Par mīlestību patiesības kontekstā šajā Adventa laikā domājot...
Foto: pixabay.com
Par mīlestību, ne vien kā erotizētu un/vai divu mīlošu cilvēku un ģimenes konceptu, bet drīzāk kā sevis paša zināmas pakāpšanās aizmugurē, lai apkārtējie līdzcilvēki varētu uzplaukt un būt sevis paša labākās versijas, patiesības koncepta gaismā es vēlētos runāt šajā ierakstā. Mīlestība nepastāv papīros un doktrīnās, tā pastāv patiesībā un realitātē, kādu mēs ikkatrs kā daļa no sabiedrības tās attīstībā piedzīvojam un pieredzam. Sabiedrība tiek formēta un veidota no individuāliem, ja lietojam teoloģijas terminoloģiju, tad nepilnīgiem, bet tai pat laikā svētiem cilvēkiem kā personības vienībām. Sabiedrība nav nekas cits kā mēs katrs, apvienoti zem kādas valsts vai grupas robežzīmēm, kuru noformētā ietvarā tad arī cits ar citu savstarpēji komunicējam, izvēloties vārdus, formas un iespaidus, kādus vēstīt cits citam. Mīlestībai realitātē ir jābūt balstītai uz patiesību, kāda tā ir mūsu redzamajā sabiedrībā, tātad - ar visiem tās dažādajiem cilvēkiem un to veidotajiem sadzīves, rīcības, izturēšanās un attieksmes modeļiem. To mēs pamatoti varam dēvēt par sociālo realitāti un mīlestību, kuru tā iekļauj.
Mūsu katra egoisms uzvar, saskaroties ar nepilnīgu mīlestību, taču tas zaudē, saskaroties ar mīlestību, kura ir pati pilnība, tāda, kura balstīta patiesā cieņā, savstarpējā sapratnē un noliekot malā savas iedomas par tās iedabu pēc kādiem ārējiem faktoriem, uz kuriem reizēm balstām savu viedokli, kas mēdz būt skarbi strikts, vedot mūs neiecietības nekurienē. Pāvests Francisks savā postsinodālajā apustuliskajā pamudinājumā "Mīlestības līksme" (Amoris Laetitia) mums pamatoti norāda, sakot: "Mīlestībai vienmēr piemīt dziļa līdzcietība, kas liek pieņemt otru cilvēku kā šīs pasaules daļu arī tad, ja viņš rīkojas citādi, nekā es vēlētos". (AL, 92) Tas ir klajš un dogmatisks egoisms, kas liek citus nostādīt zemākā un neaizsargātākā stāvoklī nekā es pats. Tā nav kristīga tuvākmīlestība, tā vispār nav nekāda mīlestība tad. Tas ir klajš egocentrisms, kuru nespēj noslēpt nekādas maskas un vārdi, tas izlaužas kā īlens no maisa. Un tas ievaino tos, kuri jau tā ir ievainoti.
Mūsu ikviena rīcībai un attieksmei citam pret citu ir jābūt dinamiskai un aktīvai, tai jābūt laipnai. Laipnībai nākot no sirds patiesajiem dziļumiem, nevis lišķīgai, tādai, kas priekšā rādās mīlestības caurstrāvota, bet pagriežot muguru, persona izverd savu žulti, iesmīnot un nicinot patiesības gaismu. Mīlestība ir laba, tā caurstrāvo skaisto, patieso un tā atbalsta citu cilvēku centienus tiekties uz to, sadzirdēt un izjust to līdz sirds dziļumiem, apjaušot tās Radītāja un Veicinātāja iecerēto dvesmu mūsu personības attīstībā. Patiesa laipnība un patiesa mīlestība mūs ceļ un vedina uz lielu dzīves mērķu sasniegšanu, tā mums ir kā barība, lai mēs viens otru atbalstītu, cīnītos un iestātos viens par otru, cits par citu kā vienotas sabiedrības locekļi. Mīlestība vienmēr vēl un dara citiem labu. Tas ir atslēgas vārds patiesai, īstai, neviltotai mīlestībai, kādu to mums iecerējis mūsu pasaules, sabiedrības un ikkatra mūsu individualitātes Radītājs.
