3. pārdomas, turpinot iepazīt un izzināt Ričarda Rora grāmatu "Mūžīgais dimants"...
Attēlā: grāmatas vāka fragments
Ne velti mācītājs, kontemplācijas skolotājs, arī teoloģijas doktors Juris Rubenis saka, ka šī grāmata jālasa lēni, varbūt pat vairākas reizes. Jo tā mūs vada pretim tam, lai mēs iemācītos ļaut sevī nomirt mūsu neīstajai patībai, mūsu ego, lai tā vietā mūsos iemirdzētos dimants - mūsu īstā, vienīgā un Mūžīgajā balstītā patība - tas, kas mēs esam patiesībā! Mēs esam aicināti apzināties savu sasaistītību un būšanu par daļu no kādas daudz lielākas dievišķas realitātes. Mums tas var likties naivi, šķist muļķīgi, bet visas mūsu dzīves vērtīguma/nevērtīguma atslēga slēpjas vienā no šiem diviem mūsu izvēlei dotajiem izvēļu pāriem - piesaistīšanās/neīstā patība vai nepiesaistīšanās/īstā patība. Lūk, atslēga mūsu brīvās gribas lēmumam, līdz ar to - dzīvei un tās kvalitātei, kādu to mēs izvēlamies dzīvot un kuru no izvēles pāriem izvēlamies īstenot un realizēt! Protams, vispareizākā un visieteicamākā atbilde un atslēgas izvēle ir - dzīvot nepiesaistītībā un savā īstajā patībā. Tad tu esi patiesajā "dzīvē Dievā"!
"Būtiska ir "atteikšanās" no neīstās patības. Šis process ir garīgā ceļa centrs. Tā ir lielākā un grūtākā nāve, kāda vien var būt. Kontemplācija ir visaugstākā atveseļošanās no atkarībām, jo tajā mēs atbrīvojamies no sava iecienītā domāšanas veida universālās atkarības."
"Īstā patība jau ir uzvarējusi dzīves pretrunas un paradoksus. Īstā patība saredz visu kā veselumu un līdz ar to pretēji tam, kā visu saskata pasaule, kurai šis skats šķiet apgriezts ar kājām gaisā. Neīstā patība visu redz pa daļām, hierarhijās, par atskaites punktu ņemot pati sevi."
Šīs unikālās un ikvienam ieteicamās grāmatas 2. nodaļas beigās lasām vārdus, kuriem arī es pilnībā pievienojos un uz kuriem arī es cenšos balstīt savu attieksmi, attiecības, saskarsmi un uzticību pret Baznīcu:
"Visur, kur ir ticība, cerība un mīlestība, ir Baznīca un Dievs, un tā ir tāda Baznīca, kurai es ticu."
Tomass Mērtons, kuru mēs pazīstam arīdzan kā dižu Skolotāju un kura vārdu esam dzirdējuši, ir sacījis sekojošus vārdus:
"Mūsu esības centrā atveras durvis, un šķiet, ka mēs pa tām iekrītam kādā neizmērojamā dziļumā, kas, lai gan mums šķiet nebeidzams, tomēr ir pieejams. Šķiet, ka visa mūžība ir mūsu mierpilnajā un elpu aizraujošajā saskarsmē."
Ričarda Rora komentārs, piebilde:
"Šīs durvis ir jāatver jūsu dzīvē tikai vienu reizi, un tad jūs uz visiem laikiem zināsiet, kur ir jūsu īstās mājas. Jūs turpmāk neapmierināsieties ne ar ko mazāku. No tā brīža jūs nekad negribēsiet atgriezties pie kaut kā cita."
Lasu un pārdomāju, pārlasu un atkal pārdomāju... Jā, šī grāmata nav no vieglajām, bet tā maina dzīvi, to varu teikt droši. Līdz šim daudz biju domājis par garīgās pasaules vēstījumiem, tomēr atbildes tādā daudz maz baudāmā veidā nebiju saņēmis, tad nu lūk, gan manā, gan jūsu priekšā tagad ir grāmata, kas maina dzīves! Tieši tādēļ šo grāmatu iesaku un nebeidzu vien par tās vēstījumu būt sajūsmināts.
"Ja esi saskāries ar savas dvēseles dziļumiem, tu uz visiem laikiem zini, ka tur ir kaut kas tāds, par ko patiešām var runāt un kam var dziļi uzticēties. Tad tu no reliģijas kā vienkāršas ticības sistēmas pārej uz reliģiju kā jaunu atziņu veidu. [..] Tikai jūsu dvēsele var pazīt citu dvēseli. Tikai daļa var pazīt to veselumu, pie kā tā pieder. Bet vispirms ir jātop atmodinātai jūsu īstajai patībai."
