Imants Ziedonis un Nora Ikstena "Nenoteiktā bija"

Attēlā: grāmatas vāka fragments

---

Grāmatu "Nenoteiktā bija" izlasīju vienā vakarā. Un pat ne pa diagonāli, bet gan ļoti kārtīgi, lapu pa lapai, burtu pa burtam vien. Šīs grāmatas valdzinošais noslēpums kādēļ tā tik ātri lasās, slēpjas tanī apstāklī, ka grāmatā ir gana daudz fotogrāfiju, kā arī diezgan ievērojami burti un īpaši izcelti daudzi Imanta Ziedoņa izteikumi, kas arī diezgan daudz atvieglo un paātrina šīs grāmatas iepazīšanu. Šķiet, ka kaut kāda nojausma man par šiem Ziedoņa knifiem radās, bet - vai tā ir tā īstā un tie atpazītie knifi tie pareizie un patiesie? Par to man pašam drusku tā kā šaubas, jo es neesmu literatūrzinātnieks, Ziedoņa daiļradi tik ļoti perfekti nepārzinu kopumā, tomēr ar saviem iespaidiem un pārdomām padalīšos.

Es gan neko nezinu par Ziedoņa garīgo dzīvi, par viņa personiskajām attiecībām ar Radītāju, ar Augstāko, par to esamību vai neesamību, un tieši kādā kontekstā tās ir bijušas, tomēr savveida garīgā dzīsla vismaz šim darbam cauri vijas. Tikai šajā darbā tā tāda vairāk mistiska, tāda ļoti latviska zināmā mērā, jo saistīta ar veļiem, to redzēšanu un "draudzību" ar tiem. Latviešiem jau tā aizgājušo piederīgo kultūra tāda ārkārtīgi tuva, tādēļ tas varbūt arī uz Ziedoni kādu iespaidu ir atstājis. Bet - es gribētu teikt, ka, manuprāt, tieši šī draudzība ar šiem veļiem, to izpratne, to zināšana un sapratne, varbūt tas arī bija tas, kas viņam šo radošumu, šo Radītāja knifiņu viņa daiļradē "iedīdīja"? Varbūt...

Mani šīs grāmatas lasīšanas gaitā nemitīgi nodarbināja doma, vai Imants Ziedonis nebija tāds laicīgais jeb zemes dzīves mistiķis. Jo daudzi teksti šajā darbā vijas par un šo garīgo dimensiju... Mani tas nebeidza vien pārsteigt, pāršķirot lapu pēc lapas. Nu, kaut vai šie vārdi... Kā jums šķiet?

"Es ar savējiem tur esmu, ar tiem savējiem veļiem, kas tur palikuši. Es ar viņiem esmu, kādi viņi ir - dievišķi vai nedievišķi, kādi nu ir, tādi ir, - bet es esmu ar viņiem. Lielajā Visumā redzu, ka viņi tur apakšā ņemas. Es esmu brīvs, es redzu viņus, bet reizē esmu ar viņiem."

Vai tā bija kāda nepieķeršanās, kas šādas "ezotēriskas" spējas un zināšanu piešķīra, vai kas cits, to lai nu mēs lasītāji minam kopā, jo šī grāmata tapusi ir, kad Ziedonis vēl bija starp mums dzīvs, sveiks un vesels. Reizumis lasīšanas gaitā mani pārņēma tādas nojautas, ka bezmaz Ziedonis pats savu aiziešanu vai aprakstījis, un to tepat-grozīšanos pieminējis vai kas tamlīdzīgs... Grāmata mani visnotaļ ieveda tādās visai ezotēriskās un garīgās apcerēs par šo Vārda meistaru un viņa izteikumiem. Šādā rakursā raugoties, grāmata ir ārkārtīgi izaicinoša, pilna daudzu personisku dzīves faktu, kas, nenoliedzami, ir atstājušas nozīmīgas pēdas un ietekmi Ziedoņa daiļradē un viņa publicētajos darbos.

