... mums ir jāsāk DZĪVOT! Dzīve vēl ir iespējama!
Photo by Jonathan Knepper on Unsplash
Šīm pārdomām, otrajām pēc kārtas, par teoloģijas doktora, mācītāja, Bērnu slimnīcas Vecāku mājas kapelāna Linarda Rozentāla nesen klajā nākušo darbu "Neuzvaramā vasara" es svārstījos par piesaistošākajiem ievadvārdiem. Jo, kā jau ievada jeb pirmajās pārdomās par šo darbu rakstīju, teju ik lappusē šajā grāmatā ir izlasāmi vārdi, teikumi un atziņas, kas uzrunā, aizrauj, motivē un raisa dziļas pārdomas par mūsu kā cilvēku vietu un lomu gan katra paša dzīvē, gan kā sabiedrības locekļiem, kā arī kontekstā ar labiem, priecīgiem, gan arī satraucošiem un bēdīgiem notikumiem. Un tā par ievada moto un virsraksta vārdiem es izvēlējos šos: "... mums ir jāsāk DZĪVOT! Dzīve vēl ir iespējama!" Koronavīrusa laiks un pandēmija lai mums neaptur dzīves, jo cerība, prieks un Gaisma, kas dzimst Ziemassvētkos, lai ir mūsu vadmotīvs ik dienas, arī pavisam drīz ieejot Jaunajā 2021. gadā!
Kā jau rakstīju pirmajā daļā par šo grāmatu, tad intensīvā satura un tā dziļā vēstījuma dēļ, kuru nes šī grāmata, apskatu par šo darbu es sadalīju uz divām daļām. Protams, mēs pieskarsimies dažādām grāmatas saturiskajām vietām, tomēr galvenais fokuss būs uz grāmatas otru pusi. Man grāmatas otra daļa līdz ar oktobra eseju "Kas mēs vairs nevaram nebūt". `Gan šajā, gan citās esejās mēs lasām par Jēzu kā par normālu cilvēku, kā vienu no mums un nevis kā kādu pārdabisku būtni, apveltītu ar pārdabisku aicinājumu un dievišķumu, kas zināmā mērā šīs grāmatas kontekstā spēj uzrunāt arī mazāk ticīgos un/vai šaubīgos. Jo šī grāmata, tās saturs ir par savveida izaicinājumiem mūsu dzīvēs, mūsu attiecībās, mūsu attieksmēs un izturēšanās manierēs vienam pret otru un arī kā sabiedrībai citam pret citu. Kas mēs vairs nevaram nebūt? Vārdi, kas raisa aizdomāšanos, vārdi, kas atver dvēseles, jo mēs esam kas tāds, kas esam aicināti uz Jēzum līdzīgu attieksmi, izturēšanos un rīcību - lai mēs neesam klusu dažādu cilvēku un dažādu sabiedrību izšķirīgajos notikumos, "redzot melus, nodevību, upuru gļēvumu un vareno nesodāmību". Mums ikkatram, lasot šo darbu, šīs esejas, tās ir jālasa ar sirds un mīlestības piepildītām prāta un gara acīm, jo "Jēzus Dievs ir mīlestība, un pasaule, kuru viņš grib veidot, ir pasaule bez bailēm."
Mācītāja Linarda grāmata ikkatru tās lasītāju izved cauri dažādiem Bībeles stāstiem un tajos atspoguļotajām metaforām. Jā, tieši tā, visi Svētie raksti ir piepildīti ar dažādiem tēlainās izteiksmes līdzekļiem un Bībele nevienos laikos nav bijusi jālasa tieši jeb vārds vārdā un burts burtā. Kad sākam iepazīt autora aprakstītos un izskaidrotos Bībeles stāstus un notikumus, mēs sākam saprast Bībeles tēlainumu, kas ir pamatā visiem tās stāstiem. Bībele ir ne vien Raksti, tā ir bibliotēka. Un tā tā arī jāuztver un jālasa, kā mūs mudina mācītājs Linards: "Bibliotēkā, kā zināms, ir jābūt visām grāmatām - labām un ļaunām, gaišām un tumšām, pareizām un nepareizām. Visas grāmatas ir dārgumi. Bibliotēka ir pilnīga tikai tad, kad tā ļauj sevī būt visam, lai cik dažādam". Vai nav sadzirdams kas pazīstams, vai ne, draugi? Jā, nekļūdījāties. Tādi mēs esam visi cilvēki, ierakstīti Dieva mūžības un absolūtās mīlestības bibliotēkā, sastāvošā no visiem mums, lai arī cik dažādi un nepilnīgi esam. Dievs kā bibliotēka ļauj mums visiem būt Viņa grāmatām. Vai nav patiesi labi to to apzināties un ļauties šai domai savā dvēselē uzplaukt? Uz to mēs ikkatrs šajā Ziemassvētku un pandēmijas izaicinājumu laikā esam īpaši aicināti un caur šīs grāmatas lappusēm tiekam uz to mudināti.
"Visur tur, kur cilvēkos iedegas kāda gaisma, dzimst Kristus. [..] Kristus ir Dieva mīlestība un gaisma, no kuras radīts viss, kas ir."
