Par dzīvi aiz nāves sliekšņa jeb Reimonds A. Mūdijs un viņa darbs "Dzīve pēc dzīves"
Pēcnāves dzīves jeb mūsu dvēseles dzīves esamība pēc mūsu fiziskās (ķermeņa) nāves ir tas jautājums, kas nodarbina, šķiet, daudzus, bet tikai neliela daļa atveras šai interesei un padziļināti dodas tās detalizētākā izziņā. Par dvēseles esamību es personīgi neesmu tā īsti nekad šaubījies, pēdējo nepilnu 10 gadu laikā padziļināti lasu un interesējos par dzīves pēc dzīves fenomenu, arī t.s. tuvās nāves pieredzi (near death experience - angl.) un atmiņām par dvēseles ceļojumiem klīniskās nāves stāvoklī. Protams, skeptiķi, agnostiķi un citi noliedzēji sacīs, ka tās visas ir blēņas, bet, ja tā īsti palūkojas uz šīm lietām, pilnīgi neticīgo jau nav - ikviens vai nu pieņem šo doktrīnu vai noliedz, bet noliedzējiem ir drusku grūtāk. Kādā ziņā? Viņi atņem sev spēju brīnīties un tiekties uz izzināšanu, kas ir filosofa, teiksim, galvenais ierocis, ja interesējas par metafiziskiem un ontoloģiskiem jautājumiem. Nesen manās rokās nonāca šis pasen izdotais Reimonda Mūdija darbs "Dzīve pēc dzīves" un nu esmu to izlasījis, tādēļ ar nelielu ieskatu padalīšos arī ar jums, mani lasītāji.
Reimonda Mūdija vārds visplašāk ir zināms tiem, kuri pastiprināti interesējas par miršanas procesu, miršanas pieredzi, kā arī mirstošo aprūpi. Mūdija vārds, šķiet, ir iekļauts arī sociālā darba speciālistu zināšanu apguves bagāžā, jo tas neizbēgami ir saistīts ar vēl kādu nāves fenomena izzinātāju, amerikāņu medicīnas doktori Elizabeti Kibleri - Rosu un viņas ikonisko darbu "Par nāvi un miršanu" (On Death and Dying), kuru apgāds "Lietusdārzs" 2012. gadā darīja arī pieejamu latviešu lasītājiem grāmatā ar nosaukumu "Aizejot". Reimonda Mūdija grāmatas priekšvārdu arīdzan ir rakstījusi Kiblere - Rosa, tādēļ, man šķiet, ka šie darbi ir savstarpēji viens otru papildinoši un labs iemesls, lai kādreiz tos ņemtu un iepazītu, jo TAS brīdis, kuru neviens nevēlas nedz apzināties, nedz par to runāt, lai vai kā, bet skars ikkatru no mums, tādēļ šāda lasīšana un apzināšanās ir kā pirmais solis ceļā uz mieru sirdī un ar pateicību izdzīvot ikvienu savas tagadējās dzīves dienu šeit, uz Zemes.
Attēlā: Elizabetes Kibleres - Rosas grāmatas "Aizejot" vāka fragments
Kiblere - Rosa pirms Mūdija jau ieviesa "satriecošo" nāves izziņas procesu, kurā secināja un ar saviem pētījumiem pamatoja, ka mirstošie jau iepriekš sajūt nāvi, to pieņem, pat akceptē, jo ar kādām iekšējām maņām apzinās, ka dodas uz labāku vietu, kur beidzas ciešanas, bet nebeidzas dzīve, jo dzīve turpinās arī pēc nāves kā dvēseles esamība universālajā Esamībā, man gribētos sacīt šādi.
Gan Kiblere - Rosa, gan Mūdijs ir ārsti, medicīnas zinātņu doktori, kuri raksta no tradicionāla medicīnas skatupunkta, nepieļaujot nekādu ezotērikas elementu ienākšanu šajā procesā. Viņi nerunā par specifiskiem uzskatiem, kādus pauž dažādas filosofijas un reliģijas sistēmas, bet balstās tikai uz reālu cilvēku stāstiem, pieredzi, piedzīvoto, izvairoties no jelkādiem subjektīviem spriedumiem, cik nu vien tas ir bijis iespējams. Tādēļ es arī šiem autoriem uzticos, jo tomēr tie ir medicīnas zinātnes vārdi, kurus citē un uz kuriem balstās, piemēram, paliatīvā aprūpe, reanimatoloģija un arī medicīnas ētika, ciktāl tā attiecas uz šiem jautājumiem.
