«The Dictator Pope» jeb Ieskats «pa ķēķa durvīm» pāvesta Franciska pontifikātā...
Attēls atrasts internetā, google.lv
Grāmatas autors Marcantonio Colonna (īstajā vārdā - Henry Sire) šajā darbā apraksta pāvesta Franciska īsto seju un darbības metodes pēc tam, kad ir ieguvis pāvesta varu un autoritāti. Autors ir studējis gadsimtiem senajā jezuītu Stonīhērstas koledžā Anglijā, līdz ar to ir salīdzinoši labi pazīstams ar jezuītu garīgumu, metodēm, lēmumu pieņemšanas un ietekmēšanas līdzekļiem. Autoram ir grāds modernajā vēsturē, tādējādi šī grāmata sniedz gan vēsturisku, gan mūsdienīgu ieskatu aktuālajā pāvestībā un tās vēstījumā sabiedrībai. Es personīgi neņemos spriest par grāmatas kvalitāti vai tajā paustajām idejām kā absolūto patiesību, jo daudzus no grāmatā minētajiem faktiem un teorijām parastajiem mirstīgajiem nav iespējams pārbaudīt, tomēr noteikti, ka sava daļa patiesības arī slēpjas šajās lappusēs. Kā jau mēs no vēstures gaitas un norisēm zinām, pāvesti ir tikai cilvēki, līdz ar to tiem nekas cilvēcisks nav svešs... Tādā gaisotnē es arī šo darbu ieteiktu lasīt un izzināt.
Es šo darbu lasīju pirms kāda laika un tagad atkal tas aktualizējies, ņemot vērā jaunākās pāvesta Franciska reformas jeb jauninājumus, Bīskapu sinodē ar balstiesībām ieceļot pirmo sievieti kā Sinodes atbildīgo administratīvo vadītāju. Konservatīvajiem tas, protams, izsauc svētu sašutumu, taču progresīvie un liberālie spēki sajūsminās par šādu notikumu gaitu Vatikānā. Tomēr, kā varam secināt no šīs grāmatas un daudziem citiem avotiem par un ap pāvesta Franciska pontifikātu, viss nav tik vienkārši, lai kā mums no malas tas arī šķistu. Tagad, šo grāmatu pārlasot un kaut cik zinot norises katoļu baznīcā un Vatikānā, ir būtiski saprast, ka tur apakšā slēpjas dažādas, reizēm nesavienojamas, politiskas un visādas citādas intrigas un spēles. Šī grāmata daļu no tām atklāj un izgaismo.
Grāmata "The Dictator Pope" nav ārkārtīgi bieza, tajā ir vien sešas nodaļas, tomēr tā aptver daudzus interesantus un skandalozu slavu apvītus faktus, kas nākuši un tikuši pausti no ļoti augstām Vatikāna amatpersonām, ievērojamus kardinālus un to atklāsmes ieskaitot. Un nav nekādu noslēpumu tam, ka vienmēr ir bijuši dažādu interešu spēki, arī tādi, kuri vēlas modernāku un mūsdienīgāku baznīcu, kura iet līdzi laikam. Tā šajā darbā uzplaukst izklāstījums, kā kardināls no Argentīnas, kardināls Bergoljo tika ievēlēts par pāvestu Francisku. Jau 2005. gada konklāvā Santgallēna "Mafija" bija ieinteresēta, lai panāktu Benedikta XVI neievēlēšanu par pāvestu, un jau tad Bergoljo izvirzījās vadībā, taču tomēr, cik noprotams, dažu konklāva balsu pietrūka. Tā nu mums 8 gadus bija pāvests Benedikts XVI un pēc atkāpšanās tomēr parādījās iespēja augstajā Romas pāvesta amatā tapt ievēlētam Franciskam jeb kardinālam Bergoljo.
Pāvests Francisks pirms ievēlēšanas augstajā amatā 15 gadus bija Argentīnas katoļu baznīcas galva, tādējādi būdams labi zināms sabiedrībā. Un Argentīnā viņš bija cits, Vatikānā - atkal pilnīgi cits cilvēks. Jau Argentīnā ļaudis un viņa līdzbrāļi priesteri Bergoljo pamanījuši valdonīgas tieksmes un tieksmi uz varu un amatiem. Tas gan ir visai dīvaini, ņemot vērā jezuītu garīgumu un principiālu atteikšanos no varas posteņiem un augstākajiem baznīcas amatiem. Tomēr, šeit es gribu piebilst vēlreiz - visi esam cilvēki un visos mūsos sēž sava veida alkas pēc izaugsmes, karjeras, amata, varas un naudas. Vienos mazāk, citos izteiktāk, taču.. visi esam tikai grēcīgi cilvēki. Un no tā nav pasargāts nedz arhibīskaps, nedz kardināls, un vēl mazāk - pāvests.
