Meditācija kā ceļš uz patiesu sirdsmieru - Ričards Rors «ŠEIT un TAGAD»
Fons: Photo by abdelali ouahi on Unsplash
Kad naktī nenāk miegs, tad atkal un atkal atgriežos pie mācītāja Jura Rubeņa reiz plašākai auditorijai lasītajām lekcijām Torņakalna draudzes Youtube kontā. Tā nu es vēlreiz klausījos un atkārtoti iedziļinājos kādā jautājumu un atbilžu sadaļā pēc kādas Kontemplācijas dienas norises. Un šī lekcija jeb Q&A sadaļa, tajā sadzirdētais no Jura Rubeņa mutes man lika celties un sniegties pēc ilgi neiepazītās grāmatas, kuru sarakstījis ir mums plaši pazīstamais franciskāņu tēvs Ričards Rors "Šeit un tagad" jeb par meditāciju kā par patiesu ceļu uz iekšējo sirdsmieru. Tā nu es šajā nelielajā bloga ierakstā aprakstīšu principā sintēzi starp šo grāmatu un mācītāja Rubeņa sacīto, jo domāju, ka šie divi lielie autori un skolotāji ir viens otru papildinoši, skaidrojoši un līdz ar to mūsu ikviena dvēseli dubultā bagātinoši, spēcinoši un iedrošinoši. Lai top un noder mūsu dvēseļu sirdsmieram ikkatrs vārds, ko sadzirdam šajos divos Lielajos Skolotājos!
Mēs ikkatrs piedzimstam ar spēju mīlēt. Mīlestība ir tik universāls paradokss, ka tā spēj mums dāvāt unikālu redzi, spēju ne tikai saskatīt redzamo, bet caur mīlestības brillēm redzēt arī ar acīm neredzamo jeb juteklisko. Un es šeit nedomāju kailus fizioloģijas parametrus, bet vairāk tieši spēju "redzēt un sajust ar sirdi". Kādai daļai lasītāju un klausītāju varbūt šie visi koncepti liekas ne līdz galam brīvi izprotami un sagremojami, tomēr, ja mēs iedziļināmies un paraugāmies caur atvērtības un sirdsgudrības prizmu, mēs aptveram, ka šo skolotāju sacītajā var saskatīt patiesu vēsti, kas ved mūs pie mums pašiem, tikai dziļākā līmenī, daudz dziļākā nekā mūsu virspusējā esamība racionāli spējīga aptvert. Tieši tādēļ mēs esam Dieva radīti, ka mēs spējam kontemplēt, apcerēt diženākas lietas un iet šo meditācijas ceļu, lai izzinātu sevis paša dzīles un ceļā esot savienotos ar Dieva būtību, kas arī ir tas mērķis, kādēļ eksistē kontemplatīvās prakses un meditācija.
«Kontemplācija ļauj saskatīt patiesību tās veselumā. Garīgā disciplīna un talants mūs atbrīvo (pat neiroloģiskā ziņā) no turēšanās pie ierastā domāšanas veida un kreisās smadzeņu puslodes virskundzības. Atklāti sakot, binārais domāšanas veids ved taisnā ceļā uz virspusējību, lai neteiktu - muļķību. Tikai kontemplatīvais jeb dziļi intuitīvais domāšanas veids uzdrīkstas doties pretī plašākiem apvāršņiem.» Ričards Rors, "ŠEIT un TAGAD"
Kā es reiz, vadot lekciju klausītājiem Mazsalacas pilsētas bibliotēkā, sacīju, atsaucoties uz Rora vārdiem par to, ka svarīgākais ir tas, kā mēs skatāmies uz lietām, jo no tā izriet, ko mēs ieraudzīsim, šie vārdi ir vieni no būtiskākajiem, lai pievērstos sevis izprašanai caur kontemplatīvajām praksēm. Šie vārdi norāda ne uz ko citu kā redzētais un mūsu apziņa mijiedarbojas un mēs esam spoguļattēls gan redzētajam, gan mūsu apziņai. Citādi nemaz nevar būt. Viens no senajiem domātājiem reiz ir minējis vārdus, ka nevar no trauka izliet to, kā tur nav, ja mēs šos vārdus pārfrāzējam, tad mēs paši nevaram nedz sniegt citam kaut ko vai arī reaģēt uz situācijām citādāk, kā vien no tā, kas ir mūsos. Un liela daļa cilvēku darbojas vai nu vispār bezpilotā vai autopilotā, neapzinoties to lielo dāvanu, ka mēs paši varam gan apgūt, gan attīstīt kontemplatīvās prasmes, lai pasaulei sniegtu labāko iespējamo sevis versiju, tā bagātinot gan savu iekšējo dvēseles pasauli, gan apkārtējiem padarot dzīvi saulaināku un mierpilnāku.
Rors savā darbā tā arī saka - ir divas lielas mainošas matērijas - mīlestība un ciešanas. Šie divi lielie vārdi ir tie, kas mudina mūs uz pašrefleksiju un iedziļināšanos sevis esamībā. Šeit tieši vērības prakses var ļoti palīdzēt. Uzmanīgi realizējot šīs prakses, mēs sevī varam izlasīt Dieva rokas pieskārienus savā dvēselē, saredzot savas dzīves ceļu un tādējādi mēs saprotam, ka mums katram ir savs unikāls ceļš, jo nav iespējams nokopēt kādu citu. Mēs esam oriģināls Dieva meistardarbs, un dzīves jēga un skaistums ir tas, ka mēs uzdrīkstamies izdzīvot savu unikālo dzīves meistardarbu. Tas ir grūts ceļš, bet ne neiespējams. Mums jāuzdrīkstas ticēt savai iekšējai dzīvei un tad mēs sasniegsim savas dzīves īsto ceļu un spēsim uz tā noturēties.
