Lorenss Frīmens un Juris Rubenis "Krīzes iespējas" jeb Meditācija kā dzīves līdzsvarošanas māksla
Attēlā: grāmatas vāka fragments
Par teologa, luterāņu mācītāja Jura Rubeņa un benediktiešu mūka, Pasaules Kristīgās meditācijas kopienas direktora Lorensa Frīmena kopdarbu "Krīzes iespējas" biju jau senāk informēts, zināju, ka tāda grāmata pastāv, bet nebija sanācis kaut kā iepazīt. Tad nu speciāli devos uz grāmatnīcu, liku uz kases nepilnus 8 euro un tiku pie šīs brīnišķīgās grāmatas, kuru izlasīju pāris vakaros. Izlasīju, lai zinātu, ka pārlasīšu vēl un vēlreiz, un lasīšanas gaitā atkal daudzas jo daudzas teksta vietas atzīmēju ar sevis iecienītajiem krāsainajiem līmkarodziņiem. Lai zinātu, kuras vietas varētu citēt un citēt vēl un vēl. Kaut gan, ja atklāti runājam, visas Jura Rubeņa sarakstītās un arī viņa ieteiktās grāmatas ir nemitīgas citēšanas un savas dzīves uz tām balstīšanas vērtas, lai ko arī pretinieki nesacītu, ka tajās nav nedz kristīgā vēsts, nedz Jēzus, bet tas ir kaut kāds budisms vai kas līdzīgs. Juris Rubenis ar savu piemēru, ar mācīto un sludināto, ar rakstīto un vēstīto, ar ieteikto un izkopto ir piemērs, kādam jābūt dziļi garīgi vērstam garīdzniekam. Vismaz - manuprāt!
Domāju, ka daudziem vēl svaigā atmiņā ir tik nesen piedzīvotie tautsaimnieciskās krīzes gadi, kuros daudzi saskatīja un piedzīvoja dažādus nepatīkamus brīžus, un tomēr - vai tagad palūkojoties atpakaļ, nešķiet, ka šie gadi un krīze ir nesuši kādu labumu personības izaugsmē, pavēruši jaunas biznesa nišas, kam ir personīgais bizness un tā joprojām. Krīze nav bubulis vien, tā ir iespēja pārvērtēt lietas, skatījumu, vērtības. Vispirms - par to runā arī šī grāmata un tomēr tā nav tikai un vienīgi par to. Grāmata ir sarakstīta tieši šajos krīzes gados, tomēr tā nezaudē savu aktualitāti arī šobrīd, kad varbūt nav tautsaimniecības krīze tāda, kāda tā bija, bet tagad, kad ir vērtību un garīgās atziņas krīze, tādēļ to iesaku izlasīt ikvienam domājošam un analizējošam cilvēkam, pat, ja viņš nav kristietis. Jā, grāmatai, protams, ir kristietisks mētelis, tomēr tā sevī ietver un spēj aptvert visu, ne vien ar kristietību tieši saistītos.
Autori par šo grāmatu un tās galveno sūtību paši pasaka īsi, precīzi un kodolīgi:
Mūsu mērķis nav piedāvāt krīzes risinājumu, bet izprast tās būtību.
Pēc grāmatas vēsts izlasīšanas, apdomāšanas un apcerēšanas, šķiet, ka autoriem tas ir lieliski izdevies. Lai gan man šobrīd nekāda krīze dzīvē nav jāpiedzīvo un par to saku paldies Dievam, tomēr šādas tādas esmu savas dzīves laikā piedzīvojis un, tagad uz tām atskatoties, saprotu - tajos mirkļos ar mani notika pašas pozitīvākās lietas, lai gan no malas raugoties šķita, ka sagrūst visa pasaule sīksīkās lauskās, ka nekam nav jēga, ka viss ir zudis, bet... Dievs visu saliek "pa plauktiņiem" un krīzi izmanto kā vērtību pārvērtēšanas un sava mērķa, un tiecības nospraušanas ietvaru, kā sava veida svētības ienešanas līdzekli cilvēka dzīvē. Lai arī krīzes momentā, kad tu savas dūrītes vīkšķī pret Dievu, tas tā absolūti nešķiet, pilnīgi nemaz... Bet no pieredzes varu liecināt - viss notiek uz labu, uz svētību personiskajā un profesionālajā dzīvē. Patiešām!
