Vijoļbūve, Meistars un skaņā rezonējoša dzīve - Martins Šlēzke «Skaņa»

Kolāža: Didzis Kukainis; fona attēls:  Photo by Michelen Studios on Unsplash

Martina Šlēzkes grāmata "Skaņa" mani uzrunāja vispirms jau skaistā ievākojuma dēļ un, otrkārt, tajā aprakstītā vijoļbūves un skaņas radīšanas pasaule, kas papildināta ar saviem kristīgā garīguma un ticības atspoguļojumiem, meklējumiem un atradumiem. Grāmata lasītāju ieved aizraujošā pasaulē, kur tas sastopas gan ar vijoles pirmsākumiem - īstā skanošā koka atrašanu - līdz pat jautājumu uzdošanai sev pašam caur autora aprakstītajām Dieva kā Lielā Meistara līdzībām radošajā procesā. Katrā ziņā - ja tevi, lasītāj, nebaida kristīgā garīguma atspoguļojums šajā grāmatā, tad tu esi uzgājis patiešām dziļi uzrunājošu un caur sevi rezonēt spējīgu grāmatu. Jā, tāda patiesi ir "Skaņa"!

Ticība ir mākslas darbs, līdzīgs tikko tapušai vijolei, tādējādi šī grāmata liek mums pasaulē lūkoties ar "mīlošu meklēšanu un meklējošu mīlestību". Tikai tā mēs varam dzīvot, tādēļ šī ir ļoti dziļa un daudznozīmīga grāmata patiesiem meklētājiem un lielo dzīves patiesību izzinātājiem.

"Kad kā vijoļmeistars šajā grāmatā aprakstu vijoles tapšanu, tad tā ir kā ekskursija pa manu darbnīcu, taču vienlaikus tas ir iekšējs ceļš ticības pasaulē. Koksnes šķiedru un serdes staru saskatīšana, skaņas tembru meklēšana, lakas dziļuma burvīgums un sveķu daudzveidība, velves formu skaistums, diskusijas ar kaislīgiem mūziķiem - no tā visa radīsies līdzības par cilvēka garīgo dzīvi." (11.-12. lpp.)

"Tas ir cilvēka gara iekšējais likums - mums arvien jābūt meklētājiem. Mūsu ceļš līdz Štuibes kalnu egļu mežiem man kļuva par līdzību. Mūsu jautājumiem jāpadara mūs par meklētājiem, mūsu vīzijām - par sapņotājiem, mūsu ilgām - par mīlētājiem. Lai pamanītu dzīves acu skatienu un tam atbildētu, ir vajadzīgs mīlošs un meklējošs gars." (19.lpp.)

Šī grāmata nav lasāma nedz kā romāns, nedz kā aizraujoša autobiogrāfija, tā vairāk studējama ar domāšanas un analīzes palīdzību, jo tā sniedz vairāk nekā daiļliteratūra un iedziļinās pāri cilvēka subjektīvām sajūtām - šī ir patiesi DZIĻA (!) grāmata. Ne vien vijoļbūves nianses tajā salasāmas, bet, man personīgi šķiet, dzīves lielo jautājumu un garīgo meklējumu atbildes un aizvien jauni dvēseles jautājumi šajā tekstā tiek uzjundīti aizvien dziļākās perspektīvās. Jāpiekrīt autoram, ka šī ir grāmata grāmatā jeb grāmatas grāmatā, jo katrs mazais apakšvirsraksts un tajos vēstītais liek aizdomāties ik pēc rindkopas. Tādējādi šī būs grāmata domātājiem, analizētājiem, lielo jautājumu taujātājiem un mīlestības avota meklētājiem...