«Ja mūsu redzējums nebūs nobriedis, mēs nekad tā īsti nesastapsimies un nepieņemsim citus - kā citus -, bet gan atkal un atkal izdzīvosim savus iekšējos stāvokļus, līdzīgi kā suns dzenas pakaļ pats savai astei. Šī ir ikvienas kultūras vai indivīda, kuriem pietrūkst pašrefleksijas, augstākā narcisma un nestabilitātes izpausme. Mums jāapzinās - gandrīz ik stundu - kas atrodas mūsu rezervuārā, citādi nejutīsim vajadzību piepildīt to ar svaigu un pozitīvu tekošu ūdeni, jo neapzināsimies, cik duļķainu vai pat indīgu ūdeni sasmeļam.» Ričards Rors, "ŠEIT un TAGAD"
Garīgais ceļš ir ikvienā no mums klātesošs, šis iekšējais ceļš ir tas, kurš klauvē pie mūsu dvēseles durvīm, lai mēs par to aizdomātos, lai mēs vērstu uz to savu uzmanību. Cilvēka dzīve un nāve ir tā izveidotas, lai mēs apzinātos, ka mums jāpamostas mūsu katra visautentiskākai dzīvei - tāda ir mums katram, tikai mums tas jāapzinās, sākot no savas dvēseles iekšienes, jo tikai tā mēs varam iniciēt sevi jaunas dzīves esamībai, kura ir klātesoša, bet mēs esam kā miegā guloši un par to nevēlamies domāt, jo tā mums ir satraucoša pieredze, kurai negribam ļauties.
Ričards Rors šajā savā grāmatā lasītājiem skaidri saka un liek saprast vienu būtisku un fundamentālu lietu par lūgšanu un Dievu: "Lūgšana nemaina Dieva domas par mums vai kaut ko citu, bet ļauj Dievam mainīt mūsu domas par realitāti, ko redzam savā priekšā un no kuras mēs parasti izvairāmies vai to izkropļojam". Ja mēs apgūsim šo jauno, kontemplatīvās apziņas domāšanas veidu, mēs spēsim pieņemt citādo, mēs spēsim rīkoties un saprast nestandarta situācijas, jo mēs būsim Jēzus sagatavoti jaunai dzīvei, mēs būsim fleksibli jaunai realitātei, jaunai mīlestībai, jaunai cieņai un jaunai dzīvei augstākā esamības līmenī un dzīves veidolā. Garīgums var būt milzīgs spēks, kas maina ne vien cilvēkus, bet arī sabiedrības un norises tajās. Bet sabiedrības var mainīties, ja vien mēs katrs ikviens tuvosimies savai kontemplatīvajai eksistencei un esamības dzīlēm.
Šis nelielais, bet ārkārtīgi būtiskais darbs ir vērtīgs ar to, ka lasītājam parāda un izskaidro būtisko par kontemplatīvo prakšu un meditācijas sniegto pozitīvo ieguldījumu mūsu esamībā. Mēs vien bieži iedomājamies, ka tas ir kaut kas parastam mirstīgam cilvēkam neiespējams - šī kontemplatīvā prakse - tomēr nē, tā ir ārkārtīgi elementāra būšana, mums vien ir jāvēlas iedziļināties un izprast to būtisko dāvanu, kura mums ir tikusi dāvāta līdz ar mūsu dzimšanu. Caur šīs grāmatas lappusēm mēs esam aicināti sākt lietas ar sevi, sākt izprast sevi, mēs panāksim izmaiņas sevī, tādējādi mēs izstarosim savu harizmu tālāk sabiedrībā. Tāds ir kontemplatīvās prakses sniegums, dāvana un vērtība.
"Kontemplācija ir lieliski raksturota kā "ilgs, mīlestības pilns skatiens uz Realitāti". Ievērojiet, tā ir dziļa ieskatīšanās, nevis automātiski radušās domas (kas patiesībā nav domāšana, bet visbiežāk narcistiska reakcija). Contemplata latīņu valodā nozīmē ieinteresēti vai dedzīgi uz kaut ko skatīties. Tas nenozīmē par to domāt!"
Šī grāmata nav tikai kristīgam vai garīgam lasītājam paredzēta lasām- un apceramviela, tā ir grāmata ikvienam cilvēkam, lai mēs ikkatrs iemācītos tvert Dzīvi un tās dāvāto Mistēriju ŠEIT un TAGAD. Kā saka Rors, "ja jūsu sirds, prāts un ķermenis konkrētajā tagadnes mirklī ir apzināti vienoti, jūs varat piedzīvot ABSOLŪTO KLĀTBŪTNI, brīdi dziļas iekšējas savienošanās ar visaptverošu, tīru Visa Būtību. Nereti uz šādu savienošanos norāda sirds notrīsēšana klusā priekā".
"Kontemplācija ir vingrināšanās atvērtībā un spējā noturēt sirdi, prātu un ķermeni atvērtus pietiekami ilgi, lai uztvertu vēl kādu citu - apslēptu - matēriju. Nomods nav uzturams ar gribasspēku, bet gan ar pilnīgu ļaušanos konkrētajam brīdim - tādam, kāds tas ir. Ja spēsiet būt šajā brīdī, jūs piedzīvosiet to, ko vairums no mums dēvē par Dievu - un jums tas pat nav jāsauc par Dievu."
Photo by Gabriel Lamza on Unsplash