Pāvests Francisks «Dievs ir jauns» jeb Saruna par nākotni un cerību...
Photo by Casey Botticello on Unsplash
Pāvesta Franciska vārdi un atziņas dziļi aizskar teju ikvienu, kurš, pats to apzinādamies vai nē, bet nonāk saskarsmē ar tiem. Francisks, neapšaubāmi, ir ienesis jaunas vēsmas Baznīcā, tomēr vēl daudz un daudz jāstrādā pie tā, lai šī institūcija ne vien ražotu gudru vārsmu piepildītus tekstus un dokumentus, bet arīdzan plaši atvērtos 21. gadsimta sabiedrības vajadzībām un interesēm, lai tā nepaliktu kā vēsturisks viduslaiku foliants, putekļiem klāts un mūsdienu cilvēku garīgās alkas apmierināt nespējīgs, vien formāls institucionāls veidojums. Lasot un iepazīstot pāvesta sacīto šajā sarunā ar itāļu žurnālistu Tomasu Leončīni, jāsaka, ka pāvesta sacītajā vajadzētu ieklausīties arī valdībām un varām, jo tās ir galvenās labklājīgas sabiedrības veidotāj- un organizētājstruktūras, atbildīgas kā par jauniem, tā veciem, cilvēku ideālu vēlētas un aicinātas būt par ļaužu pārstāvniecībām. Bet cik no valdībām ieklausās patiesajās ļaužu vajadzībās? Bet būtu nepieciešams, it īpaši laikmetā, kad eksistē divas diezgan atstumtas grupas - jaunieši un veci cilvēki. Par tiem tad arī galvenokārt pāvests runā šajā vēstījumā, grāmatā "Dievs ir jauns", kas ir darbs intervijas formātā.
2018. gadā Vatikānā norisinājās jauniešiem veltītā Sinode, šis darbs ir ticis uzrakstīts īsi pirms tās, tādēļ šeit varam izlasīt tās pāvesta Franciska alkas un ierosmes, kuras viņš vēlētos apspriest un izdiskutēt šīs jauniešu sinodes laikā. Nesen klajā nāca arī pāvesta izdotais postsinodālais apustuliskais pamudinājums "Christus vivit!", kurā Francisks apkopojis jauniešu sinodē aktuālāko tematiku un apustuliskos ieteikumus jauniešiem un to lielākai iesaistei sabiedrības, politiskajos un Baznīcas procesos. Principā arī šī grāmata "Dievs ir jauns" ir jālasa kopsakarībā ar šo apustulisko pamudinājumu, tā gustot maksimālo labumu un pilnu ieskatu kā pirms sinodes, tā jau arī pēc tās.
Pāvests Francisks zīmīgi par jauniešiem un Dieva īpašībām saka: "Dievs vienmēr ir jauns! Dievs ir Mūžīgais, kam laiks neeksistē, bet Viņš spēj nemitīgi atjaunoties un visu atjaunināt. Jauniešiem raksturīgākās īpašības piemīt arī Viņam. Viņš ir jauns, jo "visu dara jaunu" un mīl jauno; jo pārsteidz un mīl pārsteigumus; jo prot sapņot un vēlas, lai mēs sapņotu; jo ir spēcīgs un iedvesmas pilns; jo veido attiecības un vēlas, lai arī mēs darītu tāpat. Viņš ir sabiedrisks." Mani šie vārdi uzrunā un iedvesmo, likdami saprast, ka mēs ikviens allaž esam jauni un radoši, spēcīgi un pravietiski, ne velti pāvesta sarunas laikā pavīd doma par jaunajiem praviešiem un vecajiem sapņotājiem... Jaunieši ir mūsu spēks un cerība, nākotnes potenciāls, kuru mums būtu jāsaprot, jānovērtē, jāatzīst viņu līdzvērtīgums un līdztiesība visos sabiedrības procesu līmeņos, kā arī Baznīcas procesos.
Vēl viena no labajām idejām, kuru pamanīju, lasot šo darbu, bija pāvesta Franciska ieteikums par jaunieša misiju, kas palīdzētu citiem jauniešiem atrast savu vietu šajā sabiedrībā, uz ko pāvests atbildēja, sacīdams: "Svarīgi, lai jaunieši cits citu uztvertu tā, it kā viņi būtu viena liela ģimene. Tiem, no viņiem, kuriem izdevies gūt panākumus, atrast savu ceļu, ir jāizjūt atbildība nodot vēsti, jājūtas kā praviešiem, lai stāstītu, kā var darīt labu, darīt labas lietas."