Šo grāmatu lasot, tās lasītājs ik teikumā un rindkopā var tvert paralēles starp savu dzīvi un starppersonu attiecībām tajā, jo tās šeit ir bagātīgi aprakstītas veselīga garīguma un kristietības gaisotnē. Katrā ziņā, ja vien lasītājs nav neiecietīgs pret kristīgās pārliecības klātbūtni un tās caurvīšanos grāmatas tekstā, šis gana monumentālais darbs sniedz bagātīgu ieskatu un pārdomu vielu par mūsu ikviena paša vietu sabiedrībā un mūsu attiecībās ar apkārtējiem. Šajā darbā ir bagātīgi sastopami salīdzinājumi un līdzības gan par dabu un kokiem, gan ar kristīgās pasaules tēliem un simboliem, kas prasa, atzīšos, diezgan plašu dzīves un pasaules redzējumu un uztveri.

"Ja saknes gribētu ūdeni paturēt tikai sev, nedodot to tālāk, tas nozīmētu nāvi lapām; savukārt, ja lapas paturētu gaismu tikai sev, nedodot to tālāk, tad tā būtu nāve saknēm. Viena no iekšējās pašnāvības formām ir tikai ņemt un neko nedot. Jo, ja lapas ļauj mirt saknēm vai saknes - lapām, tad līdz ar to tās mirst arī pašas. [..] Augu daļas nedzīvo toleranti viena blakus otrai, bet pašapzinīgi viena otrai. Tās zina: dažādība nav estētisks luksuss daudzveidības veicināšanai, bet nepieciešamība izdzīvošanai. Cieņa iepretim otram manifestējas tajā, ka es nepieprasu un nesagaidu, lai otrs būtu tāds kā es, bet sāku aptvert, kas ir viņam raksturīgais. [..] Tam visam ir saistība ar dzīves radniecības apziņu. Šajā apziņā mana individualitāte un identitāte netiek atceltas par labu kādai kopībai, bet gan rod piepildījumu otra labā. Harisma vienmēr nozīmē arī noteiktu profilu. [..] Mēs esam cits citam uzticēti savstarpējas cieņas apziņā. Tās arvien ir simpātijas pret "Kristu otrā". Izdzīvojot šādu pieķeršanos, mūsu dzīvei ir apsolīta svētība." (31.-33. lpp.)

Jau šīs grāmatas apraksta un rekomendācijas virsrakstā iekļāvu vārdus "skaņā rezonējoša dzīve" - šī grāmata noteikti ir aizraujoša arī tiem, kuri ir pazīstami ar mūzikas pasauli un mūzikas instrumentu spēli. Man, par nožēlu jāatzīst, dzīvē tā arī nav sanācis iemācīties nevienu instrumentu spēlēt, taču pateicoties burvīgam mūzikas skolotājam pamatskolā, manī ir ieliktas ilgas un saviļņojums ikreiz, kad es ieslēdzu kādu klasiskās mūzikas skaņdarbu un es tiešām varu sacīt paldies par to manam mūzikas skolotājam. Mūzika, it īpaši, garīgā un klasiskā mūzika, ir tās, kas mani pavada ikdienas gaitās un tādējādi es spēju sakoncentrēties dienas darāmajiem darbiem un paveicamajiem uzdevumiem. Un šīs grāmatas autors, izcils vijolspēles un vijoļbūves meistars, par mūziku mūsu dzīvēs saka šādi: "Mūzika nepārtraukti rada emocionālus solījumus. Mūsu apziņa, klausoties mūziku, piedzīvo sevi (radītās gaidas) un pasauli (piedzīvotais piepildījums) nepārtrauktā saspēlē. Mūzika - varētu tā teikt - spēlējas ar mums."

Vēl viena lieta, kas sastopama šajā darbā, tā ir - pedagoģija un skološanas māksla. Protams, ne vienmēr ietverta tikai pedagoģiskos terminos, taču lasot tekstu, to var sajust un dažviet - jā, arī pedagoģiski izlasīt. Tieši tādēļ šādas dziļas un nozīmīgas grāmatas kā "Skaņa" lasās un jālasa visai lēni un apdomīgi, lai sastaptos ar zināšanām un ieteikumiem dzīvei un savstarpējām attiecībām, kurus reizēm nepamanām vai, pārlaižot acis tekstam, vienkārši neieraugām. Protams, vērīgam lasītājam, kurš jau ir pieradis tvert lielus teksta laukus, nav grūti atšķirt būtisko no mazāk uzrunājošā, tas, respektīvi, tvert būtisko jebkurā tekstā, nesagādā grūtības, taču jāpiezīmē, ka Martina Šlēzkes darbs no lasītāja prasa daudz - laiku, pacietību un vēlmi iedziļināties, taču pretī arī sniedz daudz - viedumu, atziņas un padomus gan dzīves, gan mākslas harmonijas izpratnei. 

