Iedrīkstēties ir skaisti jeb Zenta Mauriņa - slavētā un nīstā... (Pārdomu I, II un III daļa)

Rakstu sērija pirmoreiz publicēta 2012. gadā, laikā no 9. aprīļa līdz 21. jūlijam

"Mēs dzīvojam laikmetā, kurā skaidrāk kā jebkad apzināmies, ka neviens no mums nav pasargāts no likteņa sitieniem, bet, ja ir kaut kas varenāks par vareno likteni, tad tā ir cilvēka drosme, kas aiz paša gribas stājas pretī liktenim. Un, ja tas tā, tad taisni stiprais jūt vislabāk, cik grūta, bet skaista ir dzīve." /Z. Mauriņa/

Es patiešām priecājos, ka šī gada sākumā es tiku pie ļoti interesantas grāmatas. Grāmata ir gana sena, izdota 1991. gadā, bet satura būtība jau nemainās, mainoties gadiem. Tā ir Ingrīdas Sokolovas sarakstītā "Zenta Mauriņa. Dzīves un daiļrades lappuses." Salīdzinoši maza grāmatiņa, tikai 205 lpp, bet cik daudz vērtīgas informācijas un interesantu faktu par Mauriņas dzīvi un darbu! Grāmatu izlasīju vienā vakarā, taču lasot to, daudzās jo daudzās vietās iestiprināju krāsainās marķieru lapiņas. Tas starojums, kas caur šo grāmatu nāk no pašas Mauriņas, šo grāmatu ar manis iestiprinātajām marķieru lapiņām no melnbaltas ir izveidojis par krāsainu, tik krāsainu kā varavīksni - tik daudz lapiņu tajā iestiprināts.

Daudz gaišu domu, inteliģences un arī rūgtuma šajā grāmatā - Mauriņa slavena, mīlēta un cienīta, taču bieži vien līdz badam trūcīga, no priekšlasījuma uz priekšlasījumu, no lekcijas uz lekciju, taču nav pat ar ko par viesnīcu samaksāt. Lūk, līdz kādam traģismam var novest slava!

Mani pārņem tāda sajūta, ka Mauriņu viņas dzīves laikā vienkārši izmantoja - rupji, zemiski un brutāli ekspluatēja. Protams, oficiāli neviens neko tādu neatzīs, taču pēc šīs grāmatas izlasīšanas man tāda sajūta radās. Cik pamatota, cik nē - par to lai spriež literatūras vēsturnieki vai citas personas, kuras bijušas tuvākās attiecībās ar Mauriņu vai iepazinušas viņu labāk.

Mauriņa sludināja un mācīja mūžīgu tiekšanos pēc garīguma, pēc savu zināšanu apcirkņu piepildīšanas, lai nekad cilvēks neizbīdītos priekšplānā, bet klusi, mierīgi strādātu, mācītos, pilnveidotos. Lūk, šī ir viena no tām mācībām, kuru mūsdienu cilvēkam vajadzētu iedēstīt sevī - nevis nemitīga dzīšanās pēc karjeras, bet gan klusa sava darba darīšana un garīga pilnveidošanās ar zinībām, ko sniedz dzīves iespējas - grāmatas, žurnāli un inteliģence draugu un paziņu lokā.

"Mācīsimies... klusi strādāt savu darbu, nekur un nekad sevi neizbīdīt pirmā plānā. Zināsim visi vienu: labs darbs ir gaisma, ko nevar noslēpt. [..] Katru rītu lec jauna saule, un katrā laikmetā piedzimst tādi cilvēki, kas gādā par to, lai neiznīktu ticība cilvēkam."

Zenta Mauriņa arī paudusi atziņu, ka "nevar ilgstoši dzīvot svešā zemē" un ceļo tikai tādēļ, lai "sakrātu bagātību tālāknodošanai." Lūk, šie ir tie vārdi, kurus es arī varētu attiecināt uz sevi, jo es arī ilgstoši nevaru uzturēties ārzemēs, jo ilgojos pēc mājām un mīļās, jaukās dzimtās latviešu valodas, kā arī mūsu dabas, Daugavas un īstās rupjmaizes. Tā es arī gadu nodzīvoju un nomācījos Norvēģijā, lai piepildītos Mauriņas vārdi par bagātību uzkrāšanu tālāknodošanai un ko es šobrīd dalu šeit, Latvijā. Šajos vārdos es bagātīgi sasaucos ar Mauriņu, bet, lai cik ironiski tas arī nebūtu, Mauriņa visu savu atlikušo mūža daļu nodzīvoja ārpus Latvijas.

Mauriņai ļoti patika lasīt. Viņa lasīja daudz un arī prata vairākas valodas, kas viņai nodrošināja plašu literatūras šedevru pieejamību valodas prasmju dēļ, bet, protams, ne tikai... Mauriņa ir sacījusi sekojošus vārdus, ko praktiski varētu attiecināt arī uz mūslaiku Latviju un uz tās zināma mēra garīgo tumsu: "Pie mums tagad ir tik maz saules, un tādēļ jābūt īpaši pateicīgiem par tiem gaišajiem, siltajiem stariem, kuri nāk no grāmatas."

Zenta Mauriņa jebkurā savā pētījumā un apcerē meklēja nevis vēsturisko un teritoriālo personību (piem., Dantē, Dostojevskī u.c.), bet gan katra pētījuma objekta noderīgumu mūsdienu cilvēka dzīvē. Pati Mauriņa jautā, vai mums vispār var būt kaut kas svarīgāks par mūsdienu cilvēku, tādēļ viņa meklē, atrod un mums ikvienam, kas padziļināti interesējas par Mauriņas daiļradi, sniedz tos personību aspektus, kas "mūsdienu cilvēku bagātina, liek viņa dzīvei iemirdzēties jaunās krāsās, uzdod jaunas mīklas, liek klusi apstāties, kā apstājamies visa dižā skaistuma priekšā." Lūk, visu šo sniedz mums Mauriņa, tikai mūsdienu cilvēks nevēlas vai neprot izprast vai neinteresējas par Mauriņu un viņas daiļradē pausto dziļo filosofisko domu, jo kā nekā viņa bija pasaulslavena literatūrfilosofe un dzīves domātāja.

Lasot un iedziļinoties Mauriņas dzīves un daiļrades lappusēs, varētu rakstīt un rakstīt savas domas, apceres un viedokļus, balstītus Mauriņā, bet, neesot lielam literatūras speciālistam, nevēloties aizskart lielos un varenos Mauriņas pētītājus, izzinātājus un vislabāk izpratējus, es citēšu vēl vienu ļoti interesantu Mauriņas domu, kas mūsdienās ļoti daudzus spētu aizvainot, jo tāda ir mūsdienu lielākā sabiedrības daļa, taču, Mauriņai par atbalstu un prieku, arī es šos vārdus atbalstu un atzīstu, ka tajos ir 100% taisnība: "Arvien vēl pārāk daudz gaida un pārāk maz apzinās, cik daudz jāveic paša spēkiem. Visu gaidīt - slinkums, trulums, nekrietnība."

Ikdiena drupina mūsu spēku, vēl vairāk to dara slimības. Bet kā melnās, tā baltās dienās jāatšķir svarīgais no nesvarīgā. Katra diena, kurā neesam paplašinājuši savu apvārsni, ir velti nodzīvota. /Zenta Mauriņa/

* * * * *

Ir pagājis pusgads, kopš savā kladē ierakstīju pirmās pārdomas pēc Zentas Mauriņas padziļinātākas dzīves un daiļrades lappušu iepazīšanas. Nu atkal ir pienācis laiks paturpināt iesākto. Protams, ikdienā man salīdzinoši maz sanāk pieķerties literatūras studēšanai un apcerēšanai, jo lielākoties manus spēkus paņem darbs, taču literatūra, lasīšana un grāmatas vispār man palīdz paplašināt savu apvārsni, lai mans dzīves gājums nebūtu velti iets. Un Mauriņai ar savām domām un filosofiju jeb dzīvesskatījumu mani piesaistīja jau vidusskolā, tādēļ aizvien atkal un atkal atgriežos pie Mauriņas tuvākas iepazīšanas un iepazītā apcerēšanas savas klades ierakstos.

Mauriņas apcerēšana un iedziļināšanās viņas domās, apcerēs un filosofijā ir kā gremdēšanās neizsīkstošā avotā, no kura var pasmelties gudrību un zināšanas, kas personīgai inteliģencei ir kā dzīvinošs un valgmi sniedzošs aqua vita jeb dzīvības ūdens. Es nevaru nepiekrist dzejnieces Zinaīdas Lazdas vārdiem par grāmatām, īpaši par Zentas Mauriņas grāmatām: "Ir arī grāmatas, kas mūs satrauc un modina, kas mūs sauc un aicina, nostāda problēmu priekšā, iekvēlina meklējumiem un visādi ierosina. Tādas modinātājas un vienaldzības gaiņātājas ir Zentas Mauriņas grāmatas." Zentas Mauriņas gara augļi, kuri apkopoti grāmatās, tik tiešām spēj būt mierinātāji un atbalstītāji skumju un vientulības brīžos. Mauriņas valoda ir daiļš mākslas darbs, kurš pēc savas formas un uzbūves ir dziļi aizkustinošs un smalkas dvēseles stīgas aizskarošs.

Mūsdienu "vārgajiem" ļaudīm vajadzētu paraudzīties uz Zentas Mauriņas ciešanām, esot visu mūžu piekaltai pie ratiņkrēsla un ieraudzīt to, ka viņa praktiski nekad nesūdzējās un vienmēr lika pret sevi izturēties kā pret veselu, pilnvērtīgu cilvēku. Lūk, parādās gara spēks un latviešu īstenais sīkstums! Un daudzreiz jau esmu pieskāries tēmai par mūsdienu vārgo un bez citu palīdzības dzīvot nespējīgo homo sapiens, un tāpat esmu jau citējis šos dižos Mauriņas vārdus, taču šo trulo siržu aizskaršanai, lai tās beidzot sāk aizdomāties, citēšu vēl un vēlreiz: "Arvien vēl pārāk daudz gaida no Dieva un pārāk maz apzinās, cik daudz jāveic paša spēkiem. Visu gaidīt - slinkums, trulums, nekrietnība."

Iedziļinoties Mauriņas morāles filosofijā un domās par to, varam lasīt viņas teikto par Mīlestību: "Augstākā mīlestība ir saprotoša mīlestība." Manā uztverē un saprašanā šie vārdi nozīmē ko līdzīgu Kristus cilvēkmīlestībai, kurš pieņēma ikvienu - neatraidot, nenosodot, piedodot un patiesi saprotot. Man nebūt nav ne mazāko šaubu, pielīdzinot Mauriņu ar viņas ciešanām un lielo humānismu Kristum ar viņa ciešanām pie krusta ar viņā mītošo dziļo cieņu pret ikvienu cilvēcisku būtni, lai arī kāda tā nebūtu un cik grēcīga. Zenta Mauriņa un Kristus savā lielajā humānismā un cilvēkmīlestībā bija absolūti līdzvērtīgi.

Es savā Mauriņas mīlestībā tik tiešām varu apliecināt, ka studējot Mauriņu, nekas tā nespēj aizstāt tās apgūtās dzīves gudrības, kuras nāk no viņas sacītā un rakstītā. Zenta Mauriņa ar savu rakstīto mudina cilvēkus dzīties pēc izglītošanās, zināšanām un labākas, skaistākas dzīves. Taču nekādā gadījumā nedrīkstam piemirst, ka šī labākā dzīve jāveido un jābalsta uz sirds mīlestību, cilvēka cieņu un vispārhumānas vērtības aizstāvošiem un realizējošiem pamatiem, pretējā gadījumā dzīvei nepiemīt tās burvība, kura rodama tikai šajā humānajā mijiedarbībā ar apkārt esošo un norisošo.

Tie, kuri iedziļinās Zentas Mauriņas darbos un tādējādi paver mūsu šaurās dzīves apvāršņus, nav visi un ikviens, bet gan īstenie gara meklētāji, kuri Zentā Mauriņā nesaskata vis fiziski vārgu, bet gan garā tik stipru, neparasti apdāvinātu un čaklu sievieti, pielīdzinādami sevi viņas ticīgo un pavalstnieku saimei. Mūsdienās aktuāla ir situācija, ka daudzi meklē garīgu bagātinājumu, mierinājumu un spēcinājumu grāmatās. Bieži esmu pārliecinājies, ka šajā dzīvē viss dodas kā pa apli, tādējādi aizvien atgriežoties pie īstenajām pamatvērtībām, no kurām viena ir grāmatas. Lūk, Jānis Sudrabkalns saka par ilgām pēc grāmatām: "Cilvēki atkal ir noilgojušies tieši pēc grāmatām... kurās atrodama filosofiska, ētiska pieeja parādībām, lietām, jēgas meklējumiem. [..] gaismas, takas meklējums, kas izvedīs no biezokņiem nomaldījušos cilvēkus. Un lasītājs ar īpašu satraukumu atver tieši tās lappuses, kurās tiek runāts par šodienas cilvēku un viņa uzdevumiem. Jo ir zaudēts vispārējais dzīves stils, un katram jāizlemj, uz kā balstīt savu dzīvi, kurp to virzīt."

Mani nebeidz vien pārsteigt, ka Mauriņai nekad nevarētu pārmest nevīžību vai kaut kādu sevis žēlošanu kā tas reizēm mēdz gadīties pie ratiņkrēslos sēdošajiem. Mauriņa, neskatoties ne uz ko, gan mājās, gan cilvēkos vienmēr bija skaisti sakopta un saposusies. Zenta Mauriņa vienmēr un visur bija skaista, tādēļ vien pie viņas uz lekcijām un priekšlasījumiem plūda bariem cilvēku - lai apliecinātu savu mīlestību šai cēlajai Latvietei, mūsu Mauriņai!

Mani patiešām spētu skumdināt situācija, kad kāds neko nezin, negrib zināt vai neuzskata par vajadzīgu zināt kaut ko no Zentas Mauriņas daiļrades darbiem, jo kāda recenzente ir pateikusi nemaz vārdos neizsakāmo par to tuvumu un drauga roku: "Zentas Mauriņas grāmatas mūs skar kā drauga roka. Katrā lapas pusē jūtams viņas tuvums, teikumi skan viņas balsī runāti. Mēs esam ienākuši namā, kur mūs apņem mājīgums un sirsnība."

Kādēļ mani vilina vai, precīzāk izsakoties, aizrauj Zentas Mauriņas daiļrade un personība? Varu pavisam godīgi un neliekuļoti arī atbildēt, ka mani ar Mauriņu vieno šie Mauriņas sacītie vārdi: "Es nevaru būt kā citi, un tas ir grūti. Es sevi mierinu, ka esmu tāda, kādu Dievs mani radījis." Un arīdzan gluži tāpat kā Mauriņa, arī es vienmēr jūtu nepieciešamību izteikt sevi tā, lai apkārtējā pasaule saklausītu manas domas un kaut ko pozitīvu arī pārņemtu. Mūs vieno vēl kāda būtības iezīme - lasītāju virzīt uz ideālu, jo tā ir mūsu būtība.

Vientulība ir liela, bet atbildības izjūta vēl lielāka. Un ja īpatnis to saprot, tad vientulība gūst savu jēgu. Īpatni neglābj ne Dievs, ne daba, ne draugs, ne sieviete, bet tikai - darbs, kas mūžīgāks par pašu darītāju. /Zenta Mauriņa/

* * * * *

Zenta Mauriņa pati ir rezumējusi, cik gan var izturēt cilvēka organisms, pati par to brīnījusies, taču savā gara stiprumā tomēr sacījusi: "Nav jābēg no sāpēm, tās jāpārvērš enerģijā, skaistumā, radītāja darbā." Tādus darbus var tikai sacīt garīgi stipra personība, liela individualitāte un Zenta Mauriņa tāda bija. Ne velti viņu atļāvos salīdzināt un pat pielīdzināt Jēzum Kristum. Nevis lai zaimotu, bet gan - lai izceltu šīs personības lielo harismu un gara spēku. Nezinu, vai kāds vēl būtu iedomājies mūsu Mauriņu tā pielīdzināt, taču viņa to ir pelnījusi. Par to nevarētu būt ne mazāko šaubu. Mauriņa pat izstrādājusi savu "ārstēšanās metodi" - "jo mazāk slimību lutina, jo ātrāk tā aizvainota aizvelkas."

Ingrīda Sokolova precīzi raksturo Mauriņu, rakstot sekojoši: "Viņai vienmēr bija ilgas pēc cilvēkiem. Sirsnīga, atsaucīga, gatava atdot pēdējo. Viņas tuvumā vajadzēja būt personībai. Nesūdzējās par likstām, sāpēm, kaut reizēm bija grūti runāt. Lepna, pat nedaudz eksaltēta." Es pilnībā piekrītu, ka Zenta Mauriņa varēja tā teikt un domāt, jo caur viņas sāpēm radīt paliekošu literatūras zelta fondu - tas vien ir varoņdarbs: "Es personīgi savā dzīvē esmu strādājusi vairāk nekā caurmēra cilvēks un tikai tādēļ esmu izturējusi savas daudzās slimības, apkārtnes stulbumu un lielas vilšanās." Un atkal mani ar Mauriņu vieno kāda īpaša saikne, ko Mauriņa ir sacījusi šādiem vārdiem: "Es nepiederu grupām, es meklēju ceļu uz sevi." Kamdēļ tad gan necienīt, neiemīlēt un neapjūsmot tādu harismātisku talantu, kāds bija Mauriņai un kuram mūsdienu literatūrā praktiski maz kas varētu tuvoties...

Citāts, kurš neprasa komentārus, jo pats ar sevi arī visu paskaidro: "Iedzīvošanās kāre izlaupa ne tikai dabas bagātības un intelekta spējas, tā samin kājām garu. Nevis domātājs un atzinējs tiek cienīts, bet gan pircējs un pārdevējs. Zviedrijas karaliene Kristīne sarakstījās ar Paskālu un Dekartu. Ka šodien personības, kas nostājušās valdības priekšgalā, sarakstītos ar filosofiem, grūti iedomāties." Mauriņa cilvēkus vērtēja ne pēc rases, nācijas vai ādas krāsas, bet gan pēc patiesa garīguma, sakot: "Man nav izredzētu nāciju, augstākas un zemākas rases, bet tikai garīgi pārāki, dvēseliski izsmalcinātāki un garīgi neattīstīti, truli cilvēki." Lūk, liela un harismātiska cilvēka vērtējums, kuram mums atliek tikai sekot!

"Atskatoties uz savu personīgo dzīvi, man jāatzīstas, ka visu skaistumu, visu bagātību, ko devusi draudzība, mīlestība, darbs, ceļojumi, esmu guvusi uzdrīkstējoties, uzņemoties lielas ciešanas. No sāpēm - fiziskām un psihiskām - nav jābaidās, ja tikai tās paplašina apvārsni."

Zenta Mauriņa jau savā laikā ir norādījusi daudz tādu fenomenu, kuri arī mūsdienu sabiedrībā ir uzņēmuši apgriezienus un ir atklāti propagandēti. Tāpat Mauriņa cīnās pret pārmērīgo materiālismu, pret personības apdraudējumu un pret katra veida varmācību, mūsdienu kontekstā to varētu attiecināt arī pret jebkāda veida diskrimināciju. Mauriņai nav pieņemams, ka seksualitāte, vienaldzība, garlaicība ienāk cilvēka esamībā garīgās dzīves vietā. Zenta Mauriņa secina: "Vienaldzība ir lielākais mūsu laika netikums - brutalitāte civilizētā formā... Sastopoties cilvēki bārsta nodilušas frāzes, maļ zvirgzdus graudu vietā."

Mūsdienu dzīves kontekstā Mauriņa ir izteikusies par bēgļiem. Šī tēma mūslaikos īpaši aktuāla un Zentas Mauriņas sacītais sakrīt ar manu personīgo pārliecību un viedokli:

"...bēglis ir morāliski paguris, zaudējis dvēseles bagātības, raugās mēmos mūros" un "...visās zemēs bēglis svešāks par svešu, liekāks par lieku. Labākajā gadījumā viņu pacieš."

"Radīt savu garīgo pasauli vismazāk spēj bēgļi - šķēršļi nepārtraukti, svešatnes smiltīs aizsērē personības vēles."

* * * * *

"Katrs garīgs cilvēks var uzskatīt par savu paliekamu īpašumu Zentas Mauriņas darbus, jo tie... piešķir jēgu cilvēka dzīvei. Viņas esejas dziļi ietiecas mūslaiku garīgajos maldos un dvēseliskajai postažai pretim nostāda nemainīgas vērtības, kas cilvēka dzīvi dara dzīvošanas vērtu."