Mēs šajā laikā tiekam jo īpaši aicināti: "Arī cilvēks var kļūt par gaismu, kas ar savu rīcību un attieksmi iededzina šajā pasaulē kaut ko spožāku, gaišāku, ienesot cerību. [..] Gaisma līdzās pamodina. Gaismas tuvums liek pievērst lielāku uzmanību tam, kas vēl joprojām grimst tumsā un pat nāves ēnā. Gaismas tuvums liek apskatīties apkārt un šajā gaismā pamanīt tās telpas un tos procesus, kuros joprojām ir par maz cilvēcības. [..] No gaismas vienā cilvēkā iedegas gaisma citā cilvēkā. Tas ir cilvēcības radīts brīnums, un tieši tādā veidā šajā pasaulē arī nāk Dieva valstība."
Mācītāja Rozentāla grāmata klajā nākusi tieši īstajā laikā, kad pasaulē plosās koronavīrusa pandēmija, mēs esam izolēti katrs savās mājās, mums ir darbs, skola, dzīve pamatā mājās. Šis laiks, neskatoties uz Ziemassvētku laiku, mūs savā ziņā pārbauda, uzrādīdams mūsu dzīvēs tos haosa un neskaidrību momentus, kas ir mūsu izaicinājumi, bet arī reizē tomēr tās ir mūsu iespējas, jo "Dieva klātbūtne ir visur, arī haosā, arī tajā, ko nekontrolējam, arī visās ciešanās. Arī vislielāko tumsu Dievs nav pametis". Kad mūs pārņem šaubas, bailes un neticība, mēs varam un pat drīkstam baidīties, jo Dieva draudzība mūs tur savos apskāvienos.
Šis darbs, nenoliedzami, ir autora dvēseles un sirds domu un apceru piepildīts, jo tajā ne vien jaušams, bet skaidri izlasāms mācītāja aicinājums ikdienas izdzīvošanai ticības, cerības, mīlestības valodā, kas darbojas kā mūsu iedvesmotājs, lai arī mēs šo laiku izdzīvotu. Labāk jau kopā ar stiprinošiem un iedvesmojošiem apceru vārdiem, kurus mums Linards dāvā savās apcerēs nodaļā "7 nedēļas pretī vasarai", kas ir kā sīki solīši, kā atspērieni laikā pēc Lieldienām līdz Vasarsvētkiem - kopā 49 apceres - katrai dienai, kas jānodzīvo. Ik dienas šajos mazajos apceru solīšos lasāmi spēka un uzmundrinājuma vārdi ikvienam, jo visiem mums šis kovidlaiks ir izaicinājums un lielais nezināmais, tādēļ ir ļoti svētīgi, ka klajā nākusi šāda iedvesmojoša literatūra, mācītāja dvēseles pārdomu dienasgrāmata, kurā rodams stiprinājums ne vien šobrīd, bet arī turpmāk, ikkatru mūsu mūža dienu.
Šie vārdi, kurus liku šo pārdomu virsrakstā un ievadā, vārdi "... mums ir jāsāk DZĪVOT! Dzīve vēl ir iespējama!" nāk no kādas esejas nodaļā "Kovidlaika esejas". Šajā esejā mēs tiekam mudināti neaizmirst mīlestības valodu, glāstu un pieskārienu valodu, jo ikkatra lieta, ikkatrs cilvēks ir pelnījis Kristus glāstu un pieskārienu un Kristus nav neviens cits kā tas, kas esam mēs cits citam, mīlestības piepildīti šajā laikā, kad tik daudziem ir skumjas, vientuļi un liela daļa no mums savu dzīvi pakārtojuši virtuālās pasaules ekrāniem. Mācītājs Linards ikkatru lasītāju pamudina:
"Pieskarieties, apmīļojiet, svētījiet, esiet cits citam Mīlestības sakraments, ja citu sakramentu šobrīd saņemt nevaram. [..] Izvēlēties dzīvot nozīmē izvēlēties mīlestību."
Runājot un rakstot par grāmatas beigu daļu, man jāsaka, ka tā ir viena no izaicinošākajām daļām.. jo aplūko 40 dienu periodu, kad "esi bijis līdzās kādam, kas mirst" - jā, tā ir nodaļa, cik noprotams, autora ļoti personiska atklāsme par sāpēm un sērām, piedzīvotām savā radu lokā. Sāpes un sēras arī daudzus no mums šajā kovidlaikā skar, vienus tiešāk, citus mazāk tieši, bet daudzi no mums gan agrāk, gan tagad ir zaudējuši tuviniekus, tiem dodoties pa mūžības taku. Tādējādi šī nodaļa ir ļoti atbilstoša tajos mirkļos, kad vienkārši mēs varam būt blakus tiem, kuri cieš no tuvinieka zaudējuma. 40 dienas ne velti ir zināms dienu skaits - tas ir laiks, kurā mēs varam izsērot un atlaist sava tuvinieka zaudējumu, pieņemt neizbēgamo un apcerēt esamības nolemtību. Izklausās skumji, tomēr savveida prieks un cerības ir lasāmi šajās 40 dienu apraksta esejās.