Man lasot Mūdija darbu (Kibleres - Rosas darbu pagaidām esmu vien pastudējis fragmentāri), sirdī bija miers un tāda kā dzīves līdzsvara sajūta. Protams, esmu redzējis arī nāvi "dzīvajā" un ne reizi vien, jo strādājot neatliekamajā palīdzībā, tā ir ikdienišķa parādība, tādēļ, teiksim tā, es to cienu kā fenomenu, bet prātā skaidri apzinos, ka tā ir vien pāreja no šīs, fiziski taustāmās pasaules, uz nemateriālu, bet ārkārtīgi dzīvu, emocionāli piesātinātu un maigu, Mīlestības ieskautu transcendentālu un mūžīgu pasauli. Kā es mēdzu sacīt līdzcilvēkiem: "Tur ir labāk! Mēs drīz visi, itin visi tur satiksimies!". Interesējoties par šiem jautājumiem, no sirds iesaku - esiet kritiski pret literatūru, kuru izvēlaties lasīt un kuriem autoriem vēlaties uzticēties, jo mūsdienās ir pilna pasaule dažādu ezotēriķu, kas grāmatas štancē vienu pēc otras, atražojot vien populārākos stereotipus un savus pieņēmumus bez jelkādiem medicīnas un psiholoģijas zinātnei atbilstošiem pētījumiem un citējamām atsauksmēm. Mūdijs un Kiblere - Rosa - šos autorus iesaku ikvienam, jo tie tomēr ir medicīnas zinātnē balstīti darbi, kurus izmanto nopietnos apmācību un studiju procesos, līdz ar to tur nevar būt pretrunas, lai kā arī kāds nesludinātu no kanceles vai vēl sazin kurienes. Mūdija grāmatas ievadvārdos sacīts: "21. gadsimta sākumā (25 gadus pēc Mūdija darba pirmizdevuma 1975. gadā) gandrīz ikviens šīs jomas pētnieks un medicīnas zinātnieks piekrīt, ka šī [nāves un miršanas] pieredze ir īsta un dabiska miršanas procesa sastāvdaļa." Šie vārdi lai jūs iedvesmo gadījumā, ja vēlaties padziļināti šo jautājumu izzināt!
Nāve nav vienkārša dzīves izbeigšanās. Tas ir garīgi dinamisks laiks ar dzīvi pārveidojošām atskārsmēm.
Mūdija grāmatas ievadvārdos medicīnas doktors Melvins Morss raksta: "Reimonda Mūdija grāmata "Dzīve pēc dzīves" mūs no jauna sasaista ar mūžīgajām zināšanām par nāvi. Mēs nemirstam vienkārši; nāve ir kas daudz sarežģītāks. Mēs mirstam apzināti, ar saasinātu realitātes uztveri, kas saistīta ar lielāku izpratni par dzīvi. Saprotot nāves tuvuma pieredzi, mēs sasaistām sevi ar cilšu šamaņu gudrību, Tibetas Mirušo grāmatas atskārsmēm un pasaules dižo reliģiju saknēm. Doktora Mūdija grāmata "Dzīve pēc dzīves" no jauna mūs savieno ar garīgumu, kas mūsos dus. Viņa grāmata sniedz mums garīgos instrumentus, lai mēs izprastu savu dzīvi. Tā ir mūžīga grāmata, kas būs tikpat nozīmīga vienmēr, cik bija tās sarakstīšanas brīdī."
