Dievs nav mīlestības knauzeris...
Photo by Shapelined on Unsplash
Dievs nav mīlestības knauzeris - vārdi, kurus izlasot, sapratu, ka tie būs pirmā apskata par jaunāko mācītāja, teoloģijas doktora Linarda Rozentāla grāmatu "Neuzvaramā vasara" ievada un virsraksta vārdi. Šis pirmais apskats ir ieskatīšanās mācītāja Linarda grāmatas pirmajā pusē, jo darbs ir ļoti dziļu atziņu piepildīts, lasāms ar apcerīgu līdzi domāšanu, tādējādi grāmata pirmajā lasīšanas vakarā tika tikai līdz pusei pieveikta. Protams, neizpalika arī atziņu un piezīmju piefiksēšana un ar pirmajiem iespaidiem par šo Dieva mīlestības vēstījuma caurstrāvoto darbu tad arī es ar jums dalīšos šajā rakstā.
Mācītājam Linardam aizpērn iznāca grāmata "Visam ir nozīme", kurai kādā no nākamajiem ierakstiem arī pieskarsimies, jo tās esejas, kuras šajā darbā ir aplūkotas vērš mūsu uzmanību par garīgo izaugsmi, ir zināma priekštece šeit, šajā ieskatā un aprakstā aplūkojamajai grāmatai, kurā ir lasāmas esejas par krīzēm, spēku un cerību. Ja mēs tā aizdomājamies, tad bez zināmas garīgās izaugsmes latiņas un pārdzīvojuma sasniegšanas nav iespējams pārvarēt un izdzīvot krīzes, lai gan to norises laikā, gan vēlāk it visā saskatītu spēku un cerību, kas ir viens no vadmotīviem, ar kuru palīdzību mēs augam un topam par tiem, kas mēs esam sevis paša vislabākajā versijā.
Mums ikvienam šis kovidlaiks, šī pandēmija ir kaut kas jauns un nebijis, laiks, kurā tiek izaicināta mūsu drošība, eksistences avoti, darbs, ģimenes dzīve un jebkura sadzīves situācija un pat satikšanās un komunikācija ar saviem līdzcilvēkiem, pat pašiem vistuvākajiem. Iesākot lasīt šīs garā gada esejas, autors teju pašā ievadā mūs uzrunā par Dieva vēlmi mūs satikt nestandarta situācijās. Autors pirmajā esejā "Garo gadu iesākot" mums sniedz ieklausīšanās vērtu atbildi: "Dievs mūs satiek dzīves trauslajos pieklusuma brīžos. Tad varam spilgti sajust, ka viņš piepilda telpu, kurā esam. Tas var notikt agros rītos vai vēlos vakaros, nakts vidū vai parkā lielpilsētas dunoņas vidū." Šie vārdi mūs sasniedz ar vēstījumu, ka šis pandēmijas laiks var mums būt lielisks moments, lai dzīvotu pieklusinātāk, mazāk cilvēku čalas apņemts, vairāk ieklausoties mūsu dvēseles alkās pēc klusuma un vēlmes pabūt kopā ar savu dvēseli.
Manuprāt, šis darbs, šī "Neuzvaramā vasara" ir arī visnotaļ izaicinoša grāmata, jo gan parastāku lasītāju, gan kristīgāku lasītāju tā aizved līdz dažādu jautājumu uzdošanai, tā izaicina uzdrīkstēties pārvērtēt savas vērtības un ieskatus par daudziem jautājumiem, uz kuriem, šķiet, ka vienmēr ir gatavas atbildes, kuras sniedz draudze, mācītājs vai Baznīcas doktrīnas. Taču, ja tā patiesi iedziļinās autora vēstījumos, tad iekšēji sākas jautājumu uzdošana - vai tiešām ir tā, kā es domāju līdz šim? Vai tā ir ticība, vai tās ir struktūras un ietvari, vienalga, jebkas, kas līdz šim mums ir licies kā zināmas lietas. Autors savā darbā ļoti dziļi un pamatīgi izaicina esošo modeļu domāšanu, vēršot mūsu skatu uz mūsu ierobežotību visu zināt un izprast, tā vietā piedāvājot kļūt atvērtākiem, atzīt, ka ne visu zinām un ka varbūt pat visu nevajag zināt, jo gan dzīve, gan struktūras ir mainīgas, un tāds ir arī Dievs. Kas nemainās, tas kļūst kā prece ar beigušos derīguma termiņu un tad mēs no tādas preces atvadāmies. To autors aicina apzināties arī par sevi mūžam nemainīgās struktūras, kas piepildītas ar putekļainiem, aizvēsturiskiem sējumiem, kas varbūt derēja pirms Kolumba ērā, bet ne vairs 21. gadsimta multitradicionālā un aizvien straujāk mainīgajā cilvēces dzīvē un šajā, izaicinājumu pilnajā pasaulē šeit, uz Zemes.