"Tam, kas ticis tālāk, jāpalīdz citiem rast spēku." (Pāvests Francisks)
Protams, dažos gadījumos pāvestam Franciskam ir "izdevies" nest sabiedrībā ļoti kontraversālus un pretrunīgus vēstījumus, vienā vietā sakot vienu, citā atkal kaut ko pilnīgi pretēju, izsaucot sabiedrisko vētru, tomēr nevaru nepiekrist žurnālista Leončīni paustajam, ka Franciska pontifikāts ir "trausluma un atraidīto cildinājums", kurā pāvestam izdodas panākt, ka "visas pasaules jaunieši, ticīgie, agnostiķi un ateisti, heteroseksuāļi un homoseksuāļi jūtas saprasti, un Jūs to pierādāt darbos - Jūs saprotat jauniešu trauslumu un tiem palīdzat, runājat ar viņiem, mudināt pieņemt pašiem sevi; Jūs necenšaties pamācīt, bet Jūsu godīgums tos māca nesalīdzināmi vairāk nekā jebkurš pašpasludināts pamācību dalītājs. Un šis godīgums iedarbojas tieši - nav nepieciešams kaut ko vienkāršot un skaidrot."
Pāvests šajā sarunā pieskaras daudziem jautājumiem, tostarp, politikai, ekoloģijai, harmonijai, kultūrai un bezkultūrai, un daudziem citiem, taču šeit vēlētos citēt pāvesta Franciska sacīto par kultūras un bezkultūras raksturīgākajām finesēm, jo teju ikdienas sev apkārt redzot jauniešus, redzu, cik tomēr pretēji tie var būt savās izpausmēs, savā izpratnē par pasauli, par kultūru, savstarpējām attiecībām un to, kas ir harmoniska dzīvesziņa un prasme kopt harmoniju savā iekšējā pasaulē.
"Galvenā kultūras iezīme ir tā, ka tā "veicina harmoniju" tāpat kā daba. Savukārt bezkultūras pamatā ir tieši nespēja veidot harmoniju. Mums laikus jaapzinās risks nonākt bezkultūrā, jo robeža ar to ir ļoti izplūdusi." (Pāvests Francisks)
"Mums katram ir sava cilvēciskā cieņa Dieva acīs un tikai Viņš vienīgais to visā dziļumā var atklāt aiz visām mūsu kļūdām un trūkumiem. [..] Tieši dažādība un tās attīstība dziļi bagātina mūsu sabiedrību un veicina tās progresu, jo nav nekā noderīgāka par dialogu starp dažādībām. Dialogs ir auglība - tas mums dod iespēju patiesi un dziļi iepazīt cilvēcisku būtni. Dialogs starp jauniešiem un gados veciem cilvēkiem nozīmē nepārtrauktību, vēsturisku nepārtrauktību, kaut arī tas ir dialogs ar zināmu nepastāvību, ar daudzkrāsainām atšķirībām. Atšķirības mums ļauj iedziļināties sirdī un dvēselē - neeksistē vai nu balts, vai melns; eksistē balts, melns, pelēks un tad vēl arī visas pelēkā nokrāsas. Mēs visi esam viena un tā paša Dieva bērni, mums tas jāatzīst un jābūt gataviem pieņemt katru jaunieti. Pati dzīve ir pelēka, tā ir meklējumu ceļš, kurā nevaram būt stingri."
"Kā sabiedrībai mums jābūt lepniem savā daudzkrāsainībā." (Pāvests Francisks)
Nezinu, kā citiem, tomēr man šajā pāvestā, Franciskā, patīk viņa entuziasms un humora izjūta, to viņš uzsver arī šajā sarunā, citēdams Čestertonu, kurš reiz sacījis: "Dzīve ir pārāk nopietna, lai to ņemtu nopietni." Un Francisks piebilst, sacīdams, ka ja esam ar labu humora izjūtu, vieglāk ir pārdzīvot dažādas dzīves raizes un mirkļus, kad kāds varbūt ne tā pret mani ir izturējies - humora izjūta tuvina cilvēkus citu citam un palīdz veidot sociālās saiknes, kas nav mazsvarīgi. Un bez humora izjūtas un smaidiem pāvests grāmatas-sarunas nobeigumā piemin vēl kādu lietu - konsekvenci. Jā, tā nudien ir ārkārtīgi vērtīga īpašība, taču reti sastopama, jo sabiedrība mudina jauniešus kļūt konformistiem, bet to nevajadzētu darīt. Ja vien vēlies cienīt sevi un citus...
Lai mūs stiprina un iedvesmo pāvesta Franciska domas un vārdi sarunā "Dievs ir jauns"!
"Viss ir no konsekvences. Pateicoties konsekvencei, esam tādi, kam var uzticēties, un, ja mums uzticas, mūs var mīlēt par to, kādi esam patiesībā, bez maskas." (Pāvests Francisks)