"Domāju, ka patiesi labam skolotājam jāvēlas nevis mācīt, bet mācīties. Tieši tas, ka arī viņš pats vienmēr turpina mācīties, padara viņu par labu skolotāju, jo šo pamatnostāju pārmanto arī viņa audzēkņi. [..] Es vēl atceros, ka Millers reiz sacīja: skolotājam patiesībā esot jābūt priekšā saviem skolēniem tikai par vienu mācību stundu. Ar to pietiekot." (65. lpp.)

Lasot Martina Šlēzkes darbu latviešu valodā, man nekas cits neatliek kā vien noelsties tulkotājas ieguldītā darba un valodas prasmes, un daiļrunības priekšā - šajā grāmatā ik rindkopā jūtama latviešu valodas bagātība, kas spēj atspoguļot visdziļākās un pat intīmākās saiknes starp oriģinālo autora darba vēstījumu un kāds tas pieejams mums, latviešu lasītājiem caur šīs grāmatas lappusēm. Manuprāt, tulkotāja ir paveikusi milzīgu un ārkārtīgi kvalitatīvu darbu, jo valoda tekstā ne mirkli nešķiet lauzta vai neveikla, bet gan, gluži pretēji, tā ir tikpat dziļa un daudzpusīgi kvalitatīva kā labas vijoles skanējums. Un te, šajā vietā es gribu pieminēt slaveno pedagoģijas tēvu un izcilās grāmatas "Lielā didaktika" (Didactica Magna) autoru, čehu Janu Amosu Komenski, kurš savas grāmatas lappusēs sacījis šādus vārdus: "Ja kādā valodā nevar nepieciešamo izteikt tās neskaidrības vai nepilnības dēļ, tad vaina ir nevis valodā, bet cilvēkos." Un te nu tulkotājai no vācu valodas Ilzei Ķezberei-Herlei patiesi jāizsaka visdziļākie komplimenti, šajā darbā valoda skan ārkārtīgi burvīgi un skaisti. Latviešu valoda ir bagāta un iespējama ir tās attīstība un tālākvirzība, lai nu ko arī kādi mūsu nelabvēļi pret mums un mūsu valodu sacītu!

"Skaņas burvību veido pretrunīgais. Tieši tas paver skaņas telpu plašāku. Apburoša skaņa arvien rodas no daudznozīmības. Bez šīs daudznozīmības skaņai piemistu kaut kas banāls, viendimensionāls. Tikai pateicoties modulējamībai, skaņas tembrs iegūst savu dzīvību un valdzinājumu, kas to padara tik cilvēcisku. Manuprāt, iespēja veidot skaņu ir vissvarīgākais patiešām labā vijolē. Tas nozīmē, ka ir iespējama skaņas kustība. Skaņas tembrā ietverta iekšēja ambivalence starp siltumu un spožumu: bet siltums nav truls un spožums nav ass, jo siltums un spožums katrā tonī saglabā labi sadzirdamas attiecības. Skaņas ziņā tie veido harmonisku pretstatu. [..] Tātad tieši kvalitatīvs vijoles tonis ir piemērs harmoniskiem pretstatiem. No vienas puses, tur ir siltums, apjoms, telpiskums, toņa "ietilpība"; no otras puses - spožums, plūsmas starojuma spēks, koncentrētība, skaidrība. Bez šīs otras puses skaņai piemistu kaut kas blāvs un nespodrs, savukārt bez pirmās - kaut kas uzmācīgs un ass." (67.-68. lpp.)