Dažnedažādas lielākas un mazākas krīzes mūs sapurina, liek meklēt jaunus risnājumus, rast jaunas izejas, izvirzīt jaunu skatu punktu uz dzīvi kopumā un uz lietām atsevišķi, un šīs grāmatas autori, tēvs Lorenss un mācītājs, meditācijas skolotājs Juris Rubenis ikvienam piedāvā universālu metodi, kā krīzes pārvarēt un tās piedzīvot kā redzamu svētību dzīvē - caur praktisku meditāciju, kristīgo - tiesa, kas faktiski ir uzskatāma par ļoti efektīvu dzīves līdzsvarošanas mākslu, kāda tā ne vien tiek aprakstīta, bet dzīvē sevi apliecinājusi un pierāda ikreiz, kad to piekopjam un tajā iegrimstam, iegrimstot Dieva apcerē un meditācijā, Viņa Mīlestībā, mierā un pilnībā kā maigā dvēseles okeānā.
Kā jau minēju, piedzīvotā un auglīgi izdzīvotā krīzē dzimst rezultāts, kas paver jaunus apvāršņus. Tā ir tā dēvētā jaunā kārtība jeb jaunā sapratne - gudrība - kas ir vairāk nekā tikai pliks mierinājums. Citēju:
Tā [gudrība] piešķir jēgu tam, kas iepriekš šķita bezjēdzīgs, un formu tam, kas bija bezveidīgs.
Taču to var piedzīvot, izdzīvot un ielaist savā dzīvē tikai tie, kuri maina apziņu, iegūstot jaunu skatījumu, jauns veids, kā raugāmies uz lietām, jauns, pavisam citādāka apziņa, kas uzirdina dvēseles augsni jaunās gudrības iesēšanai mūsos. Kas tā par mistisko "jauno gudrību", kāds jautās. Salamana gudrības grāmata mums izstāsta, kas ir šī jaunā gudrība, šī jaunā apziņa, kuras apraksts, kā vēsta "Krīzes iespējas" autori, līdzinās budistu tradīcijā pazīstamajam aprakstam par nirvānu. Gribu ar jums, lasītāji, padalīties, jo šis fragments ir vienkārši debešķīgs. Lasiet un ieklausieties, kā vārdi, kas ir gudrība, rezonē jūsu dvēselēs!
Viņas gars ir gudrs, svēts, neatkārtojams, daudzveidīgs, smalks, kustīgs, skaidrs, tīrs, atšķirīgs no visa pārējā, neievainojams, tāds, kas mīl labo, dedzīgs, neatvairāms, labdarīgs, cilvēcisks, neatlaidīgs, drošs, bezbailīgs, visspēcīgs, visu redzošs, visus citus garus cauraudošs, smalks. Gudrība ir kustīgāka par jebkuru kustību. Tādēļ, ka tā ir tik skaidra un tīra, tā var cauraust visas lietas. Viņa ir Dieva elpa un Dieva spēks; viņa skaidri izpauž Visuvarenā spēku; tādēļ nekas aptraipīts nevar tajā iekļūt. Viņa ir mūžīgās gaismas atspulgs, Dieva darba tīrais spogulis, visa labā attēls. Lai gan viņa ir tikai viena, viņa var paveikt it visu un, paliekot pati savā tēlā, viņa var visu atjaunot; katrā paaudzē viņa ieiet svēto dvēselēs un padara tos par Dieva draugiem, praviešiem; Dievs visvairāk mīl cilvēku, kurš dzīvo ar šo gudrību. Viņa ir skaistāka par Sauli un savā varenībā pārspēj visus zvaigznājus. Viņa ir pārāka par gaismu, jo gaismai seko nakts, turpretī gudrību ļaunums nevar uzveikt. (Gudrības grāmata 7, 22-30)
Šajā brīdī tepat, mūsu visu Latvijā, notiek bezmaz vai kautiņi par to, kas ir tikumība, kas tāda nav, ko atļaut skolās mācīt, ko aizliegt, Baznīcas bīskapi ar vēstulēm rokās skrien uz Saeimu, citi - šūmējas čivinātavā vai citos sociālajos tīklos, turpretī citi - klusē. Katram savs uzstādījums, kādēļ viņš dara šādi vai citādi, bet Rubeņa un Frīmena grāmata ļoti labi izsakās arī par fundamentālismu un neiecietību, sakot:
Fundamentālisms un neiecietība faktiski ir spilgtākā cilvēka, sabiedriskas grupas, reliģiskas organizācijas vai Baznīcas ego zīme. Ego spēj pielāgoties jebkurai reliģiskai sistēmai ar nosacījumu, ka kontrolē situāciju. Reliģija un Dievs ir akceptējami, ja tos kontrolē mans ego. [..] Cīņa ar ego - gan ikviena cilvēka, gan sabiedrības, gan Baznīcas dzīvē ir vienīgā izeja no krīzes. [..] Citiem vārdiem sakot - cilvēkam jāiemācās izmantot brīvību un pašam noteikt savas galvenās vērtības un intereses, ierobežot tās lielāku mērķu labā. Nevis kādas atsevišķas sabiedriskas grupas, nācijas, partijas vai reliģijas ego vārdā, bet savas Dieva radītās cilvēciskās esības dēļ.
