4. (nobeiguma) pārdomas par Ričarda Rora grāmatu "Mūžīgais dimants"...
Attēlā: grāmatas vāka fragments
Ieturēju nelielu pauzīti, tad atkal pievērsos šai grāmatai un to pabeidzu lasīt līdz galam. Un, lai gan trīs pārdomu daļas jau ir uztapušas par šo darbu, nedomāju, ka varētu tās atstāt bez kārtīga turpinājuma, turpinot likt treknus punktus uz i. Šoreiz gan laikam tas būs arī nobeigums, kaut gan galvā pastāv ideja, ka varētu šo to vēl paturpināt. Bet, ja nu kas tāds jauns uztaps, jūs noteikti par to izlasīsiet šajā pat blogā. Tad nu ķeros klāt un pārdomāju, un rakstu, lai ikviens, kam ir interese par šo grāmatu, varētu tās saturā ielūkoties jau tagad, vēl pirms grāmatu ir iegādājies. Kā jau iepriekš rakstīju, šī ir viena no tām grāmatām, kuru vajadzētu gan izlasīt, gan turēt "pa ķērienam", pārlasīt un pārdomāt reizi pa reizei, jo... grāmata palīdz mums lauzt savu egoistisko patību, lai aizvestu mūs pie tās mūsu īstenās patības, uz mājvietu, kurā mīt Dievs. Kurš mīt ikvienā dvēselē, bet kuru daudzi neapzinās. Un daļa - arī nevēlas apzināties, bet tomēr es uz to vēlos mudināt, jo - kas reiz ir ieguvis skaidrību par savu īsto patību, tam vairs neko neīstu negribēsies. Lūk, tas ir arī šīs grāmatas galvenais vēstījums un ceļvedis uz bagātībām, kuras atliek mums vien tikai satvert!
Protams, var jau sacīt, ka šī grāmata ir pārāk reliģiska, lai to lasītu jebkurš "parastais" cilvēks, kur nu vēl ateists vai kāds cits "ķeceris", bet man gribētos sacīt, ka šī ir grāmata ikvienam, kurš ir domājošs cilvēks, kurš mēģina lietas un viedokļus tvert visā plašajā to spektrā, izanalizējot to būtību un no tā izdara izrietošus secinājumus, paņemot savā bagāžā līdzi to pašu kodolu un esenci, pašu to vērtīgāko un noderīgāko. Lai gan, protams, man jau autora vārds vien ir autoritāte un, ja vēl grāmatu iesaka teoloģijas doktors, kontemplācijas skolotājs Juris Rubenis, tad tā patiešām ir vērtīga grāmata. Un te nav vajadzīga kaut kāda pieķeršanās personālijām, nebūt ne - vienkārši ir cilvēki, kas it kā augstas gudrības prot pasniegt viegli sagremojamā veidā, kaut gan - Dievs nav sarežģīts, to sarežģītu padara cilvēks pats - tādu atziņu dzirdēju no dogmatikas profesores, tā kā...
Autors, līdzīgi kā citos darbos, arī šajā nebaidās paust atklātu nostāju un viedokli par to, kas ir reliģija, kādai tai ir jābūt, kādai tai nav jābūt un ar ko to nevajadzētu nekādā gadījumā aizvietot. Un viens no šiem surogātiem, ar ko aizvieto Patiesību un tās izpratnes veicināšanu cilvēkos, ir morālisms un kaut kādu priekšrakstu bīdīšana priekšplānā tā vietā, lai, kā rakstījis Irenejas Lions, "ļautu cilvēkiem kļūt par Dieva dēliem". Katrā ziņā, ļoti dziļš un nopietnu pārdomu vērts avots ir šī grāmata. Jo, manuprāt, virspusēji to nav iespējams izlasīt un dziļi lasīt daudzi baidās, jo tā liek aizdomāties par savas īstās esmes un būtības kodolu, kurš mīt mūsos un tā neizbēgamu atmodināšanu un sasniegšanu, nomainot polus - no sava plikā ego pie nopietnas atziņas un dzīves savā īstajā kodolā, īstajā patībā kopā ar Augstāko kā Viņa dēlu vai meitu. Lūk - Patiesība un atziņa par šo grāmatu!