Ikviens no mums kādā dzīves posmā mēģina tikt skaidrībā ar daudz jo daudz dzīvi it kā skaidrojošām tēzēm, tomēr vienīgā, jāsaka kā ir, tā ir Mīlestība. Mīlestība, kurai skaidrojumu nevajag, ja patiesi mīlam. Jo tad mēs otram vai kādam dodam/veltām sevi un mūsu atdošanās jau pati par sevi liecina. Balstoties uz šādu mīlestības izpratni, mēs līdzināmies mazajiem [bērniem], kuri nenosoda, nenogalina, neatgrūž, pieņem dažādību, nenošķir, bet iekļauj, veidojot kopību gan savā starpā, gan ar Radītāju.
"Mūsu mērķis nav un nevar būt visu atšķirību pārvarēšana, jo Dievs mūs ir radījis dažādus simtiem tūkstošos veidu."
Paturpinot domu, mēs esam aicināti atteikties no burtiskas lietu, notikumu vai cilvēku dažādības izpratnes, jo "burtiska izpratne ir visseklākais un visšaurākais jēgas līmenis." Un tomēr nodoties lūgšanai, kas rada pazemību un respektu, to spēj retais, bet uz to mēs esam aicināti ikviens. Lūk, autora vārdi mūsu iedrošināšanai:
"Skatīties pazemīgi un ar respektu ir grūts darbs, kurā visas mūsu esības iekšējās telpas - prāts, sirds un ķermenis - vienlaikus tiek turētas atvērtas. Šis ir visu patieso garīguma skolu galvenais princips, to nevar īstenot viegli un bez respektablas un nesavtīgas attieksmes pret kaut ko. Šādu attieksmi es saucu par lūgšanu. Šādu lūgšanu iespējams sastapt diezgan reti."
Daudzi jo daudzi sabiedrībā runā par cieņu, mīlestību, savstarpēju iecietību un sava tuvākā pieņemšanu, un tomēr paši no tā īstenībā turas pa lielu gabalu, vai nu savas neizglītotības, vai sirdsgudrības trūkuma vai kādu citu iemeslu dēļ un tomēr tai pat laikā nevairās ik uz soļa ieslīgt vēl kādā galējībā - piesaukt Dieva vārdu, grēka jēdzienu un nosodīt citus, būt kā farizeji un Rakstu zinātāji. 3. gadsimta svētais, svētais Antonijs no Tēbām mūsu garīgā brieduma veicināšanai un izaugsmei, un patiesas tuvākmīlestības sēklas iesēšanai mūsos, ir atstājis mums šādu vēstījumu, sakot:
"Dievs mūs aicina kopā no visām pasaules malām, lai varētu augšāmcelt mūsu sirdis no šīs pasaules, un māca, ka visi esam veidoti no vienas substances, visi esam vienas miesas locekļi: jo tas, kurš mīl savu tuvāko, tas mīl Dievu, un tas, kurš mīl Dievu, mīl savu dvēseli."
Tieši šīs manas alkas un tiecība, manas dvēseles intencionalitāte, kā arī, lai gan mazā mērā varbūt, bet tomēr - arī vēlme būt kopā gan ar drusku līdzīgi domājošiem un tai pat laikā kopīgi studējošiem, mani pamudināja uz nopietnu iedziļināšanos teoloģijā, uz teoloģijas studijām Laterāna Pontifikālajā Universitātē, un tomēr - tas ir tikai viens aspekts, jo otru, pašam par pārsteigumu, atklāju šajā grāmatā un ar šiem vārdiem tad arī pabeigšu šo pārdomu daļu:
"Tie, kuri ļauj sev pieredzēt dievišķu draudzību, to arī pieredz. Tu esi tas, ko tu meklē, un tas ir arī iemesls, kāpēc tu to meklē. [..] Ja meklē dievišķo, tu jau esi atradis saikni ar to sevī. Ja neesi atradis saikni ar dievišķo sevī, visticamāk, tevi garlaikos doma par garīgiem meklējumiem. Ja šo saikni esi atradis, tu to meklēsi un atradīsi it visur."
Lai šie nobeiguma vārdi ir par svētību un pamudinājumu ikvienam sevis un savas īstās patības meklētājam!