Jāņem vērā, ka pirmoreiz Mūdijs savu darbu sarakstīja 1975. gadā, pēc 25 gadiem šo darbu pārskatīja un papildināja, un tomēr - ir pagājuši vēl 15 gadi un pasaulē nāves fenomena pētniecība ir kļuvusi tikai padziļinātāka, līdz ar to atradīsies aizvien jauni un jauni pētījumi, kuros šie jautājumi analizēti, tādēļ nebrīnieties, ka autors savu darbu ir balstījis uz apmēram 150 sevis dokumentētiem gadījumiem. Tie ir gadījumi, kas ir bijuši viņam līdz šim grāmatas sarakstīšanas un papildināšanas laikam. Vienkārši šo rakstu tādēļ, ka skeptiķi varētu sacīt, ka tas jau nav nopietni, ka autors analizējis vien 150 pieredzes nevis tūkstošu tūkstošus, kas varētu būt statistiski ticamāk. Mūdija grāmata ir vien ievads domāšanā un nāves fenomena apcerē, ceļā uz aicinājumu izzināt padziļināti, tādēļ aicinu šo darbu tā arī uztvert. Kaut gan pats būtiskākais šajā darbā ir aplūkots un pieminēts, līdz ar to tiem cilvēkiem, kuriem interesē vien ieskats, šī grāmata ir pietiekama. Un, ja papildus paņem vēl Kibleres - Rosas darbu, tad aina veidojas pietiekami plaša, lai izdarītu kādus nebūt savus domāšanas un analīzes eksperimentus, filosofiskas ekskursijas par nāves un miršanas tēmu.
Pirmā lieta jeb apraksts, kas mani personiski ļoti uzrunāja, bija tas, ka autors, balstoties uz saviem pētījumiem, no visām nāves pieredzēm "izvilcis" un apkopojis apmēram 15 elementus, kas notiek nāves brīdī un kuri atkārtojas no pieredzes uz pieredzi, tā izveidojot īsu, teorētiski "ideālu" vai "pilnīgu" pieredzi tādā secībā, kādā parasti tā notiek.
Cilvēks mirst un, kad viņš sasniedz augstāko fizisko ciešanu punktu, dzird, kā ārsts viņu pasludina par mirušu. Viņš sāk dzirdēt nepatīkamu troksni, skaļu zvanīšanu vai sanēšanu, un tajā pašā laikā jūt, kā pats ļoti ātrā tempā dodas cauri garam, tumšam tunelim. Pēc tam viņš pēkšņi attopas ārpus sava fiziskā ķermeņa - bet joprojām tajā pašā fiziskajā vidē - un redz savu ķermeni no attāluma, it kā būtu skatītājs. Viņš no šā neierastā pārākuma punkta vēro atdzīvināšanas mēģinājumus un atrodas emocionāla pacēluma stāvoklī. Pēc kāda laiciņa viņš mēģina saņemties un pierod pie šī savādā stāvokļa. Viņš pamana, ka viņam joprojām ir "ķermenis", bet tas ir pavisam citāds: tam ir citas spējas nekā fiziskajam ķermenim, ko viņš pametis. Drīz pēc tam sākas dažādi notikumi. Citi nāk viņu satikt un palīdzēt. Viņš ierauga savu jau mirušo radinieku un draugu garus, un viņa priekšā parādās mīlošs, silts gars, ko viņš nekad iepriekš nav sastapis, - gaismas būtne. Būtne nevārdiski uzdod jautājumu, kas liek viņam izvērtēt savu dzīvi, un palīdz, parādot panorāmisku, mirklīgu viņa dzīves lielāko notikumu atskatu. Kādā brīdī viņš pēkšņi jūt, ka tuvojas kādai barjerai vai robežai, kas acīmredzami atspoguļo robežu starp zemes dzīvi un nākamo dzīvi. Tomēr viņš saprot, ka jādodas atpakaļ uz zemi, ka vēl nav pienācis laiks mirt. Šajā brīdī viņš sāk izrādīt pretestību, jo jau ir uzsācis pēcnāves dzīvi un negrib atgriezties. Viņu ir pārņēmušas spēcīgas prieka, mīlestības un miera sajūtas. Par spīti savai attieksmei, viņš kaut kādā veidā apvienojas ar fizisko ķermeni un turpina dzīvot. Vēlāk viņš mēģina to izstāstīt pārējiem, bet viņam rodas problēmas. Pirmkārt, viņš nevar atrast piemērotus vārdus, lai aprakstītu šo ārpuszemē piedzīvoto. Otrkārt, viņš saprot, ka pārējie viņu izsmej, tāpēc pārstāj šos pārdzīvojumus stāstīt citiem. Tomēr šī pieredze ir dziļi ietekmējusi viņa dzīvi, īpaši jau viņa uzskatus par nāvi un tās attiecībām ar dzīvi.
