«Aforismi dzīves gudrībai» jeb Šopenhauera filosofija kā dzīvesmāksla viedajiem...

Photo by Ravi Roshan on Unsplash

Kad uzzināju, ka tiks izdota vācu filosofa Artura Šopenhauera grāmata "Aforismi dzīves gudrībai", uzreiz sasparojos, ka noteikti to vajadzēs iegādāties savam grāmatplauktam, kā arī patstāvīgai studēšanai un vieduma smelšanai. Grāmata nu ir manās rokās, esmu to iesācis lasīt un studēt, un pienācis laiks dalīties ar kādiem nebūt pirmajiem lieliskajiem iespaidiem par šīs grāmatas lappusēm, kas pilnas ar vieduma pērlēm. Lai šīs pārdomas noder arī jums, mana bloga lasītāji!

---

Nesen kādā intervijā lasīju vārdus, ka katram cilvēkam vajag trīs lietas - jumtu virs galvas, jēgpilnu nodarbošanos un brīvo laiku. Un varu tikai šiem vārdiem piekrist. Kādēļ tādi ievadvārdi, kāds no jums varētu man jautāt? Praktiski tas ir laimes un laimīgas dzīves pamats jeb, kā to definējis arī Šopenhauers, tā ir eudaimonoloģija jeb mācība par laimīgu tebūšanu, kam noteikti dodama priekšroka un kas visādā veidā veicināma un apsveicama. Jēgpilnums, laimīga tebūšana - tie nav tukši apgalvojumi, bet gan sasniedzamas vērtības, kuru sasniegšanā roka jāpieliek mums katram individuāli. Protams, ir vieglāk palikt savā vieglo, pat dzīvniecisko instinktu līmenī, nodarboties ar lētām izklaidēm, tomēr cilvēks ir radīts un tādējādi paredzēts viedumam un augstāku vērtību realizēšanai savas dzīves ietvarā, lai to nodzīvotu laimīgi. Zināšanas, inteliģence un iekšējā bagātība - tas ir nekad neatņemams patiesi bagātas un sirdsskaidras personības zelts, uz kura vairošanu mēs kā cilvēki, katrs individuāli un kopā kā sabiedrība, esam aicināti.

Šopenhauers vienā no grāmatas ievada lappusēm sniedz mums vienu no pirmajiem viedajiem dzīves padomiem, ieklausīsimies tajā: "Vienīgais, kas šajā ziņā ir mūsu varā, ir tas, ka pēc iespējas labāk izmantojam doto personību, t.i., sekojam tikai tai atbilstīgiem centieniem un rūpējamies par to izglītības veidu, kas tai tieši piemērots, izvairoties no visiem pārējiem, izvēlamies tai atbilstīgu stāvokli, nodarbošanos un dzīvesveidu." Šeit, kā jau noprotat šajos vārdos izlasīto, redzam laimes un laimīgas dzīves atslēgu - visu saskaņā ar savu personību. Jo ne fiziskā spēka pārbagātībā un ar sportiskām interesēm apveltīts cilvēks nebūs laimīgs sēdošā biroja darbā, nedz arī pedantisks un skrupulozs roku un biroja darbam piemērots cilvēks nebūs laimīgs, liekot tam darboties un strādāt, piemēram, ceļu būvē vai lauksaimniecībā. Šeit mēs redzam principu - katram pēc personības iezīmēm un piemērotības jāizvēlas gan darbs, gan intelektuālā bagātināšanās, gan visādā ziņā citāds dzīvesveids. Un tas ir ceļš uz laimi!