Par morālismu un baznīciskumu runājot, Ričards Rors mums liek domāt par ko šādu:
"Morālisms vienkārši ir misticisma aizvietotājs un tā viltojums gandrīz visās reliģijās. Morālisms (pretēji veselīgai morālei) ir paļaušanās uz pieņemtiem šķīstuma likumiem, maģiskiem rituāliem un iedomātajām apgaismības "prasībām", "pestīšanai" vai jebkāda cita veida pārākumam. [..] Nobriedusi reliģija ir saistīta ar pārmaiņām, nevis ar nelielām izmaiņām. [..] Ar vārdu "morālisms" es saprotu paņēmienu vai rituālu, ar kuru cilvēks vēlas sasniegt pilnību. Tas jebkuru pieredzi par vienotību padara lielā mērā neiespējamu, un tieši tas rada problēmu. [..] Tu vari būt "labs" pilnīgi neatkarīgi, bez Dieva mīlestības un žēlastības vai, patiesību sakot, vispār bez kaut kā. Uzskati par nozīmīgiem morāles jautājumiem mainās no gadsimta uz gadsimtu, no vienas kultūras uz citu."
"Moralizējošus uzskatus atklāj idejas, ka cilvēks nekad nav pietiekami šķīsts, svēts, morāls vai pietiekami labi neiederas kādā grupā. Šis "grēka pārvaldīšanas" process ir mums - garīdzniekiem - saglabājis amatu un līdz nāvei garlaiko Dievu, ja ņemam vērā moralizēšanas vājos vēsturiskos rezultātus. [..] Moralizējoši orientētas reliģiskas grupas vienmēr uzskatīs, ka ir cilvēki, kuri tajās neiederas. Šāda mānīgi tikumiska šķīstība var aizsegt verdzību, seksismu, kristīgo valdnieku, garīdzniecības un pilsoņu alkatību, pedofiliju, citu tautu un valstu iekarošanu, kā arī pirmatnējo kultūru apspiešanu. Tad alkatība un karš viegli var palikt bez ievērības. Mēs atklājam, ka tas nemaz nav pārspīlējums, kad lasām Baznīcas vēsturi. Līdz šim brīdim mūs maz saistījis dziļais Jēzus garīgums un lielākoties esam bijuši nodarbināti ar "baznīciskumu". Katoļi ir kanonizējuši svētos, jo tie ir bijuši kā rets izņēmums attiecībā pret pastāvošajām normām. Turpretī Jaunajā Derībā visi kristieši bieži tiek saukti par "svētajiem".
Labā vēsts, ko nes sev līdzi reliģija, kas runā par iemiesošanos, un uz Garu balstīta moralitāte, ir tā, ka tev motivāciju rada nevis kāds ārējs atalgojums vai sods, bet tas, ka tu spēj uz pasauli paskatīties no šīs Mistērijas iekšpuses. Tādēļ nekādi "burkāni" nav ne vajadzīgi, ne arī palīdz. "Dievs ir tas, kas pēc savas labās gribas rosina gan jūsu gribēšanu, gan darbošanos." (Fil 2, 13) Tātad ir radikāli jāmaina nevis mūsu likumiem atbilstošā uzvedība, bet gan identitāte. Tā ir galvenā mūsu nostājas pārmaiņa. Tu kaut ko dari tāpēc, ka tas ir taisnīgi, nevis tāpēc, ka tev tas ir jādara, ne arī tāpēc, ka tu baidītos no soda. Līdz ar to tevi vada ne tik daudz ārēji (neīstās patības metode) kā iekšēji impusli (īstās patības metode). Vadošais dzinējspēks ir tevī pašā, tas nav ārējs apdraudējums."
Jā, es varbūt aizraujos ar gariem fragmentiem un citātu rakstīšanu, bet, manuprāt, tas vien norāda uz to, ka šī grāmata ir viena no vērtīgākajām, kurām ir jābūt JEBKURA domājoša, dziļi analizējoša un lietas koptveroši cilvēka grāmatplauktā. Un ne vien tādēļ, ka tai jābūt, ka tā tiek pārlasīta, lasīta un pamatīgi apcerēta, kristalizējot savas attiecības ar Augstāko Garīgo Realitāti jeb, plašākā kontekstā runājot, Dievu. Tāds, šķiet, ir šīs grāmatas galvenais mērķis un ticu, ka tā spēj mainīt jebkura cilvēka domas par patieso reliģiju, par patieso Dieva tuvākmīlestību un mūsu savstarpējo cieņu vienam pret otru. Vai tiešām daudzi nav apzinājušies, ka pastāv iespēja atrast un īstenot savu īsto patību, tā vietā izvēloties mazisko ego dzīvīti? Ja tā, tad man patiešām ir žēl. Bet, izvēloties šo grāmatu, to izzinot un iepazīstot, jūs sapratīsiet, ka līdz šim bieži vien esat atgriezušies pie savas vecās, neīstās patības, kaut gan apjautīsiet arī tos mirkļus, kad Dieva patībā tomēr bija labāk un izvēlēsieties tanī atgriezties un vairs nekad, nekad to nemainīt ne pret ko mazāku! To arī ar svētību ikvienam novēlu!