Attēlos: grāmatas fragmenti

Varbūt, ka Ziedoņa personību zināmā mērā ir ietekmējusi arī viņa tiecība uz zemes darbiem, tiecība apceļot dzimtās zemes vietas, priecāties par dabas skaistumu un tās neizmērojamo daiļumu, kas rakstniekam pilnībā atklājas, esot prom no mājām. Esot citur. Prom no jūras, tuvāk zemei. Rakstnieks Norai Ikstenai bagātīgi jo bagātīgi stāsta savu dzīves pieredzi un izdzīvošanas skolu Tukumā, ļoti skaisti apraksta Tukuma skaistumu. Es pat iedomājos, vai tik ne no Ziedoņa nav radies teiciens "Uz Tukumu - pēc smukuma!", jo Ziedonis tiešām ārkārtīgi sirsnīgi izsakās par šo pilsētu - pērli!

Attēlā: daļa no Tukuma apraksta grāmatā "Nenoteiktā bija"

Lasu, raugos un skatos - nu bija tak Ziedonis drusku "ar putniem", bet šo es saku tādā ārkārtīgi pozitīvā nozīmē - Ziedonim bija spēja redzēt, just un izprast vairāk nekā viņa vienaudžiem. Tādu mēs arī rakstnieku un dzejnieku zinām, zināsim un atminēsimies - izjustu, tēlainu, dabas mīļotāju un, tagad atklājot - arī ārkārtīgi, teikšu kā jūtu - Dievredzīgu. Apveltītu ar spēju sajust un pavēstīt mums to, kas citam nemaz ij ne tuvumā nav dots! 

Ziedoņa personību, nenoliedzami, ir veidojuši cilvēki viņa dzīves mazajos gados - māte, vecaistēvs un citi. Ne velti Ziedonis velta tik daudz sirsnīgu vārdu saviem tuvajiem un mīļajiem, īpaši vecvecākus un māti uzteicot un paslavējot. Grāmatā varam just - no Ziedoņa mīlestība pret vecākiem un dabu plūstin plūda. Pilnīgi ar visām šūnām sajūtams, ka Dieva luteklis bija, jo darīja to, kas bija šī dižā Cilvēka Lielais Dzīves Uzdevums - rakstīt, vēstīt un likt iemīlēt mums savu tēvu zemi, mūsu pašu Latviju. Šo skaisto, neatkārtojamo dabu un ikkatru cilvēku, jo visi esam saistīti neredzamām saitēm... 

Un grāmatas, grāmatas, grāmatas... Māte gan bārusies, lai nu beidz ar tām blēņām nodarboties, lai strādā un neslinko, bet Ziedonis tik lasa, lasa un lasa - kā brīvs brīdis, tā lasa. Nav brīva brīža, ņem un pazūd kādā kūtsaugšā, iekšā sienā un atkal - lasa, lasa, lasa. 

"Es nezinu, kur tās grāmatas gadījās. Stihiski ķēru, riju visu iekšā. [..] Divas visskaistākās lietas, ko es par zemi un jūru esmu lasījis, sarakstījuši Edvarts Virza un Fricis Dziesma, tās ir manas dziesmas literatūrā. Tā ir mana literatūra. Par jūru Dziesmas grāmatā viss ir pateikts, ar to man pietiek, par to vairāk nav jāsaka. Straumēnos atkal viss par Dievu un zemi ir pateikts. Dievzemīte. Tur viss parādās."

No nodaļas "Citur":

"Siltuma mūsu dzimtā gan nav bijis. Radzinieki vispār nebija nekādi mīlīgie. Tāpēc man tēva mājas nekad nebija mīļas. Vienmēr domāju, ka kaut kur pasaulē ir cilvēki, kas skaisti un mīļi dzīvo, tāpēc vienmēr pa citām mājām staigāju, prom no jūras. Negribējās tur atgriezties. [..] Varēju citās mājās sēdēt novakarē, klausīties putnu dziesmas un ostīties visas tās lauku smaržas un tik laimīgs justies. Te, citur, kur tik labi un skaisti dzīvo."

"Man nav bijis laika dzeju rakstīt, to tikai tā, starp citu, parakstīju. Man bija jādauzās apkārt, jāklīst pa pasauli. Jāskatās, kā citur dzīvo. Dzeja tikai tādas marginālijas. Nekad nešāvu vienā mērķī. Tā esmu nodauzījies, neko daudz jau neesmu izdarījis, viss tikai tā - starp citu."

Attēlā: grāmatas nobeiguma fragments