«Aiz islāma plīvura» jeb par islāmu no iekšpuses...

Attēlā: grāmatas vāka fragments

Nevaru sevi pieskaitīt tiem viedajiem un gudrajiem prātiem, filozofiem, teologiem un pētniekiem, kuri par islāma reliģiju zina dikti daudz. Tādēļ man patīkams pārsteigums bija izlasīt ziņu, ka Luterisma mantojuma fonds izdevis tādu grāmatu, kura plašākas cilvēku masas iepazīstina un izglīto par musulmaņu reliģiju islāmu, viņu pārliecību, ticību Allāham, viņu pravieti Muhamedu. Šajās turpmākajās rindās es gatavojos aplūkot šajā grāmatā «Aiz islāma plīvura» izklāstīto, mēģinot atturēties no kādiem saviem stereotipiem vai aizspriedumiem, kas man varētu būt, jo savā dzīvē esmu sastapies tikai ar vienu islāmticīgu cilvēku, līdz ar to man nav nekādas dziļākas zināšanas par šo tematiku. Man nekad nav bijusi doma nodarboties ar apzinātu misiju pret tiem, kuri tic citādāk, lai gan apzinos savu teoloģisko atbildību kā kristietis un kā kristīgs mācītājs. Tādēļ - esmu šo grāmatu iepazinis, lai palīdzētu ikvienam, iespējams, atbildēt uz viņam radušamies jautājumiem. No sirds iesaku šo darbu iepazīt un izlasīt, lai būtu informētāki par šīs reliģijas patieso dabu.

Lai nebūtu pārpratumu, šo darbu ir sarakstījuši divi brāļi Erguns Mehmets un Emīrs Fetī Kaineri. Kā jau pēc vārdiem var noprast, brāļi nāk no islāma pasaules un tā patiešām ir. Bet - brāļi ir iepazinuši glābjošo Kristus vēsti un kļuvuši par dedzīgiem kristiešiem. Abi brāļi ir teoloģijas un Baznīcas vēstures profesori un šajā darbā aprakstījuši islāmu no iekšienes, «taču nevis akadēmiski, bet gan vienkārša stāstījuma veidā». Autori šīs grāmatas lappusēs aplūko ļoti dažādas muslima dzīves jomas un ikdienu, islāma ticībā piekoptos rituālus, tradīcijas un sadzīvi, kā arī uzskatus, ar kuriem kādreiz dzīvē var nākties sastapties. Šī grāmata, kā to savā diskusijā pauž arī latviešu luterāņu mācītāji, var kalpot par sava veida misijas grāmatu, veidojot un veicinot sarunu par Kristu un Viņa nesto Labo Vēsti. 

Grāmatas ievada lappusēs mēs kā lasītāji tiekam iepazīstināti ar islāma un to svēto rakstu Korāna rašanās vēsturi. Un man nebija pārsteigums, cik daudz asiņu ir ticis izliets, lai Arābijas pussalas valstis apvienotu zem viena musulmaņu kā īstās un vienīgās ticības karoga. Arī tālākajās lappusēs mēs varam izlasīt un saprast to fundamentālo atšķirību starp islāma reliģiju un kristietību - kareivīgums vs. miermīlīgums Dieva pasaules veidošanā un sludināšanā. Muhameds vs. Jēzus - lielas vēsturiskas personas, tomēr katrs ar savu, viens otram radikāli pretēju pieeju. Kad viens ir nācis ar zobenu, tad otrs, mūsu pestītājs Kristus - ar Sevis paša upuri pie krusta. Es savā lasīšanas manierē ik pa laikam pie būtiskiem grāmatas teikumiem atkal ielīmēju krāsainos līmkarodziņus un tādu vietu šajā darbā nav mazums. Man kā intelektuālam kristietim ir labi iepazīt kristīgo vēsti aizvien dziļāk un dziļāk, un aizvien atrast spēku Kristū, tad jāsaka, ka bija ļoti labi šo darbu izlasīt, lai izprastu vēl kādas lielas pasaules daļas reliģijaspilnīgo pretējumu mūsu domāšanas un kultūras telpai. 

Šajā darbā intelektuāls un inteliģents lasītājs sastapsies ar islāma pasaules pretrunīgumu teju ik lappusē, jo šīs lappuses pauž reizē viedokli no iekšienes un tai pat laikā parāda Jēzus Kristus pārākumu tīri ētiskā ziņā. Protams, kā vēsta autori, daudzi musulmaņi atsaucas uz Krusta kariem kā slaktiņu un visas cilvēces postu, bet musulmaņu reliģija islāms ir uz asinīm būvēts un turpina Korānā uz to balstīties. Jo politiskā vara pieprasa izrēķināšanos. Varam izlasīt arī to, ka Muhamedam varas nostiprināšanas nolūkos jebkādi ētiskie ideāli bija sveši. Toties mēs gūstam pārliecību un arī labi zinām, ka Jēzus aizliedza nogalināt, tāpat arī Viņš nekad nav paņēmis rokā zobenu, lai iemantotu jel kādu varu. Viņš tika sūtīts parādīts cilvēcei, kāds patiesībā ir Dievs - aicinošs un pieņemošs, žēlsirdīgs un labs, iepretim Allāham, bargam un matemātiskam tiesnesim bez žēlastības.

Viena no būtiskākajām atziņām, kas,jāņem vērā lasot šo grāmatu - Jēzus Dievs un vispār Bībeles Dievs jeb Jahve (Jehova) nav tas pats Dievs, kuru islāmā sauc par Allāhu. Uz to norāda paši musulmaņu avoti un komentētāji, kuru viedokļus autori ir uzklausījuši. Man par to šaubas teorētiski nebija, bet nu ir labāk, ja tas ir skaidri noformulēts caur biblisko un baznīcas vēstures profesoru acīm, kas zina, ko runā un raksta. Es vienmēr esmu bijis par atvērtu dialogu un sarunu par reliģiju jautājumiem, it īpaši šajā reliģiju plurālisma laikmetā, tādē'jādi vien ir būtiski un svarīgi par šiem jautājumiem runāt. Kā jau ievada teikumos minēju, man ir bijusi tikai viena saskare dzīvē ar musulmaņu cilvēku, tā mums noritēja cieņpilnā sarunā pie tējas tases. Tas bija kāds ārvalstu students no Marokas, ar kuru iepazinos savas mājas kāpņutelpā. Vēlāk mums bija šāda un tāda komunikācija, taču es nevaru aizmirst to cieņpilno diskusiju un viņa Korāna deklamēšanu, to daiļi arābu valodā izdziedot. Mēs toreiz runājām par Mariju un Viņas bezvainīgo Jēzus Kristus ieņemšanas doktrīnu. Es vienmēr ar lielu cieņu esmu attiecies pret tik delikātu tēmu kāda ir katra individuālā reliģiskā izpausme un to cienu joprojām, vienalga vai starp kristiešu brāļiem vai citu ticību draugiem. 

Par šo grāmatu lielisku diskusiju novadīja tās izdevēji - Luterisma mantojuma fonds, ar kuru aicinu katru arī iepazīties, jo tā ļoti vispusīgi šo darbu arī apskata. Lai noderīgi un svētīgi, Kristus mīļotie!