Nav un nebūs iespējams nekad aprakstīt visu grāmatu detalizēti, lai cik un kā arī man gribētos, taču lappusi pa lappusei lasot un apcerot, es caur šīs grāmatas lappusēm sastopos gan ar mākslu, gan mūziku, gan attiecībām, gan mīlestību, gan harmoniju un, jā - arī ar nāvi un miršanu, kas man ir teju nedabiski tuva tēma dēļ manas profesionālās mediķa darbības. Protams, šeit ne gluži fizioloģiski par nāvi tiek runāts, bet gan par pašu miršanu kā tādu, tiesa, vairāk kristīgā garīguma kontekstā, tomēr, jāsaka, arī šeit es varu citēt autoru, jo nevaru nepiekrist viņa sacītajam:

"Dieva tuvums, kurā mēs jau šodien varam dzīvot, parāda citu brīvību: mēs nevis dzīvojam pretī savai nāvei, bet gan mirstam pretī dzīvībai. Ne jau tikai līdz ar mūsu pēdējo veltīšanos (nāvi), bet gan ar katru ikdienišķu veltīšanos tam, kur mēs jau šodien nojaušam jēgu un piedzīvojam prieku, arvien kaut kas snaudošs tiek atmodināts dzīvei. Tas ir Dieva žēlastības skaistums, kas to paveic. Miršanā mēs mainām savu dzīves formu, bet mēs netiekam iznīcināti. Tā ir pagaidu stāvokļa brīvība, ka visam nav jānotiek šeit un tagad un nav nepieciešams visu novest līdz galam. Mums nav jābūt pabeigtiem, jo mēs tādi neesam. Dzīve tās pagaidu stāvoklī ir pilnības sākums. Tā ir tikpat vērtīga kā mirstošais grauds. Protams, ka Jēzus vārdos dzirdama arī sāpīga pieskaņa." (83.-84. lpp.)

Grāmatas teksta fragments (84.-85. lpp.)

Šī patiesi ir grāmata par iekšējās dzīves spēli un to spēku apjausmu, kuri darbojas šajā mūsu ikkatra iekšējā dzīvē. Kā arī autors saka šajās lappusēs, "šāda veida domāšana ir mainījusi manu attieksmi pret Bībeli un sevi pašu un parādījusi ticību jaunā gaismā. [..] apraksta speķus, kas parādās mūsu gara nostājā un dvēseles konstitūcijā un piešķir dzīvei formu. Tāpat kā rezonanses profils piešķir instrumentam skaņas tembrus, tā visi [šajā grāmatā] minētie spēki piešķir iekšējo dzīvi mūsu cilvēciskās esamības skaņai."

Šīs grāmatas apraksts noteikti būs viens no garākajiem mana kā literatūras un garīguma blogera dzīvē - jo es to rakstu, paralēli lēnām un dziļi lasot šo darbu. Varbūt to var nojaust no citātiem, jo tie turpinās lappusi pēc lappuses, bet es galīgi nekautrējos no tā, ka man domas un radošie rakstīšanas viļņi rodas lasīšanas gaitā. Jā, pirms daudziem gadiem es grāmatas lasīju pa vienai divās trīs dienās un tad tapa apskats, tagad es lasu daudz mazāk un top kas no manas spalvas daudz retāk, tomēr, šķiet, ka tā ir nobriedušas personības pazīme ne vairs dzīšanās pēc izlasīto grāmatu apjoma un skaita. Lasu mazāk, bet tiešām tikai to, kas uzrunā manu sirdi, jo, vai tad ieraksti taptu retāki, bet pilnīgāki? Jā, tā nu es tagad darbojos, lasu un kā ir kāda ideja ieraksta rindkopai, tā piefiksēju vai nu bloknotā vai uzreiz digitāli ierakstu, bet idejas šobrīd fiksēju tikai šādi. Un tā top arī šīs grāmatas apraksts. 