"Tātad visbūtiskākais dzīves laimei ir tas, kas cilvēks  IR PATS PAR SEVI." (Arturs Šopenhauers)

Filosofiskas grāmatas un autori, kuru domas dziļi ietiecas mūsu dvēselē, ir uzskatāmi par mūsu dakteriem zināmā mērā, jo dziedina un veldzē mūsu dvēseles alkas pēc laimes un sapratnes, tieši tā, kā mūsu dvēseles augstākās vajadzības rezonē ar autora vēstīto. Tieši tādēļ, domāju, katram būtu vērtīgi atrast savu autoru, savu filosofisko skolu, kuras vēstījumam sekot, lai bagātinātos un piepildītu to personisko iztukšotību, ko rada šī laikmeta pasaule. Protams, nesanāk jau visiem dzīvot gluži kā filosofiem, taču iedvesmu un dvēseles dzīves vektoru mēs noteikti varam tādējādi nostiprināt, atrodot sev draugu un domubiedru starp dižajiem filosofijas tēviem un autoriem. Piemēram, neesmu Kanta sapratējs un piekritējs, tomēr stoiķi un Šopenhauers man saprotamāki un tuvāki, toties kādam citam atkal Kirkegors, Kants vai Aristotelis liksies kā savs dvēseles draugs un arī tas ir cienījami. 

"Kas ir cilvēks pats par sevi un kas ir viņā pašā kā tādā, izsakoties īsāk - personība un tās vērtība ir tas, kas ir vienīgais viņa nepastarpinātais laimes un labklājības nosacījums." (Arturs Šopenhauers)

Šopenhauers savā darbā ļoti askētiski apraksta dažādus cilvēka stāvokļus, tostarp, arī mentālo sāpju un dvēseles problēmu izraisītās tebūšanas vietā izvēlēto nebūšanu jeb domas par atsvabināšanos no dzīves. Un šeit es gribu pievienoties dižajam domātājam, ka mūsu laimes ienaidnieki mums ir divi - sāpes un garlaicība (28.lpp.). Un man esot lasījušam Montēņu, jāsaka, ka Šopenhauers teju saskaņoti ar Montēņu saka šādi: "Garā bagāts cilvēks pirmām kārtām centīsies novērst sāpes un nepacietību un tieksies pēc miera un vaļas [..] izvēlēsies savrupību, bet liela gara gadījumā - vienatnību". Tas, kā turpina Šopenhauers, "jo vairāk ir pašā cilvēkā, jo mazāk viņam ir vajadzīgs kaut kas no āra un jo mazāk var nozīmēt citi". 

Grāmatas vāka fragments

Protams, šīs pārdomas grāmatas lasīšanas gaitā noteikti nav pēdējās, jo visu to bagātību, kas ir baudāma šajās lappusēs, noteikti nav iespējams ietvert ne vienā, nedz arī divos ierakstos un mēs noteikti vēl šādā pārdomu formātā tiksimies. Tā vienkārši informācija lasītājiem, taču dodamies uz priekšu mūsu apcerē, jo Šopenhauera doma ir un būs aktuāla teju vienmēr tāpat kā tas ir ar nemirstīgo mūzikas ģēniju radīto klasisko mūziku, kurā klausoties top šīs rindas.

No Aristoteļa laikiem nāk doma, ka katrs pats sev ir vislaimīgākais, ja vien piepilda sevi jeb, kā raksta Šopenhauers, "tāpēc ikvienam jābūt sev vislabākajam un arī jāveic visvairāk sevis labad. Jo vairāk ir tā un jo vairāk sevī pašā rod baudas avotus, jo laimīgāks viņš būs." Aristotelis ir sacījis un uz šiem vārdiem arī atsaucas Šopenhauers, rakstot: "Laime pieder tiem, kam pietiek ar sevi." Laimīgie un ar sevi pašpietiekami piepildītie dzīvo teju dievu atmosfairā, bet pārējo dzīve ieslīd trulībā - tā Šopenhauers. 

"Turpretim cilvēkam, kuram pārsvarā ir garīgie spēki, ir domām bagāta, viscaur dzīvīga un nozīmīga eksistence: viņu nodarbina cienījami un interesanti priekšmeti, kolīdz viņš tiem var ļauties, viņam pašam sevī ir viscildāko baudu avots." (Šopenhauers, 35. lpp.)