošanā saskaņā ar sevi, dabu, ikvienu dzīvo radību un Dievu. Jā, vietumis grāmata šķiet nesaprotama, varbūt - pat garlaicīga, it īpaši, Gandija daudzie ceļojumu un dažādo pārbraucienu apraksti, tomēr tās viedās domu pērles, tās nemirstīgās atziņu pilnās rindas - jā, tieši tās un alkas aizvien vairāk tādas izlasīt palīdz noturēt uzmanību šīs grāmatas lasīšanas un caur to - arī Mahātmas Gandija - iepazīšanas gaitā.
Lasot šo darbu, šķita, ka nelasu darbu par kādu ievērojamu personību, par valstsvīru, bet gan par kādu naivu, meditatīvi un sociāli taisnīgi noskaņotu, uz sevis pazemošanu un pēc ciešanām alkstošu vīru, jo tik zemu pašvērtējumu, tādu kautrību un biklumu, kāds ietverts Gandija paša biogrāfijā, jāsaka atklāti, līdz šim nevienā autobiogrāfijā nebija nācies iepazīt. Šķiet, ka mūsdienu laikmetā, mūslaiku politikā un juridiskajā kultūrā nekas tāds nav iedomājams, tomēr - Gandijs ar savu personību, ar saviem ideāliem, ar lūgšanu un nevardarbīgu pretošanos panāca Indijas neatkarību no Lielbritānijas un, kā redzams, tieši ar savu pazemību un nevardarbību iegāja vēsturē. Kā uz grāmatas vāka vēsta Alberts Einšteins: "Nākamās paaudzes neticēs, ka tāds cilvēks ir staigājis pa zemes virsu."
Patiesi, iepazīstot Gandija dzīves gājumu un viņa personības, jā, iracionalitāti, grūti noticēt, ka tāds cilvēks ir dzīvojis un pat kaut ko būtisku vēstures gaitā panācis. Jo mūsu racionālais un 21. gadsimta skepticismā un pragmatismā balstītais prāts nespēj ko tādu tā vienkārši aptvert. Bet tā ir noticis un kaut ko no tā visa mums vajadzētu mācīties. Kaut vai, piemēram, pazemības mākslu, vērtēt augstāk garīgās lietas, nedzīties pēc statusa un mantas, bet domāt sociāli līdzatbildīgi un tā joprojām. No šī skatupunkta raugoties, viedās dvēseles Gandija mācība ir uzskatāma par nemirstīgu un to apliecina ik lappuse šajā viņa autobiogrāfijā.
Mēs lasām Gandija autobiogrāfiju un tur redzam pazemīga un ar tik ļoti zemu pašvērtējumu cilvēka garu un darbu, ka reizumis uzmācas skumjas par to, kā tik dižs un vieds cilvēks varēja sevi tik ļoti pazemināt, lai tikai cīnītos par citu labklājību... Bet atverot grāmatas iesākuma lappuses vai arī nobeiguma lappuses, mēs sākam saprast, kas bija viņa motivācija - visu cilvēku vienlīdzība, visu reliģiju tolerance un izpratne, visu tiecība uz saskaņu ar sevi, dabu un Dievu. Tikai tādas motivācijas cilvēks spēj paveikt diženus darbus. Un Gandijs tāds bija, patiesi!
Viena no interesantākajām lietām šajā grāmatā - iespēja ielūkoties Indijas tradicionālajā kultūrā, domāšanā, valodā un dzīvesveidā. Grāmatā neiztrūkstoša ir hindī valodas vārdu klātbūtne, kuru nozīmes skaidrotas parindeņos, tekstā lasāmi daudzi jo daudzi ievērojamu indiešu personvārdi, kā arī ieraugāma dažādu līmeņu cilvēku reakcija un vai uzvedības kultūra un etiķete. Gan tādu ļaužu, pie kuriem Gandijs dodas pēc ieteikuma vēstulēm un atbalsta, gan jau vēlākos gados, kad Gandijs ir izmācījies un kļuvis par juristu.
Gandijs visu mūžu ir alcis pēc Patiesības meklējumiem - šī tad arī ir tā grāmatas apakšvirsrakstā minētā Patiesība, ar kuru viņš eksperimentēja - meklēja, urdījās sevī un apkārtējos, garīgumā un salīdzināšanā, studēja gan salīdzināmās reliģijas, gan arī cilvēku uzvedību, mācījās palikt uzticīgs mātei dotajam zvērestam, cīnījās ar saviem iekšējiem "dēmoniem", ar lūgšanu un pazemību tos uzvarējis, viņš garīgi pilnveidojās, no kā vēlāk izrietēja viņa politiskās uzvaras. Par to visu vēsta šī autobiogrāfija. Un tās atziņas - tās lasāmas kā no pārpilnības raga, ik lappusē, ik nodaļā, sniedzot daudzas jo daudzas atbildes arī uz maniem personīgajiem dzīves jautājumiem šodien un šajā gadsimtā, mūsdienu Latvijas apstākļos, tādēļ - no sirds iesaku iepazīt šīs viedās dvēseles Gandija darbu un vēstījumu. Tas var palīdzēt mums atrast sevi un spēku ikdienas mazajām uzvarām pār saviem "dēmoniem". Svētīgs darbs, patiesi svētīgs!
Nobeigumā - vien daži citāti, kaut to grāmatā desmitiem un simtiem:
Labāk brīvības vārdā palikt nemācītiem un lauzt akmeņus nekā iegūt formālu izglītību vergu važās.
Mērķis ir - parādīt, cik tālu patiesības piekritējs iet savos eksperimentos ar patiesību, un atklāt brīvības aizstāvim, cik daudz upuru pieprasa šī stingrā dieviete.
Man šķiet, ka nav pareizi no šīs pasaules gaidīt kaut ko drošu, jo nedrošs ir viss, izņemot Dievu, kurš ir Patiesība. Viss, kas notiek ar mums un apkārt mums, ir nedrošs un pārejošs. Bet tajā visā slēpjas Augstākā Būtne, kas ir Droša, un cilvēks ir svētīts, ja viņam izdodas to ieraudzīt un uz to tiekties. Šīs patiesības meklējumi ir dzīves summum bonum - vislielākais labums (latīn.).