Šī grāmata, šī puse no tās, kuru es esmu līdz šim izlasījis un iepazinis, mani ārkārtīgi dziļi uzrunāja ar mīlestības vēsti, kuru autors it kā teju ar karoti ielej mūsu apziņā un prātā, jo tiešām mums jāatceras reizi pa visām reizēm, ka visa dzīve, visi notikumi tajā, viss ir pakārtots un visam būtu jābūt, jānoris mīlestības telpā, ko mums apliecina autora aprakstītā un atklātā mīlestības pieredzes ābeces patiesība, kuru nereti pazaudējam ikdienas mudžekļos:
"Cilvēka pirmā saikne ar šo ķermenisko pasauli ir mīlestība, un arī pēdējā saikne ar šo pasauli ir mīlestība. [..] Tas ir dialogs. Līdzdalība veido saikni un dziļumu, briedina pazemību, pieņemšanu un sapratni."
Grāmata "Neuzvaramā vasara" mūs aicina ceļojumā cauri visām eksistenciālajām tēmām, kas mums ir blakus, apkārt un vijas cauri mūsu dvēseles stīgām - dzīvība, nāve, miršana, dzimšana, lielie eksistenciālie jautājumi, kā arī mīlestība, nezināmā akceptēšana, pieņemšana tām lietām, kuras nav spēkos mainīt un daudzi citi jautājumi un aspekti, kurus aicina uzdot psihologi, psihoterapeiti, kā arī garīdznieki. Bet mīlestība ir pāri visam, tā iekļauj un pieņem visus, Dievs mūs tam ir radījis, lai mēs būtu Viņa mīlestības vēstneši starp līdzcilvēkiem. Ja Dievs nav mīlestības knauzeris, tad kādēļ mēs ar mīlestību nedalāmies tāpat kā Viņš ar mums to līdzdala? Tas ir uzdošanas vērts jautājums, apcerot un lasot šajā grāmatā paustos vēstījumus.
"Mēs esam Dieva mīlēti putekļi. Mūs ir radījusi mīlestība, un pie mīlestības mēs vienmēr atgriežamies. Mēs esam radīti dzīvei līdz galam. Tādai dzīvei, kādu dzīvoja Jēzus. Un tāpēc viņš kļuva par Augšāmcelto Pestītāju, kurš tagad velk mūs visus pie sevis."
Šīs grāmatas pirmajā pusē ir viena eseja, kuru ir vērts izlasīt ikvienam un kurā vēstītie apcerējuma vērtie vārdi spēj uz dziļām pārdomām vest ikkatru lasītāju un šīs esejas nosaukums ir "Viss ir ievainojams". Jā, patiesi, viss ir ievainojams, mūsu dzīves ir trauslas, mūsu eksistence ir nepastāvīga, kā mums to lieliski pierādīja arī šī kovidlaika pandēmija, līdz ar to mēs tiekam aicināti aptvert nezūdošās un nemirstīgās vērtības, kuru pamata un vienīgā mēraukla ir dziļi caurstrāvotā mīlestība, kurā mēs tiekam aicināti dzīvot, būt un mīlēt citam citu. Un tāda ir arī grāmatas autora atziņās paustā Dieva mīlestības un Jēzus ciešanu jēga un būtība - Dievs mūs mīl, neraugoties uz visu mūsu salūzušajām un nepilnīgajām dzīvēm, Viņš mūs mīl nepastarpināti un bez noteikumiem un nosacījumiem. Dieva sāpes, kādas Viņš piedzīvoja caur Jēzus ciešanām, ļauj Viņam piedzīvot un saprast ikkatra mūsu ciešanas un sāpes. Mūsu sāpes ir Dieva sāpes, Jēzus ciešanas ir Dieva ciešanas, bet viss tiek apklāts mīlestībā, jo tieši tāpēc Dievs mūsu realitātē eksistē apslēpts, jo tikai realitātē dzīvojot Viņš mūs un mēs Viņu varam mīlēt bez nosacījumiem.