"Sv. Simeons, Jaunais teologs teicis: "Es esmu redzējis Pilnību. Es to būtībā neesmu saņēmis, bet esmu tajā piedalījies. Kad tu iededz liesmu no liesmas, tā ir tā pati liesma, kuru tu saņem." Viņš gan reprezentē labāko no senās kristīgi ortodoksālās tradīcijas, gan arī ir ārkārtīgi mūsdienīgs. [..] Dievs saviem dievišķajiem mērķiem izmanto personāžus, kuriem arvien ir daudz trūkumu, un tas mums parāda, ka līdzdalība Dieva darbībā un perfekta moralitāte nav viens un tas pats. Patiesībā Meistars Ekharts saka pat tā: "Labāka iespēja atrast Dievu ir meklēt Viņu tur, kur cilvēki to ir pazaudējuši." Dievs gaida mūs tieši tur - mūsu klupšanas pieredzē.
Daļu no pašreizējās saistošākās un noderīgākās teoloģijas varētu nosaukt par "pavērsienu uz līdzdalību". Reliģija kā līdzdalība ir Mūžīgās tradīcijas atklāšana no jauna. Šāda reliģija nepārtraukti atzīst, ka mēs daudz lielākā mērā esam daļa no kaut kā nekā kaut kā vērotāji. Pavērsiens uz līdzdalību parāda, ka lielākā daļa reliģiju un Baznīcu ir bijušas pārņemtas ar reliģiskām idejām, par kurām tev var būt vai nu pareizs, vai nepareizs viedoklis. Kad runa ir tikai par idejām, tev nav jābūt par daļu no "tām". Tev vienkārši ir pareizi jārunā par "to". Tev nav jāiedziļinās un jāmeklē garīgs apstiprinājums.
Vēl sliktāk, ja jūsu reliģija daudz laika pavada, definējot un nosakot, kuri nedrīkst tajā ņemt dalību. Kad nav daudz tāda, kas reliģijā sagādā prieku, tad viss, ko vari darīt, ir uzskatīt sevi par pārāku un nošķirtu no citiem. Daudzas reliģiskas grupas vēl arvien, draudot ar ciešanām par šādu "grēku", aizliedz pielūgt Dievu kopā ar citām reliģiskām grupām. Šāda reliģija nav nekas vairāk kā robežu novilkšana un diez vai spēs jums veidot jebkādas dziļākas attiecības ar Dievu. Šāds maziskums nekad nebūs gatavs patiesam lielumam un uz to arī nespēs tiekties.
Ja Dievs jums ir tirāns, mūžīgs mocītājs vai arī ar mazāku sirdi nekā lielākā daļa cilvēku, kurus pazīstat, kāpēc tad būtu jāvēlas tuvība, sava laika pavadīšana un līdzdarbošanās ar šādu Dievu. Lielākā daļa reliģisko grupu ir izvēlējušās dažus morālus postulātus, lai sniegtu sev apziņu par cienīgumu un dievbijību, vai dažus sakramentus, kurus "pildīt", bet tajā pašā laikā mīloša un pat erotiska vienotība ar dievišķo lielākoties paliek noslēpums vai kaut kas pārāk muļķīgs, lai par to vispār domātu. [..] Svinībās galvenais ir nevis pastāvošie likumi, bet piedalīšanās. Ja tavās viesībās pietrūkst vietas viesiem, tad tu neesi labs namatēvs. Bet Dievs ir labs namatēvs."
Draugi, es lasu šo grāmatu un domāju, kādēļ neko tādu agrāk neesmu jau dabūjis izlasīt, bet acīmredzot visam pienāk savs laiks un vieta. Tādēļ jau varētu vēl un vēl citēt pārdomas un fragmentus no šīs grāmatas, bet nu, teikšu tā - šī patiešām ir GRĀMATA, tādēļ - lasiet, rekomendējiet un veidojiet savas personiskās attiecības ar Dievu, visa Radītāju! Lai svētīgas apceres!