Kā grāmatā varam lasīt un uzzināt, tad, kad pāvesta Benedikta XVI atkāpšanās nāca plašākā sabiedrībā zināma, resp., Kūrijas ietvaros, tad Vatikāna un kardinālu saziņa ar Bergoljo kļuva teju drudžaina, Bergoljo bija aizņemts visādās darīšanās un tad laiks pienāca doties uz Romu, lai teiktu Benediktam XVI atvadu vārdus. Grāmatā raksta, ka Francisks ir labs tēlotājs, izliekoties par vienu, runājot vēl kaut ko citu un rīkojoties vēl kaut kā savādāk. Respektīvi, katram viņš ir katrs cits. Un nevienam pāvestam vēl nav tik ļoti paveicies ar mediju pieejamību, kāda tā ir pāvestam Franciskam. Un Francisks to lieliski prot izmantot gan tēla veidošanai, gan arī savu uzskatu paušanai, nodošanai sabiedrībai. Bet ko viņš patiesībā domā? Uz to mums atbildes diezin vai reiz būs... Ja nu vienīgi kādreiz, atskatoties uz viņa vēsturiski mainošo pontifikātu.
Bet vai kaut kas mainīsies un tiek mainīts? Grāmatā tiek aplūkota slavenā pāvesta Benedikta XVI atkāpšanās, kuras iespaidā tad arī kardināls Bergoljo varēja kļūt un kļuva par pāvestu Francisku. Vatikānu izsenis, jau kopš sen seniem laikiem, no neatminamiem pāvestības laikiem vajā dažādi skandāli, tostarp, homoseksuālu priesteru, bīskapu, kardinālu, pat pāvestu skandāli. Mēs daudzos vēstures avotos varam lasīt daudz jo daudz informācijas par šādiem gadījumiem. Un, kā runā tauta un Vatikānam pietuvinātie, Benedikts XVI atkāpās no amata, jo redzēja, ka nedz to geju mafijas tīklu Vatikānā iznīcināt, nedz arī korupciju Vatikāna Bankā un Kūrijā un daudzās citās instancēs iznīcināt, līdz ar to, atsaucoties uz Benedikta vārdu, viņš izvēlējās doties atpakaļ cellē, lūgties par Baznīcas atdzimšanu kādreiz nākotnē, dodams vietu citiem, bet pats palikdams tikai Dieva gaismā un lūgšanas spēkā. Un zināmā mērā, es pat emeritēto pāvestu Benediktu XVI saprotu - ir grūti cīnīties ar mantas un naudas izsaimniekotājiem, liekuļiem, meļiem, zagļiem, apzinātiem grēciniekiem, vēloties ieviest kārtību savā saimniecībā.
No vienas puses, ir ļoti labi un apsveicami, ka pāvests, kaut ar nelielu savu rīcību, bet pauž Rakstos mācīto un vēstīto mīlestību pret ikkatru cilvēku un viņa dzīves situāciju, tomēr, no otras puses raugoties un zinot, ka baznīca nav homogēns organisms, ir grūti to realizēt un sagaidīt kā standarta rīcību ikvienā pasaules malā, lai kur arī baznīca atrastos. Tad jau evaņģēliskie kristieši ir daudz lielāku atvērtību un iekļaušanu parādījuši... Un tas priecē. Vismaz kaut kur šajā pasaulē parādās patiesā Dieva patiesā Daba, kas ir Mīlestība.
Tikuši līdz grāmatas ceturtajai nodaļai, lasītāji paši var spriest, cik dziļi pāvesta teoloģija ir balstīta akceptēšanā un pieņemšanā. Tā rezultējās ar slaveno apustulisko pamudinājumu "Amoris Laetitia" (Mīlestības līksme), kas tapa kā divu bīskapu sinožu par mūsdienu situāciju un ģimenēm šajās situācijās noslēguma un apkopojuma darbs. Un šis apustuliskais pamudinājums jeb ekshortācija izsauca viļņošanos visā konservatīvajā katoļu spārnā, tika rakstītas šaubu pilnas vēstules pāvestam. Taču šajā darbā aprakstīts, ka tāda arī ir pāvesta doma - iekļaut visus un visiem, neskatoties uz viņu ģimenes situāciju, sniegt mīlestības pilno sakramentu, gan grēku piedošanu, gan Vakarēdienu. Un te nu es pāvestam piekrītu, jo tāda ir Evaņģēlija un paša Jēzus vēsts. Arī mūsdienu sabiedrībā, un, it īpaši, mūsdienu dažādajās ģimeņu situācijās. Dievs un Viņa mīlestība ir klātesoša ikkatra dzīvē, neskatoties uz jebkuriem cilvēku un baznīcas hierarhijas liegumiem.
Tuvojoties grāmatas beigu daļai, varam iepazīties gan ar pāvesta Franciska un kardināla Bērka slaveno skandālu par un ap Maltas ordeni, tāpat mēs lasām informāciju par Vatikāna labdarības naudas plūsmām. Šīs nodaļas katrs pats var izlasīt un kaut ko vairāk saprast... Bet nu politika paliek politika, cilvēki paliek cilvēki, grēko visi, tādēļ - neuzskatīsim, ka nu Romā un Vatikānā ir svētie, jo, kā es parasti saku, lai man piedod brāļi katoļi, tad "Vatikāns no svētuma ir tik tālu kā cūka no kosmosa". Piedošanu, bet - nekas cilvēcisks tur nav svešs un katra grāmata, katrs avots, ko es lasu, apliecina vienu un to pašu.