"Lai uzlūkotu cilvēkus kā vienreizējus un oriģinālus mākslas darbus, mums būtu pilnībā jāmaina savs skatījums uz apkārtējo pasauli. Tas liktu izrādīt patiesāku interesi, kā arī uzmanīgāk ieklausīties otra pamattoņos. Mums būtu jākļūst modrākiem un atklātākiem, un tas mūs aicinātu daudz ko dziļāk izskaidrot. Mēs sev jautātu: kas ir tas, ar ko es šeit sastopos? Ko es šeit redzu? Ko tas pauž? Kāda vēsts šeit ietverta? Kas šeit attīstās? Ko es no tā mācos? Un kas no tā varētu tapt?" (95. lpp.)

"Varbūt ka katram koncertam, katrai izrādei, katrai izstādei un katram muzejam jālīdzinās šāda veida pasaules uzskata pamatskolai, kas mums māca saprašanas vienreizvienu: mīlestību pret ieskatīšanos un ieklausīšanos, jautāšanas un izskaidrošanas burvību. Mums jāuzdrošinās doties pasaulē, to uzlūkojot kā lielisku mākslas darbu, kas mēģina izpaust dzīvi elpu aizraujošajos eksperimentos. Ja uzlūkojam mūsu pasauli kā šādas drosmīgas radīšanas vietu, mēs varam iegūt jaunu mīlestību pret dzīvi un jaunu prieku par iespēju dzīvot. Šāda mīlestība uzveiks mūsu notrulinātību. Burvīgums tai piešķir spēku." (96. lpp.)

Šajā grāmatā ar tik vienkāršo nosaukumu "Skaņa" dzīves un mākslas, ticības, mūzikas un skaņas rezonanses nianses un to savstarpējā saikne tiek skaidrota un aprakstīta ik teikumā; ir sajūtams, ka autors šo grāmatu tik tiešām ir rakstījis ar sirdi un dziļi izjūtot vienotību ar Radītāju un mākslas un skaņas pasauli, tādējādi izjuzdams arī cilvēka dvēseles iekšējos procesus un tos aprakstīdams ļoti dzīvīgi, reālisti un klātesoši. Šī grāmata noteikti nav daiļliteratūra tādā klasiskā izpratnē, tā ir dziļa dzīves un mākslas pasauli pazīstoša autora pārdomas un apcere, kas uzrunās ikvienu šīs grāmatas lasītāju, kuru tā ieinteresēs.

"Vai mūsu mazdūšība nerodas no tā, kā izturamies cits pret citu? Mēs bieži nopeļam acīmredzamos zarus otra cilvēka kokā un tajā pašā laikā palaižam garām neievērotu brīnišķīga rokraksta raksturu. Mēs redzam šķībās šķiedras, bet mums pietrūkst žēlsirdības un prieka, kas mums liktu sacīt: "Viņš patiesi nav nevainojams. Bet viņam piemīt sava vienreizība!" Mēs bieži nopeļam reaktīvu koksni, kas radusies atsevišķu sarežģītu dzīves notikumu ietekmē; mēs esam sašutuši par greizo stumbru, ko radījusi ikdienas slodze, un uzskatām, ka šim cilvēkam jāmainās." (104. lpp.)

Martina Šlēzkes darbs "Skaņa" nekādā ziņā neaprobežojas ar vienu vienīgu stāstījumu par vijoļmeistara darbu, darbnīcu un ikdienu, tas ir ārkārtīgi plašs un uz cilvēka antropoloģiju kristīgā gaismā vērsts darbs. Es ļoti labi apzinos, ka šādas grāmatas noteikti nelasa un nelasīs lielas ļaužu masas, taču tie nedaudzie, kuri izvēlēsies lasīt un izzināt "Skaņu", tie nebūs vīlušies - grāmata ļoti daudz pieskaras tādām lietām, kuras mūsdienās zaudējušas nozīmi un aktualitāti, kaut tās ir mūžīgas. Mūslaiku sabiedrībā diezin vai kāds vairs plaši diskutē par personu un personību, par būtību un klātbūtni, par aicinājumu un nepieciešamību un citiem šādiem dziļiem jautājumiem. Šo grāmatu lasot un tās tekstā iedziļinoties, mēs nelasām vien par mākslu, bet lasām tajā sevi un to, kādiem mums kā sabiedrības locekļiem vajadzētu kļūt un būt - par svētību sev pašiem un apkārtējiem.