Grāmatas sākumā, neaizlasoties vēl pārāk tālu, ļoti labi un spēcīgiem vārdiem ir aprakstīta "darbošanās, kas izraisa krīzi". Tas ir stāsts, apraksts par garīgā ceļa pirmo stadiju - uz sava ego pamatotu reliģiju, kas šādā gadījumā vienmēr ir paštaisna, ekspansīva un agresīva. Lasot šīs grāmatas rindkopas, mani pārņēma bezmaz vai pravietiska sajūta - eu, bet tas tak ir par tik daudz mūsdienu reliģijām un Baznīcām rakstīts! - un tas nozīmē tikai vienu, ka daudzas jo daudzas, praktiski - gandrīz visas - reliģijas un denominācijas jeb konfesijas nav izaugušas no šī garīgā ceļa pirmā etapa, kad tās ir paštaisnas, ekspansīvas un agresīvas. To mēs ikviens varam redzēt, dzirdēt un piedzīvot ikdienas. Tieši tādēļ, lai šo visu izprastu, attīstītu savu kritisko domāšanu un viedokli par daudzām lietām, jā, tas ne vienmēr būs saudzējošs, jālasa ir šī Rubeņa un Frīmena grāmata "Krīzes iespējas".
Šo grāmatu gribēdams nevarēšu aprakstīt visu un itin visās finesēs, jo tā ik pa rindkopai, ik pa lappusei vēsta ko tik būtisku un pārāku, ka varu citēdams citēt bez pārtraukuma, bet tad man jāpārraksta vai visa grāmata. Un tā nav naiva sajūsma par Rubeni kā dižu teologu vai kontemplācijas skolotāju. Nē, tā ir ļoti racionāli pamatota un izvērtēta mīlestība uz Patiesību, kuru saredzu un izprotu, ka tā ir dziļi "izfiltrēta" caur sevi un tad pasniegta plašakam sabiedrības lokam - mums, lasītājiem. Zem katra teikuma, zem ik vārda slēpjas Jēzus "klusums, miers un ieklausīšanās" - vērtības, kuras tik ļoti pietrūkst mūsdienu dunoņā un pēc kurām alkst visa sabiedrība.
Aktivitāte ir laba lieta, ja tā izriet no ieklausīšanās Jēzus balsī. Ja aktivitāte ir atkarīga vienīgi no manas izpratnes par to, kas jādara, tad tā var kļūt bīstama. Produktīva aktivitāte rodas tikai no kontemplatīvas ieklausīšanās. Vai garīgā dzīve ir tikai mana rosīšanās ap Dievu? [..] Garīgā dzīve pirmām kārtām ir komunikācija ar Dievu, nevis rosīšanās ap saviem priekšstatiem par Dievu, patiesībā aizvien vairāk no viņa attālinoties. Te jāuzsver, ka kontemplatīva garīguma ceļš nav egoistiska rosīšanās ap savu dvēseli, bet visas savas uzmanības pievēršana Dievam. Lai to varētu īstenot, ir nepieciešams kļūt par vienu, vienotu, viengabalainu cilvēku. Jēzus norāda uz ceļu, kas ejams no sašķeltas dzīves, no "daudzi" (daudzas lietas) uz "viens" (viena lieta), viengabalainību. Abu cilvēka esības pušu/aspektu [diskursīvā un intuitīvā] pieņemšana un integrācija ir sarežģīta, bet absolūti nepieciešama, lai pārspētu dzīves krīzes. [..] Tikai tad beigsies mūsu duālistiskās pasaules uztveres radītā krīze.
Lai šī grāmata palīdz ikvienam tapt par patiesāku, labāku, pieņemošāku un savā dziļākajā esībā balstītu cilvēku! Ar Dieva svētību un gādību! +