Grāmatā "Dzīve pēc dzīves" ir aprakstīti visi šie posmi, mirušā klīniskās nāves laikā piedzīvotās sajūtas, dzirdētais, redzētais un izjustais, ko pēc tam, atgriežoties, viņi var detalizēti pastāstīt citiem ar ārkārtīgi lielu precizitāti un klātbūtnes izjūtu. Man personiski interesanti šķita lasīt un vēlreiz sastapt domu par to, kāda tad ir dzīves jēga un par ko mums nomirstot nāksies sniegt atbildi šīm gaismas būtnēm, kuras mēs sastapsim. Es no savas iekšienes jau sen esmu apzinājies, ka šajā pasaulē ir divas visbūtiskākās lietas - mīlēt citus cilvēkus, dalīties mīlestībā un cieņā pret ikvienu, kā arī izglītoties, mācīties un izzināt jaunas lietas, tā nemitīgi attīstoties tikumos un izpratnē par lietu jēgu, būtību un tiekties uz maksimālu garīgumu. Mūdijs apraksta kāda sava pētījuma objekta stāstīto:
Gaismas būtne šķiet uzsveram divas galvenās lietas dzīvē: mācīties mīlēt citus cilvēkus un iegūt zināšanas. [..] Visu šo laiku viņš uzsvēra mīlestības nozīmīgumu. Vajadzētu mēģināt palīdzēt cilvēkiem, mēģināt pēc labākās gribas. [..] Viņš šķita ļoti ieinteresēts lietās, kas attiecas uz zināšanām. Viņš turpināja uzsvērt to, kas saistīts ar mācīšanos, un man teica, ka jāturpina mācīties, un pat tad, kad viņš ieradīsies man pakaļ, vienmēr tiks pārbaudītas zināšanas.
Neizbēgami, šāda ārpuszemes jeb nāves pieredze maina cilvēkus un viņu uzskatus, reizēm pat ļoti, ļoti radikāli. Šai pieredzei ir klusākas, smalkākas formas un tā aizved cilvēkus pie daudz dziļākiem avotiem, paplašinot cilvēka dzīves jēgas un piepildījuma izpratni. Daudzi atzīst, ka šīs pieredzes dēļ viņi ir kļuvuši domīgāki un maksimāli ieinteresētāki filosofiskos, metafiziskos būtības un esmes jautājumos.
Šī pieredze atvēra man pilnīgi jaunu pasauli, par kuras eksistenci man nebija nojausmas. Es nemitīgi domāju: "Ir tik daudz man nezināma." Citiem vārdiem sakot, ir kaut kas vairāk, kā dēļ dzīvot, ne tikai filmas piektdienu vakaros un futbola spēles. [..] Kopš tā brīža manā prātā pastāvīgi bijusi doma - ko es esmu savā dzīvē paveicis un ko vēl paveikšu. Es pēkšņi, tieši pēc savas pieredzes, sāku domāt par to, vai esmu lietas darījis tāpēc, ka tās ir labas, vai tāpēc, ka tās ir piemērotas man. Pirms tam es vienkārši reaģēju uz impulsiem, bet tagad es pārdomāju lietas vispirms savā prātā, jauki un mierīgi. It viss vispirms ir jāpārdomā savā prātā un jāsagremo. Es mēģinu darīt lietas, kam ir lielāka nozīme un kas liek manam prātam un dvēselei justies labāk. Un šķiet, ka tagad man ir daudz lielāka sapratne par lietām. [..] Tas savā ziņā bija svētīgi, jo biju pārāk aizņemts ar uztraukumiem par vakardienu, es zaudēju tagadnes priekus. Šobrīd man ir pavisam citāda attieksme.