Šajā pašā dokumentā pāvests Francisks turpina: "Patiesa mīlestība novērtē citu panākumus, neuztver tos kā draudu sev; patiesa mīlestība atbrīvo no skaudības rūgtās garšas. Tā pieņem faktu, ka ikvienam ir savas atšķirīgas dāvanas un savs atšķirīgs dzīves ceļš. Tāpēc tā cenšas atklāt savu ceļu uz laimi, ļaujot, ka arī citi atrod savējo". (AL, 95)
"Mīlestība mūs ved uz patiesu cieņu pret katru cilvēcisku būtni, atzīstot tās tiesības uz laimi." (AL, 95)
Dievs mūs ikkatru mīl ar neizsakāmu beznosacījuma mīlestību un mēs esam un tiekam aicināti caur savu nepilnīgo, bet dievišķajā eksistencē dāvāto dvēseli lūkoties citam uz citu caur Radītāja bezgala mīlošajām rokām, acīm un sirdi, tā patiesi sastopoties un līdzpriecājoties par citu laimi un tā prieku viņa dzīvē. Par mīlestības himnu dēvētā rakstvieta Svētajos Rakstos vēstulē korintiešiem (1Kor 13, 4-7) mūsos iededz Dieva acu redzēšanas liesmu, lai mēs aizdomātos, uz ko esam aicināti, uz kādu mīlestību citam pret citu. Bet daudzi tā vietā izvēlas sludināt dogmatismu, indoktrinētu savu izpratni par to, kas viņa izpratnē ir mīlestība. Tā nav pareiza pieeja, mums ir jāieklausās patiesībā, tādēļ es arī rakstīju par mīlestību patiesības, kas ir realitātē balstīta, gaismā. Mīlestība ir reāla, tā balstās nekur citur kā mūsu līdzcilvēkos, katrā no mums un mūsos kā sabiedrībā, kas ir nepilnīgu cilvēku reāla eksistence.
Šis pāvesta dokuments "Amoris Laetitia", rūpīgi izlasīts, sniedz ārkārtīgi piepildītu un ļoti iedrošinošu skatu uz to, kas tad ir mīlestība un kāda tā ir. Kādi cilvēki, lai arī aiz kādām kristiešu maskām tie neslēptos, nav spējīgi izjust šos vārdus, ielaist tos caurstrāvot viņu būtību, jo pretējā gadījumā šie Dieva iedvesmotie vārdi iznīcinās viņu ego un viņi jutīsies pazaudējušies, neaizsargāti, cietuši, ne vairs viņi paši. Jā, Dieva vārds un Viņa aicinājums ir ass kā abpusgriezīgs zobens, tas maina cilvēkus, ja vien viņi patiesi tam atveras un ļaujas. Dievs, jau ar Dēla krusta nāvi mums rāda mīlestību, atdodot mums sevi visu, bet ko darām mēs, šie nepilnīgie ļaudis, kuri dzīvo savas dzīves, meklējot laimi, kuru cits citam gribam liegt, lai tikai nezaudētu iespēju ziedēt savam egoismam un dziļas jo dziļas saknes dzīt savam egocentrismam par savu vispareizāko izpratni par to, kas un kāda ir vai kādai jābūt patiesai mīlestībai...
"Tas, kurš mīl, spēj pateikt uzmundrinošus vārdus, kas iedrošina, spēcina, mierina un pamudina." (AL, 100)
Jau minētā vēstījuma 119. punktā Francisks raksta, citēju: "Mīlestība nepadodas necieņai pret cilvēkiem un vēlmei ievainot vai izmantot citus". Lai mēs cits pret citu spētu paust tikai tādu mīlestību, kāda bija Tēvam pret Dēlu un ir pret mums kā radībām, tas no mums prasa zināmu askēzi un spēju ieklausīties. Ieklausīties sevī, ieklausīties citos, ieklausīties otra vajadzībās, tās nenoniecinot, bet to iedrošinot, dāvājot cieņu, izpratni un uzklausīšanu, iedrošinājumu un motivāciju. Bet mēs izvēlamies bieži vien neklausīties, izvēlamies izlikties, ka uzklausām, bet tā vietā jau perinām plānus, kā otru pazemot un nicināt. Kur nav mīlestības līksmes, tur ļaunumam ir atvērtas darbības durvis. Par to aizdomāsimies šajā laikā, kad tuvojas Kristus dzimšanas svētki.
Lai Jums ikvienam, arī tiem, kas ar Viņa vārdu cīnās pret mīlestības līksmi citu cilvēku dzīvēs, svētīgs šis Adventa laiks!
Mīlestībā - jūsu mācītājs Didzis