Mācītājs Rozentāls savās esejās ļoti daudz skar un aplūko arī dažādus Bībeles tekstus un vēstījumus, kurus daudzi no mums noteikti ne reizi vien ir dzirdējuši, lasījuši un klausījušies, un tomēr bieži vien no kādiem mūsu līdzcilvēkiem varam dzirdēt atziņas, ka tie ir jāsaprot vienā vai citā veidā, bet nekad ne tā, kā mēs tos uztveram. Un šeit tomēr jāpiebilst mācītāja Linarda vārdiem: "Burtiski var lasīt, bet ne saprast visu šo stāstu dziļumu". Lūk, un šeit arī slēpjas Bībeles uztveres atslēga - Bībeles vēstījumu jāsaprot dziļāk un daudznozīmīgāk, jo tās paustajos stāstos ir izmantoti dažādi literārās izteiksmes līdzekļi un šie stāsti nekad nav saprotami virspusēji. Bībele ir simbolu un ne tikai vārdu, bet arī dzīves un emocionālo dziļumu valoda. Bībelē daudzās rakstu vietās, kā arī šīs grāmatas autors to uzsver, ir caurstrāvota mīlestības valoda, kuru mums vajadzētu apzināties un iedzīvināt, jo nekas cits nav noderīgāks un aktuālāks kā mīlestības vēstījums.
"Mīlestība sākas no vēlmes ieklausīties, saprast, sadzirdēt, no ticības, ka otrā cilvēkā ir kaut kas sadzirdēšanas vērts, kāds dārgums un noslēpums, kuru jādodas atklāt."
Mani personīgi ļoti uzrunāja autora zināmi provokatīvais eseju tekstu raksturs, kas liek dažādas lietas aplūkot plašākā gaismā un izaicinot mūsu domāšanas robežas, kuras varbūt pat kādam fundamentālistiskāk noskaņotam kristietim rada satraukumu par savveida ķecerību. Bet, manuprāt, tas ir apgaismojoši, jo pie patiesiem izaicinošiem rakstiem tas tā mēdz notikt, it īpaši, ja mūsu domāšana tiek bombardēta ar augstākām atziņām par lietu kārtību. Tas ir līdzīgi kā atomreaktorā, kur vienas daļiņas bombardē ar citām daļiņām un rodas kas kvantitatīvi un kvalitatīvi jauns un jaudīgāks. Vai to mēs nevarētu attiecināt arī uz kristietību kā fenomenu? Autors mums liek par to aizdomāties, sacīdams: "Varbūt arī kristietība ir nevis revolūcija zināšanās par Dievu, bet gluži pretēji: tā sāk nezināšanas revolūciju, aicina sekot, pieredzēt, izpētīt. Tā ir ceļš, kurā viss, kas pieņemts kā patiesība, ir atvērts kādai lielākai un ietverošākai patiesībai, kura vēl atklāsies. Notikums apskaidrības kalnā nevis pieliek punktu pieredzei kopā ar Jēzu, bet atklāj, cik nebeidzama tā ir."
"Mūsu dzīve, tāpat kā Jēzus dzīve ar tās skaistumu, izaicinājumiem, ciešanām un nāvi, ir laba ar visu, kas tajā ir. Iet Jēzus ceļu nozīmē uzticēties dzīvei, tās jēgai un nozīmei. Tas nozīmē pieņemt dzīves ierobežojumus un noteikumus ("bauslību"), bet tajā pašā laikā arī izaicināt tos un sekot dzīves dievišķajai plūsmai, apzinoties, ka tā izplūst no Dieva un ieplūst Dievā. Ticēt Kristum nekādā gadījumā nenozīmē tiekties pēc kādas no dzīves atrautas realitātes, kurā nav bēdu un skumju, kurā viss ir romantizēts un idealizēts. Tādas realitātes nav, un tādai nemaz nevajag būt."