Pēc šīs piedzīvotās nāves pieredzes, itin visiem mainās attieksme un izjūtas pret nāvi un miršanas faktu kā tādu. Tostarp, mainās arī uzskats par pēcnāves tiesāšanu un tamlīdzīgām reliģiju sludinātajām lietām, jo, kā vēsta nāvi piedzīvojušie, tad "tur nepastāv vienpusīga tiesāšana, bet gan diezgan kooperatīva sadarbība, kas vērsta uz galējo pašrealizācijas mērķi. Balstoties uz šiem jaunajiem uzskatiem, dvēseles attīstīšana, īpaši garīgās mīlestības un zināšanu spējas, nebeidzas, iestājoties nāvei, bet gan turpinās otrā pusē, varbūt mūžīgi, - pilnīgi noteikti kādu laika sprīdi un tādā dziļumā, kurā var ieskatīties tikai "caur stiklu, neskaidri", kamēr mēs joprojām atrodamies savā fiziskajā ķermenī."
Grāmatas "Dzīve pēc dzīves" nobeiguma nodaļās, piemēram, trešajā, ir rakstīts par paralēlēm, kurās var sastapt un izlasīt par nāves pieredzi. Tur minēta gan Bībele, kura gan maz par to raksta, bet tomēr ir atrodamas vietas gan Vecajā, gan Jaunajā Derībā, kur, iespējams, lasāma nāves pieredze un tas, kas notiks pēc nāves jeb par pēcnāves dzīvi. Tāpat Platona dialogos arīdzan ir minēta un apspriesta nāves un pēcnāves dzīves tematika. Man gan vēl nav sanācis pieķerties nopietnai Platona dialogu iepazīšanai, tomēr visnotaļ tas tā varētu būt, jo Sokrāta notiesāšana ir viens no tematiem, kuros nāve un miršana ir apcerēta vispārzināmā veidolā. Grāmatas ceturtajā nodaļā autors ir ietvēris jautājumus, kādus ir saņēmis no savu lekciju klausītājiem. Interesanti palasīties, tostarp, domāju, ka arī tā būtu viela skeptiķiem un pārmēru reliģiozi ticīgajiem, jo sniedz daudz tādas informācijas, kas apgāž viņu pieņēmumus un spriedumus par šo fenomenu, kuru dēvē par nāvi un miršanu. Piektā nodaļa ir veltīta izskaidrojumiem, pieskaroties pārdabiskajiem, dabiskajiem jeb zinātniskajiem un psiholoģiskajiem izskaidrojumiem.
Nāves pieredzei ir dziļa ietekme uz to, ko ikviens no mums dara ar savu dzīvi. Mēs nespējam saprast savu dzīvi, kamēr uz mirkli neielūkojamies, kas atrodas aiz tās.
Kopumā ņemot, šīs grāmatas galvenais vēstījums ir sekojošs - mīliet cits citu un mācieties, attīsiet savu garīgo izpratni, dodieties garīguma meklējumos, jo tā ir pieredze un zināšanas, par kurām sniegsim norēķinu brīdī, kad būs pienācis mūsu laiks sastapties ar savu gaismas būtni un sniegt atbildi uz jautājumu: "Ko tu vari man parādīt?" Un vēl - mīliet šodien, tieši tagad, šeit un tūlīt, nevis kaut kad nākotnē un ar cerību, ka pienāks rīts un es varēšu veltīt mīlestību rīt, bet ne šodien. Nē, to vajag darīt ŠODIEN, šeit, šajā pat brīdī. Mīli tagad! Lai nebūtu jānožēlo neizdarītais un nesniegtā mīlestība vai zināšanas, jo pēc kāda cilvēka aiziešanas daudzi kā mantru sāk skandēt: "Ja vien man būtu piecas minūtes, lai pateiktu ardievas un to, ka es viņus mīlu, jo tas palika nepateikts."
MĪLI TUVĀKOS UN DĀVĀ SEVI, SAVAS ZINĀŠANAS UN PIEREDZI TAGAD, TAD NENĀKSIES NOŽĒLOT!
Pārdomām un apcerei - vērtīga diskusija Radio Pieci.lv studijā par cēlu nāvi:
Vēl viena vērtīga saruna par nāvi "Vai saruna par nāvi patiesībā ir saruna par dzīvi?" LR1: