Nemitīgs eucharisteo jeb Anna Voskampa un viņas "Tūkstoš dāvanu"
Attēlā: grāmatas vāka fragments
Šī ir viena no tām grāmatām, par kurām apskatu nav itin nemaz viegli uzrakstīt. Jo Annas Voskampas "Tūkstoš dāvanu" ir paredzēta lasīšanai, pārlasīšanai, uzšķiršanai sāpju un skumju mirkļos, nemitīgai spēka, iedvesmas un pateicības par itin visu gūšanai. Tā ir liecība par Mūžīgā Pirmsākuma, Dieva, Radītāja nemitīgajām žēlastībām un Viņa Mīlestību pret ikvienu no radībām. Jā, patiesi, grāmata ir kristīga, bet - tā nav dogmatiska, tā tikai parāda, kā mums saredzēt svētības pat tur, kur mēs tās nevēlamies saredzēt. Jo pat caur ciešanām mums nāk svētības un žēlastības.
Es vēl neesmu ticis pat ne grāmatas pusē, jo tā nav romāns, kuru var lasīt no vāka līdz vākam. Annas Voskampas grāmata ir liecība, viņa stāsta par savas dzīves žēlastībām un to, kā caur sāpēm un ciešanām iemācījusies itin visā saskatīt žēlsirdīgā un mīlošā Dieva žēlastības, svētības un par tām pateikties. Jo viss ir nemitīgs eucharisteo (gr. - pateicība) un par visu un vienmēr ne tikai var, bet arī vajag pateikties. Jo caur pateicīgu sirdi mūsu dzīvēs ienāk vēl vairāk svētību un Dieva žēlsirdības dāvanu. Jā, cilvēki, mēs ikviens vēlamies dzīvot nemitīgos priekos, bez sāpēm un ciešanām, bet Anna caur savu piemēru parāda lasītājam, ka itin viss notiek tā, kā tam jānotiek, lai mēs gūtu vislielākās žēlastības un svētības. Šajā grāmatā piemēru un desmitiem, pat simtiem, lai neteiktu - tūkstošiem. Ikvienā brīdī, ikkatrā situācijā. Priekos, bēdās, skumjās un lustēs, sāpēs un mīlestībā - visur ir Dieva mīlestība un Viņa žēlastības plūstin plūst. Kaut mēs tikai prastu tās saskatīt un ienest savās dzīvēs!
Pirmo reizi es kādu grāmatu esmu atļāvies saraibināt ar marķieri... Bet - šajā grāmatā citādāk nevarēju! Te ir tik daudz svētības vārdu, tik daudz prieka un pateicības, tik daudz Dieva žēlastības apliecinājumu, ka es kā kristietis nespēju visas šīs vietas un mani personīgi uzrunājošos teikumus neatzīmēt... Ar pārliecību varu sacīt, ka šī ir grāmata, kas ierindosies manā grāmatu TOP100. Jo kā gan lai šos un citus autores vārdus neatzīmē un neizceļ, kaut gan visa grāmata ir izcelšanas vērta, visa...
"Nomierinies. Steiga ne pie kā laba nenoved. Dzīve nav katastrofa. Dzīve ir īsa un pārejoša, bet tā NAV katastrofa. Katastrofas ir pēkšņi, negaidīti notikumi - bet vai kas zem šīs saules ir negaidīts Dievam? Paliec mierīga, ieej mirklī. Pateicies. Varu vienmēr pateikties, jo visvarenais Dievs allaž visu - ITIN VISU - vada. Dzīve nav katastrofa. Dzīve ir EUCHARISTEO. Eucharisteo. Es zinu: dzīve ir tik steidzama, ka tā jādzīvo lēnām. Tikai amatieri domā, ka "lēns" un "steidzams" ir pretrunīgi apzīmējumi, pretējie poli."
Lasu, rakstu un domāju - cik gan liela svētība Latvijas iedzīvotājiem un latviski lasošajiem ir sniegta, iztulkojot Annas Voskampas "Tūkstoš dāvanu"... Faktiski, šķiet, šī ir viena no tām grāmatām, kurai nu noteikti ir jābūt katra dvēseliski un kristīgi domājoša cilvēka grāmatu plauktā... Jā, dažbrīd šķiet, ka lasi Bībeli vai kādu teoloģisku mācību grāmatu, tomēr dvēseliskums, Dieva neatsveramā mīlestība un vēlme dāvāt cilvēcei visu to žēlsirdīgāko ne mirkli nebeidz pārsteigt.
"Atteikšanās no prieka, lai solidarizētos ar ciešanām, neglābj ciešanas. Glābj pretējais. Drosmīgie, kas koncentrējas uz visu labo, skaisto un patieso pat sīkumos, kas pateicas par to un atklāj prieku pat šeit un tagad, rada pārmaiņas un nes pilnīgāko Gaismu visā pasaulē. Ja atstājam mūsu grūtās dzīves augsni atvērtu žēlastības lietum un ļaujam priekam ieplūst sava ķermeņa sausajās un saplaisājušajās vietās, ja dodam iespēju priekam iesūkties mūsu uzplēstajās brūcēs un dziļākajās plaisās, izaug DZĪVE."
"Tūkstoš dāvanu". Kādēļ tāds nosaukums? Autore raksta pateicību dienasgrāmatu, mēģinot saskatīt pateicības vērtas lietas ikvienā sīkumā - gan vējā plīvojošā zāles stiebrā, gan ziepju putu burbuļos, gan, gan, gan... Ir pietiekami un pat vēl vairāk - pateicības objektus varam atrast sev apkārt ik dienas un ik uz soļa, autore tos piefiksē un par tiem pasakās, un no šīm pateicībām izaug šī grāmata. Jo visa dzīve ir viena liela pateicība un jo vairāk mēs to dzīvojam pateicībā un žēlastībā, jo tā lielāku prieku sniedz Radītājam. Dzīvot piepildītu un pateicības pilnu dzīvi - tāds ir šīs grāmatas vēstījums.
"Vai nu dzīvot piepildītu dzīvi... vai pavadīt laiku tukšā nebūtībā? Tieši tas, kas ir starp šīm abām iespējām, padara mūs trakus. Dzīve starp "būt pa īstam" un "nebūt nemaz", dienas, kas nostaigātas kā bez dzīvības, gadi, kas aprepējuši, vienkārši atkārtojot bezjēdzīgas kustības, pašaizsardzība, kļūstot izklaidīgiem, ķermenim tā arī nepamostoties, zaudējot jebkuru spēju pilnīgi just, - šāda ir dzīve starp "būt pa īstam" un "nebūt nemaz", kas padara mūs par nikniem dzīviem miroņiem."
Autore ļoti precīzi raksturo savas sajūtas, krājot un apkopojot šos svētības mirkļus, šīs žēlastību dāvanas, šīs tūkstoš un vēl, vēl, vēl dāvanas... Līdz bezgalībai. Autore Anna Voskampa ir slavena ar savu kristīgo blogu (http://www.aholyexperience.com) un tajā sniegtajiem padomiem, atbalstu un viedokli, ar pateicību par ikvienu žēlastību, pat tādu un tur, tādā laikā, kad ne vieta, nedz laiks, nedz apstākļi nekādu žēlastību nerāda, vien sāpes, ciešanas, asaras un nāvi... Bet - caur to visu Dievs mūs aicina, aicina pateikties un aicina pieaugt... Tā ir Viņa unikālā pedagoģija un Viņa ekonomija, visu Viņš dara mūsu labākai nākotnei un dzīvei Mūžībai. Vai mēs to gribam un pieņemam, tas ir cits jautājums, bet mērķis un līdzekļi tad top absolūti pateicības un žēlastības pilni...
"Un šī svētību skaitīšana ne tikai ietekmēja mūsu dzīvi, bet arī palīdzēja piekļūt prieka noslēpumam - "kristiešu gigantiskajam noslēpumam", priekam, kas slēpjas pateicībā. Un kuri gan, ja ne Jēzus sekotāji, ir vispateicīgākie? [..] Un tad šķita, ka tas viss varētu beigties pārāk ātri... Prieks vienmēr ir gaidīšanas vērts, un piepildīta dzīve ir ticēšanas vērta. [..] Izaicinājums pierakstīt tūkstoš dāvanu bija kļuvis par izaicinājumu svinēt neskaitāmas, NEBEIDZAMAS dāvanas! Sākotnējā disciplīna, ikdienas spēle skaitīt un turpināt skaitīšanu līdz tūkstotim, bija Dieva nepieciešamais rīks, lai mani pārveidotu, pārmainītu, pārsauktu, un kā gan es tagad varētu pārstāt būt Anna, apžēlotā? [..] Ikdienas disciplinētība ir durvis uz pilnīgu brīvību, un disciplīnas skaitīt līdz tūkstotim vietā stājās brīnuma brīvība, un es nespēju iedomāties, kā nepalikt nomodā pret Dievu šajā mirklī, tagadnes priekā. Bet atmošanās priekam atmodina sāpēm. Prieks un sāpes ir tikai divas artērijas no vienas sirds, kas pukst visos, kuri nenotrulinās pret patiesu dzīvi."