"Iekšējā dzirde ir būtisks priekšnoteikums vijoles tapšanā. [..] Vai šī pieredze nav arī līdzība par cilvēku, kurš ir kaut kas vairāk nekā tikai acīm redzamais? Katram cilvēkam piemīt sava skaņa: mēs nesastāvam tikai no redzamās matērijas, mīklainā veidā mums piemīt arī apziņa. Tas modina izbrīnas pilno jautājumu: kā gan apziņa iekļūst matērijā? Mūsu smadzenes nav tikai domājoša fiziskā ķermeņa daļa, bet gan iedarbīgs un pašapzinīgs gars. Un mēs varam šo faktu pārdomāt! Mūsu apziņa ir uzticēta domājošām smadzenēm, tāpat kā skaņa vibrējošai koksnei." (128. lpp.)

Esot izlasījušam teju pusi grāmatas, uzdūros tekstam, kurš, varbūt tā galīgi nav bijis domāts, taču es kā lasītājs šeit saskatu arī grāmatas autora ieguldījumu un vēstījumu, arī par to, ka mums ikkatram ir jākļūst par to, ko autors sauc "Dieva interpretētāju":

"Dzīvē mums jākļūst par Dieva interpretētājiem. Mūsu pazemībai jāizpaužas, izceļot Dieva nolūkus, jo Viņa idejas ir labākas par mūsējām. Taču tam jānāk no dziļas izpratnes. Jēzus dzīvi caurstrāvoja pazemība, kas izcēla Dieva nolūkus. Šī pazemība vienlaikus bija Viņa pilntiesīgums. Tāpēc Viņš sacīja: "Dēls nevar pats no Sevis darīt neko, ja vien Tas neredz Tēvu darām, jo vienīgi to, ko dara Tēvs, tāpat dara arī Dēls." (Jņ 5, 19) Un kādā citā vietā: "Es neko nedaru no Sevis, bet runāju, kā Tēvs Mani mācījis." (Jņ 8, 28)" (135.-136. lpp.)

Es šo grāmatu lasu un domāju - tā taču var kalpot kā Bībeli skaidrojoša grāmata parastajiem ļaudīm, kuriem nav dziļu zināšanu Bībeles teoloģijā? Jā, kādēļ gan nē. Principā, šī grāmata "Skaņa" varētu būt viena no pirmajām grāmatām jebkura ticības ceļa meklētāja dzīvē, pēc tam sekotu Bībeles vēsts iepazīšana dziļākā līmenī un tad jau varētu sekot kādas Bībeli dziļāk skaidrojošas grāmatas kā papildliteratūra. Martina Šlēzkes darbs patiesi var kalpot kā labs vēstījums ikvienam, kurš meklē garīgumu un labu, veselīgu skaidrojumu, ko tad īsti nozīmē kristīgā ticība mūsdienu pasaulē. Jo šajā grāmatā ļoti labi savijas cilvēciskais, garīgais un dziļi dievišķais, lai tas kalpotu mums kā lasītājiem mūsu izaugsmes pilnveides ceļā!

"Tāpat kā gudrības būtība pastāv tajā, ka tā izpēta un izdibina lietas, tā mīlestības būtība tajā, ka tā pārvērš gan mīlētāju, gan mīlēto. Dievs nebūtu mīlošs, ja dzīvība, ko Viņš rada un iedibina, neietekmētu arī Viņu pašu. Tālab tas nemazina Dieva godu, bet gan to vairo, ja es apliecinu: arī mēs ietekmējam Dievu! Tā ir mana ticība, ka mīlestība, kas ir manas dzīves patiesā lūgšana, ietekmē Dievu. [..] Mēs esam mīlēta un tāpēc topoša pasaule!" (168. lpp.)